Svētdiena, 21. decembris
Vārda dienas: Toms, Tomass, Saulcerīte

Ceļojums ar politisku pēcgaršu

Druva
23:00
15.08.2008
14
200808172241036993

Nemaz nebrīnos

Šis būs stāsts par Krimu, bet ne par kalniem, saulrietiem jūrā, persikiem un vīnu. Ak, siltie dienvidi! Tā visa ceļojumā bija papilnam! Stāsts būs par pussalu, kura vienmēr bijusi kritisks punkts pasaules politiskajā kartē un joprojām slēpj sevī pulvera mucu.

Ziņās no kara Gruzijā blakus Baltijas valstu līderiem, kas aizbraukuši atbalstīt gruzīnu nāciju, nebija nekāds brīnums ieraudzīt arī Ukrainas vadītājus. Prātā atausa pārdomas raisošas epizodes – no stāstiem par Krimas vēsturi, sarunām ar vietējiem. Bāze impērijas kuģiem

Piejūras pilsētu Sevastopoli uz pusēm šķeļ septiņus kilometrus garš līcis. Ar prāmi ceļoties no ziemeļu uz dienvidu pusi, kuras krastu ieskauj promenāde, lieliski pārredzama osta. Blakus baltam milzim – pasažieru lainerim un krāsainiem tūristu kuģīšiem noenkuroti askētiski kara kuģi – kaimiņvalsts flote. Ukraiņi nemitējās uzsvērt, ka starpvalstu vienošanās paredz Krievijas kara flotes izvešanu no pilsētas līdz 2017. gadam. Man tas šķistu brīnums, ja pēc deviņiem gadiem Sevastopoli, kas savulaik dibināta kā galvenā bāze Krievijas impērijas kuģiem, kaimiņvalsts militāristi atstātu.

Ukraiņiem radušās pamatotas aizdomas, ka tieši no Sevastopoles kara kuģi pa Melno jūru devušies militārās operācijās pret Gruziju. Ļoti nelaimīgu sejas izteiksmi šonedēļ televīzijā rādīja viens no Ukrainas valstsvīriem, sacīdams, ka jādodas pie Krievijas militāristiem prasīt paskaidrojumus. Ukrainas pastiprinātā pasu kontrole flotē un ierobežojumi kuģu manevriem izraisījusi pretreakciju. Jūrnieku sievas un citi flotes atbalstītāji izgāja Sevastopoles ielās, pieprasot valdības neiejaukšanos Krievijas armijas lietās.

Krimas lielākajā pilsētā Sevastopolē ikdienā netrūkst dienvidnieciskas burzmas, lai gan kuģu parādes laikā piekraste no skatītāju daudzuma patiešām sanot kā bišu stropā. Nogriezties no promenādes, kas paver skatu uz saulē mirdzošiem jūras vārtiem, un atrauties no suvenīru pārdotavām man liek mūzikas skaņas. Laukumā pie teātra ēkas spēlē orķestris. Militārās formās tērptais muzikālais kolektīvs šoreiz vēsta par teātra festivāla sākšanos. Orķestra klātbūtne gan pacilā, gan raisa asociācijas ar padomju zemi. Līdz jūrai 750 pakāpieni

Sevastopoles pievārte apkārt Fiolentas ragam, kur 90. gados vēl pletās pļavas, tagad ir blīvi apbūvēta. Oho, kas par privātmājām! Daža kā pils, cita kā cietoksnis. Vietā, kur jūra vizuāli ir rokas stiepiena attālumā, protams, gribētos nopeldēties. Tikai nokļūt pie ūdens šejieniešiem nav tik vienkārši. Mājas ir uz klints kraujas, un līdz pludmalei kāpjami 750 pakāpieni. Uz leju ejot, skati uz jūru un klintīm paveras debešķīgi, spēj tik fotografēt, bet uzkāpšana … Pirts, pēc kuras tūlīt jāiet dušā.

