Skrastiņu ģimene jau gandrīz gadsimta ceturksni priecājas, ka mājvieta ir Mārsnēnos.
Vecākā meita dzīvo Liepā, vidējā aizprecējusies uz Valmieras pusi, bet burtiski šajās dienās svin atceļa jurģus, jo jaunā ģimene izdomājusi, ka strādāt var pilsētā, bet vakarus un brīvdienas ir patīkami pavadīt ārpus nedēļas garumā tik pierastas vides.
“Māsai tepat kaimiņos būs jauns ērts dzīvoklis. Viņa mācās auto vadīšanas kursos, lai tad, kad bērniņš paaugsies, varētu strādāt Valmierā vai Cēsīs. Mēs vienmēr esam bijušas lepnas, ka dzīvojam laukos,” sacīja jaunākā māsa Ieva Skrastiņa, kura septembrī sāks mācības Cēsu 2. vidusskolā.
“Man liekas, ka lauku meitenēm nemaz nav sarežģīti iedzīvoties pilsētas skolā, jo viņas zina, ko dzīvē vēlas sasniegt. Arī man ir mērķi, pirmām kārtām iegūt izglītību, bet nedomāju, ka vēlos ātrāk tikt prom no Mārsnēniem uz Rīgu. Arī te var atrast, ko darīt,” sprieda Ieva, kuras tētis Indulis Skrastiņš strādā Jāņmuižas profesionālajā vidusskolā un uzskata, ka lauki ir dzīvotspējīgi, ja tajos domā par jauno paaudzi, tās vajadzībām.
“Ja saglabā laukos skolu, veido interešu centrus jauniešiem un piedāvā kultūras iespējas, tad viss notiek. Nav jau problēmu, ja cilvēks vēlas strādāt, darba vietu atrast pilsētā, bet pagastā dzīvei ir jārit tā, ka viņš vēlas šurp atgriezties, lai jūt, ka te ir viņa mājas,” sacīja Indulis Skrastiņš un priecājās, ka pagastā aizsāktie darbi ļauj prognozēt – gados jaunie cilvēki no Mārsnēniem prom neskries.
“Ja lauku pašvaldībā ir pieejama dzīvojamā platība, ja tiek domāts par bērnudārzu, tad nav iemesla bažām par tukšu pagasta centru un neapstrādātiem laukiem. Sakārtota infrastruktūra jau pietur vietējos dzimtajā pusē,” tā I. Skrastiņš.
Komentāri