Gaujas NP informācijas speciāliste
Amatas novadā vējainā pakalnā slejas viens no populārajiem Gaujas Nacionālā parka (Gaujas NP) tūrisma objektiem – Āraišu vējdzirnavas. Senajai celtnei savdabīga ir ne tikai āriene, tā ir viena no retajām Latvijā, kur saglabāti dzirnavu mehānismi, iekārtojums, kā arī iespējas darbināt ar vēja spēku.
Vējdzirnavas celtas 19. gadsimta vidū, piederējušas Drabešu muižas baroniem Blankenhageniem. Rekonstrukcijas laikā sienā atrada akmeni ar uzrakstu „ANNO 1852.”. Iespējams, ka tas ir vējdzirnavu celšanas gads.
1921.gadā dzirnavas nopirka no Krievijas atbraukušais Sturme. Pēc pāris gadiem tās pārdotas namdarim Kārlim Lībantam.
Jau vairākus gadus jūlijā uz rudzu maizes godināšanu vējdzirnavu pakājē pulcējas cepējas un maizes ēdāji no tuviem un tāliem novadiem. Šogad tas notiks 27.jūlijā, apmeklētāji gaidīti no plkst. 12 līdz 15.
Objekta apkārtni kopj “Vējdzirnavu” māju saimniece Velta Grundule ar ģimeni. Viņas atmiņu stāstā izsekosim dzirnavu liktenim.
„Kopš 1967. gada „Vējdzirnavu” mājā dzīvoja mana māte Paulīne Eglīte, namdara Kārļa Lībanta meita, un īrnieki. Jau pirms Gaujas NP izveidošanas dzirnavām bija daudz gribētāju. Keramiķi no Rīgas vēlējās ierīkot mākslinieku darbnīcas. No Saktpēterburgas, toreizējās Ļeņingradas, brauca ģimenes, kas gribēja izveidot vasarnīcu. Visaktīvākais bija kinomākslinieks Gunārs Balodis no Rīgas. Viņš ļoti, ļoti vēlējās pirkt šo ēku. Neņēmām nopietni tos pircējus un nepārdevām.
Tad atbrauca pirmais Gaujas NP direktors Gunārs Skriba. Mamma vēl stāstīja, ka viņš lūgtin lūdzies un kā jokojot teicis, ka par to viņas vārdu ar zelta burtiem ierakstīšot. Nu, nācās piekrist, citādi dzirnavas sagāztos. Spārnu nebija, atlicis tikai jumts, logi aizsisti ar dēļiem, durvis un kāpnes gan vēl saglabājušās. Īrnieks jau bija sācis zāģēt konstrukcijas, jo atradis, ka tā ir laba, sausa malciņa.
Vējdzirnavu ēka tika pārdota Gaujas NP par 20 tūkstošiem rubļu. Šobrīd iznomājam arī stāvlaukumu. Man ir gandarījums, ka atdevām dzirnavas Gaujas NP un ka ēka ir atjaunota tāda, kāda tā bija, un saglabāsies nākamajām paaudzēm.
No 1982. līdz 1984. gadam ritēja vējdzirnavu atjaunošana. Laime, ka Gaujas NP to uzņēmās! Gods un slava vecajam meistaram Ādolfam Bitmetam! Pirms restaurēšanas viņš detaļai zīmēja skices. Kad dzirnavu stāvos vēl nebija saliktas grīdas, meistars staigāja pa sijām kā jauns puika. Un viņš izpildīja seno dzirnavnieku tradīciju –uz dzirnavu spārniem apgriezās vienu loku! Viņam tolaik bija jau pāri 70. Visu cieņu!
Dzirnavu palaišana un aprūpēšana ir nopietna lieta. Savulaik, beidzot malt, dzirnavnieks atstāja spārnus noteiktā pozīcijā. Jau pa gabalu varēja uzzināt, vai melderis šodien vēl mals, vai ir slims un nepieņems pasūtījumus. Tā „melderu padarīšana” ir bijusi ļoti smalka.
