Aizbraucot uz laukiem un iedziļinoties cilvēku ikdienā, jūtams, ka daudzi pa dzīvi sitas kā pa ciņiem. Bezdarbs, alkoholisms un vispārējs pesimisms nomāc daļu rajona iedzīvotāju. Ne viens vien nobažījies, ko bērniem celt galdā, kā nomaksāt komunālos rēķinus vai neizpratnē groza galvu, domājot par lauku nākotni.
Bezdarbnieces kārtā
Ilze (dzīvo laukos) savu uzvārdu plašākai sabiedrībai nevēlējās atklāt, bet sarunā ar “Druvu” neslēpa sarūgtinājumu par dzīvi laukos. 46 gadus vecā sieviete atzīst, ka patlaban jūtas kā izmesta no zirga pajūga, jo pavisam nesen atlaista no darba un divos mēnešos neko vietā nav atradusi.
“Labi, ka ir vasara. Eju sēņot, ogot un kādu latiņu nopelnu. Arī bērni vasarā piestrādā, lai nopelnītu naudu un varētu jaunajam mācību cēlienam nopirkt nepieciešamākās preces,” saka Ilze un atklāj, ka pirmais šoks bezdarbnieces kārtā ir pārgājis, bet kopējā apjausma par situāciju valstī un dzīvi laukos krāsojama tikai tumšos toņos.
“Man nav 16 gadu, bet 46. Man nav personīgā auto, izmantoju sabiedriskā transporta pakalpojumus. Dzīvoju laukos un varu teikt, ka esmu gluži vai ar zīmogu pierē. Šajos divos mēnešos esmu atsaukusies uz diviem darba sludinājumiem, bet saprotu, ka manā situācijā iekārtoties darbā ārpus pagasta ir nereāli. Līdz šim strādāju savā pagastā, kļuvu par vienu no šī gada ekonomiskās krīzes upuriem. Darba devējs, samazinot strādājošo skaitu uzņēmumā, atlaida daļu darbinieku. Es biju tajā skaitā. Ko lai daru tālāk, nezinu. Skatoties televīziju vai lasot presi, brīžiem liekas, kas nekait dzīvot, bet patiesība ir daudz skaudrāka. Nu pasakiet, ko sievietes manā vecumā var darīt? Darba uz vietas nav un tuvākajā laikā nebūs. Dzīvot mājās atļauties arī nevaru, lai arī ir neliela piemājas saimniecība. Kurš darbā ņems cilvēku manos gados, ja līdzās ir jaunākas darba rokas, kas prot strādāt ar datoru, ir izveicīgāki un varbūt apķērīgāki,” domās dalās Ilze un prognozē, ka vēl pēc desmit, piecpadsmit gadiem lauki pārvērtīsies par mirušo zonu.
“Jau tagad nav tālu jāskatās. Ir pagasti – Kaive, Zaube, Drusti, Dzērbene – , kuros praktiski vairs nekas nenotiek. Varbūt ir vēl pa skolai, pāris veikaliem un ambulance. Darba vietu pagastos gandrīz nav. Lai dzīvotu laukos un dotos ik dienu peļņā uz pilsētu, vajadzīgi papildu līdzekļi. Kurš to var atļauties, kurš ne? Patiesībā ir grūti aprakstīt situāciju, kādā laukos dzīvo cilvēki. Lai piedod man pagastu vadītāji, taču atsevišķos gadījumos, domāju, ka arī sociālie dienesti un pašvaldību vadītāji strādā nepienācīgi. Kafijas dzeršanas rituāli ir iecienīti vismaz mūsu pagastmājā. It kā darbā skaitās, bet ko tur dara, ja dzīve iet uz leju? Gaida reformu un cer, ka kāds visu paveiks viņu vietā. Tās ir muļķības, un jau šobrīd skaidri atšķirami pagasti, kuri dara paši un uz citu palīdzību necer, un tie, kuri ieauguši nātrēs, gaida reformu kā laimes lāci,” asarām acīs saka Ilze. Naudu pelna purvā
Situācija līdzīga ir visos rajona pagastos, taču, runājot par darba zaudēšanu, visskaudrāk to šīs vasaras sākumā izjuta Taurenes uzņēmumā SIA “Pondus” strādājošie, kad no darba tika atlaisti vairāki desmiti darbinieku. “Druva” centās izzināt, vai kaut kas krasi mainījies pagasta dzīvē.
Taurenes pagasta bāriņtiesas priekšsēdētāja Inese Saliņa, vērtējot situāciju, saka: “Arī Taurenē vasaras sākumā no darba vietējā uzņēmumā tika atlaisti vairāki desmiti cilvēku. Taču šiem cilvēkiem vēl nav bezizeja, jo lielākoties viņi saņem atvaļinājuma naudu vai bezdarbnieka pabalstu. Iespējams, šī situācija dramatiskāka kļūs nākotnē. Taču tiek runāts, ka varbūt daļu strādājošo atkal vajadzēs, ja stāvoklis kokapstrādes sfērā uzlabosies. Uzņēmēji šobrīd nav prognozējami.”
