Pavasarīgos laika apstākļos vieglāk individuālo sporta veidu pārstāvjiem, tostarp riteņbraucējiem. Cēsnieks Kaspars Serģis norāda, ka pandēmijas dēļ viņam treniņu procesu nav nācies pārāk krasi mainīt, bet pietrūkst sacensību atmosfēras un azarta.
Šī viņam bija ieplānota itin intensīva sezona, jo šosejas riteņbraukšanas sacensībās viņš turpinās pārstāvēt zem Latvijas karoga startējošo Itālijas komandu “Amore&Vita – Prodir”, bet MTB sacensībās pievienojās Latvijas komandai “Patria – Bottechia”, kas ir Latvijas MTB ranga līdervienība.
Ja nebūtu noticis, tas, kas noticis, sacensību sezona viņam jau būtu sākusies un pirmās sacensības šosejas riteņbraukšanā kopā ar “Amore&Vita – Prodir” būtu aizvadītas. Tagad, kā sportists saka, atliek tikai trenēties un domāt pozitīvas domas, lai ātrāk izdodas sagaidīt startus: “Šobrīd visiem riteņbraucējiem Latvijā situācija vienāda, visi gaidām. Tiesa, mums Latvijā pagaidām vēl ir vieglāk, ierobežojumi nav tik strikti kā maniem kolēģiem Itālijā no “Amore&Vita – Prodir” komandas. Mēs varam braukt āra treniņus, viņiem tie pilnībā noliegti, vienīgā iespēja ir trenēties mājās uz trenažiera. Taču, redzot, cik mūsu cilvēki tomēr nedisciplinēti, nav izslēgts, ka arī mums tiks noteikti vēl pamatīgāki ierobežojumi.”
Kaspars stāsta, ka pamazām atvadoties no profesionāla riteņbraucēja karjeras. “Amore&Vita – Prodir” komandā plānots nobraukt trīs četras sacensības, jo vairāk laika gribot pavadīt Latvijā, biežāk startēt te: “Labi zinu, ko nozīmē trenēties profesionāli, tāpēc esmu nolēmis pakāpeniski tam likt punktu. Kā primārās esmu izvirzījis MTB sacensības Latvijā, te plānoju startēt arī šosejas sacensībās. Tagad gan tajās sanāk piedalīties virtuāli. Protams, reālu sacensību pietrūkst, jo var jau trenēties, bet kādā brīdī sāk zust motivācija. Rodas jautājums – kam tad īsti trenēties?
Var jau treniņus uz trenažiera braukt grupās, sacenties ar citiem, jo datorprogrammas piedāvā visplašākās iespējas, bet ir nianses, ko tās nespēj nodrošināt, teiksim, pretvēju vai pavēju, mainīgus laika apstākļus. Mainās tikai attēls ekrānā, slodze trenažierī, tas nav braukt reālā dabā.”
Taču sportists norāda, ka kopumā treniņu process nav apstājies, vien kļuvis nedaudz citādāks. Darbošanās telpās uz trenažiera ļauj treniņu veidot intensīvāku. K. Serģis atzīst, ka tie, kuri jau gadiem ir šajā sporta veidā, pieraduši pie telpu treniņiem, grūtāk tiem, kuri to sākuši tikai šogad, jo vajadzīgs laiks, lai saprastu, pierastu, atrastu sev piemērotākos risinājumus.
Līdztekus velotreniņiem viņš ik dienu atlicina laiku vingrošanai: “Ikdienā vismaz 45 minūtes vingroju, veicu kādus dziļos vingrinājumus. To esmu darījis vienmēr, tāpēc trenažieru zāles īpaši nepietrūkst. Varbūt nevar izpildīt kādus specifiskākus vingrojumus ar svariem, bet, sezonai sākoties, tos jau arī pārāk nevajag, pietiek ar dziļajiem vingrojumiem. Lai gan tagad īsti nesaproti, kas tagad ir – sezona vai nesezona?”
Komentāri