Kad no „Rīgas Dzirnavnieka” atveda maisu ar graudiem, mēģināja malt. Palaida spārnus, lai griežas. Nekas prātīgs nesanāca, jo nebija neviena, kas zinātu, kā tas pareizi jādara. Pēc malšanas palika iekšā daudz nesamaltu graudu. Uzradās žurkas un dzīvojās te tik ilgi, kamēr graudus izēda. No rīta, kad atvēra dzirnavu durvis, smaka neizturama – kā žurkaudzētavā… Kā bija vecajos laikos? Gan jau tāpat bija peles, bet kaķi arī. Mūsmājas kaķene arī tagad kā traka grib tikt dzirnavās.
Kad dzirnavu restaurāciju pabeidza, ēka bija slēgta. Bija „liels klusums”. Tolaik Āraišu ezerpils kā apskates objekts jau darbojās, taču tikai retais uzbrauca kalnā paskatīties uz dzirnavām. Visbeidzot tika sarunāts dežurants, kurš dzirnavas atslēgtu apmeklētājiem.
Kad sākām te dzīvot, pamazām kopām apkārtni. Deviņdesmito gadu sākumā atbrauca Gaujas NP direktors Jānis Strautnieks un interesējās, vai mana ģimene var pieskatīt dzirnavu ēku un apkārtni. Bija noruna ielaist apmeklētājus pret ziedojumiem. Naudiņa paliktu mums par sakopšanu un uzturēšanu. Ņemšanās ar sīko ziedojumu naudu apnika, ieteicām, ka vajadzētu biļetes. Pēc tam kādu laiku tūristu nebija. Piebrauca autobuss, gidi paskatījās, ka jāmaksā, un devās prom.
Kopš sākām vējdzirnavās saimniekot, vienmēr šurp braukuši skolēni. Tagad ved gandrīz tikai pirmo klašu audzēkņus, lielākos ne. Bieži ierodas kāzinieki, fotografējas, pastaigājas, ieiet dzirnavās. Visbiežākie viesi ir ģimenes ar bērniem.
Brīnos par pusmūža cēsniekiem, kas šeit ierodas pirmo reizi. Tik ilgi nodzīvojuši šajā apvidū, bet neesot zinājuši par vējdzirnavām. Domāju, ka informācijas pietiek. Vējdzirnavu fotogrāfijas ir daudzos bukletos, reklāmās, kaut ne visi ir saskaņojuši vai atļauju prasījuši.
Vislabāk būtu, ja varētu palaist dzirnavu spārnus. Tas ir tik skaisti! Diemžēl tagad mūsmājās nav pietiekami vīriešu spēka, lai ar to nodarbotos. Katru reizi jākāpj ēkas augšstāvā, nepieciešami trīs stipri vīri, lai iegrieztu. Vecos laikos to paveica ar virves palīdzību no ārpuses, jo dzirnavu jumtu (cepuri) grozīja, velkot virvi. Domāju, ka tagad to izdarīt ir daudz grūtāk, jo dzirnavu mehānisma koka zobrati gandrīz nav lietoti un nav pieslīpējušies. Varbūt to varētu izdarīt ar elektrības palīdzību? Nezinu.
Pēc griešanas dzirnavu mehānismi atkal jāliek „uz bremzēm”. Kamēr darbojas, kādam jāpieskata, lai apmeklētāji kaut kur neiebāž rokas. Gadījies, ka dzirnavu spārni nav kārtīgi nostiprināti un vējainā laikā pēkšņi sāk griezties. Pirms pāris gadiem janvāra vētrā dzirnavas naktī sāka griezties. Uz rīta pusi, ap pulksten četriem, mūsmājas vīriešiem bija izdevies aizķert vienu spārnu un nobremzēt. Tagad abi dzirnakmeņi ir nosēdināti tik stingri viens uz otra, ka, cerams, lielā ass jeb Mārtiņš vairs nevar brīvi griezties.”
Komentāri