I.Saliņa stāsta, ka daļa pagasta iedzīvotāju vasarā laiku velti nešķiež. Daudzi ik dienas dodas uz Pieņa purvu un lasa mellenes.
“Pagastā ir ogu iepirkšanas
punkts, un par mellenēm šobrīd labi maksā – 1,1 latu par kilogramu. Daudz ģimeņu izmanto šo iespēju un nopelna naudiņu,” saka bāriņtiesas priekšsēdētāja un skaidro – nav izveidojusies situācija, ka pašvaldībā būtu palielinājies sociālās palīdzības pieprasītāju skaits.
I.Saliņa, vērtējot pagasta bezdarbniekus, saka: “Sievietēm vienmēr laukos bijis nedaudz mazāk iespēju, jo darbu vienmēr bijis grūtāk atrast nekā vīriešiem. Turklāt jāsaka – par jaunām darba vietām pagastā nedomājam. Arī valstiskā līmenī šīs lietas nav sakārtotas. Nevar saprast, uz kuru pusi jāskatās un kas ir vajadzīgs. Kā ražot, ko un kāpēc? Cilvēki, kas bija enerģiski un darboties varoši, savu nišu ir atraduši un darbojas. Bet tagad sākt kaut ko no jauna ir risks augstākajā pakāpē. Elementārākie pakalpojumi pagastā ir saņemami.”
Bāriņtiesas priekšsēdētāja atzīst, ka jaunieši, kuri aiziet studēt, pagastā vairs neatgriežas.
“Nav jau arī kvalificēta darba, ko piedāvāt. Ir jaunieši, kuri apguvuši kādu arodu. Viņi gan nereti strādā pagastā vai, dzīvojot te, dodas darbā uz pilsētu. Mums vismaz sabiedriskā transporta kustība ir apmierinoša, ja salīdzina ar citiem pagastiem,” saka I. Saliņa un jautāta, kā redz Taurenes attīstību, saka: “Laiks rādīs. Ja cilvēkiem būs darba vietas un uzņēmēji turpinās darbību, dzīvosim. Ja uzņēmēji būs spiesti slēgt ražotnes, situācija varētu izvērsties diezgan kritiska.”
Sarežģīti apstākļi izveidojušies arī attālākos rajona pagastos, kur uz
vietas darba vietu gandrīz nav. Arī sabiedriskais transports lielākoties nav sabiedrotais.
Zaubes pagasta sociālā darba organizatore Jana Stūrīte, vērtējot situāciju, atzīst, ka, neskaitot skolu, veikalu un pastu, darba vietas ir vien pāris uzņēmumos – kokogļu
cehā un lopu kautuvē.
“Lielākoties pagasta ļaudis brauc uz Cēsīm, Rīgu, Mālpili vai Allažiem. Citi strādā lielākajās zemnieku saimniecībās,” saka J. Stūrīte un turpina: “Laukos dzīve nav iepriecinoša. Darba vietu ir tiešām maz. Pārsvarā peļņā jābrauc prom no pagasta. Mums ir arī ļoti slikti ceļi. Sabiedriskais transports uz Cēsīm un Rīgu kursē reizi dienā, reisu laiki nav piemēroti, lai ar sabiedrisko transportu varētu aizbraukt uz darbu un atpakaļ. Ja nav privātās automašīnas, tad darba meklējumi ārpus pagasta robežām kļūst par vēl sarežģītāku pārbaudījumu. Tādēļ ar laiku cilvēki vienkārši varētu aiziet prom no Zaubes, jo te nebūs ko darīt. Ceram uz novadu reformu. Varbūt tad kaut kas mainīsies.” Laukos nav strādātāju
Zaubes pagasta kokogļu ceha vadītājs un uzņēmējs Jānis Cērpiņš telefonsarunā “Druvai” atzina, ka laukos uzņēmēji saskaras ar kādu citu problēmu.
“Nav strādnieku, kas strādātu. Mēs meklējam darba rokas citur. Ik dienas pilna pietura sēž ar vīriem, bet prāts uz strādāšanu nenesas. Tie, kas bijuši celtnieki, nāk atpakaļ no Rīgas vai Īrijas. Tie vēl strādā, bet vispār ir grūti. Nav jau noslēpums, ka laukos aktuāla problēma ir alkohols. Nereti pirmā alga darbiniekiem ir goda lieta, un tad par darbu nedaudz aizmirst. Taču tāda situācija ir visos pagastos,” saka uzņēmējs un atzīst, ka sievietēm situācija ir smagāka.
“Esmu par to domājis. Plānojām, ka varētu iepirkt jaunas iekārtas un varētu pakot ogles mazākos maisos, kas būtu pa spēkam sievietēm. Bet kur garantija, ka pēc līdzekļu ieguldīšanas un iekārtu pirkšanas būs kas nāk strādāt? Tas ir liels risks. Turklāt šovasar izjūtam to, ka pirktspēja vietējā tirgū ir mazāka un ražošanas apjomus esam nedaudz piebremzējuši. Eksporta partneri ir stabili, un tas mūs notur līdzsvarā,” saka uzņēmējs.
Komentāri