Pludmale ir oļiem nobērta, jāuzmanās arī, soli sperot ūdenī, lai nepaslīdētu uz glumajiem akmeņiem. Lai noklātu dvielīti, jāatrod vieta, kur nav brīdinājuma par iespējamu akmeņu nobrukumu. Krasts, kur uzturas pietiekami daudz atpūtnieku, pārdod dzērienus un ceptu gaļu, ir tīrs. Par to gādā jauni puiši, taču redzams, ka ne vietējie. Viens no viņiem, tumšu ādas krāsu, afrikānis.

Pludmalē tīk ļauties sapņiem. Par ko? Par Baltijas jūru ar dzeltenām, maigām smiltiņām, lēzenu, plašu krastu. Svešas zemes ir kā radītas, lai atkal iemīlētos savējā. „Tiešām no Latvijas braucāt? Jums taču pašiem sava jūra un dzīves līmenis augstāks,” brīnās ukrainis. Viņš nav vienīgais, kurš Baltijas valstis piemin ar labu vārdu, palepojas, ka reiz tur bijis vai kāds rads dzīvo. Slepenā pilsēta

Iepriekš neko nebiju dzirdējusi par Balaklāvu, Sevastopoles piepilsētu. Padomju gados šim kalnu ieskautajam jūras līcim, kas sagaida ar viduslaiku cietokšņa drupām, bet tagad pilns ar jahtām un atpūtniekiem, pat tuvoties nevarēja. Tajā bija izvietoti stratēģiski militāri objekti, un atpūsties braukušas vien augsta ranga militārpersonas. Vēl 1999. gadā izdotā Ukrainas kartē pilsēta nav atrodama, kaut tobrīd vairs neskaitījās slepena. Tuvojoties kūrortam no jūras, tā vien gribas ieraudzīt, kur tad klintīs atradās izcirstā zemūdeņu rūpnīca.

Iebraukšana no vējiem pasargātajā līcī ir kā Rīgā. Turpu, šurpu kursē ūdens transports – lielāki un mazāki kuterīši, lepnas jahtas, arī pa kādam pasažieru kuģim, kas vadā atpūtniekus uz pludmalēm klinšu pakājēs. Ne vienmēr jākāpj 750 pakāpieni.

Balaklāva strauji būvējas. Viesnīcas, restorāni, naktsklubi. Neizbrīna stāsti, ka privātas intereses te ir arī Ukrainas prezidentiem, kā bijušajam, tā tagadējam.

Lai viņi svin

Piektdienas pēcpusdienā automašīnu straume laukā no Simferopoles kustas lēni, un krievs Aleksandrs, kurš no Sudakas atbraucis mums pretī ar savu busiņu, nervozē. Vasaras sezonas trīs mēneši viņam ir pats ienesīgākais darba laiks. Tūristu vadāšanai laiks sadalīts pa stundām, miegam dažkārt atstājot tikai trīs, četras. „Ko sezonā nopelnīsi, ar to visu gadu dzīvosi,” tāds ir dzīves ritms kūrortpilsētā.

Liela daļa braucēju ir pilsētnieki, ar teltīm un pārtiku apbruņojušies, arī dodas uz Melno jūru. Šoferis teic, ka priekšā gaidāmas trīs brīvdienas, taču, kas tie par svētkiem, kas pagarinās nedēļas nogali, viņš nezinot: „Kaut kādi ukraiņu svētki. Man vienalga. Te ir Krima.” Par tādu visai lielās krievu kopienas attieksmi esmu dzirdējusi, un man pasprūk jautājums, vai viņa tautieši ilgojas nonākt Krievijas pavalstniecībā. Kā nekā Krima ir Hruščova „dāvināta” un Jeļcina atstāta Ukrainai, bet Krievijai te ir visai lielas intereses. „Nu nē, mēs gribam, lai Krima ir pati par sevi, autonoma,” neslēpj šoferis.

Par politiku vairāk nespriežam. Lai gan oficiālā valoda ir ukraiņu, Krimā to nekur neizdevās dzirdēt. Toties TV kanālā, kas tika pārraidīts Krimā, redzēju kaismīgus dialogus, ka krievu tiesības Ukrainā tiekot apspiestas, krievu valoda apdraudēta. Sacītajam sekoja aicinājums apvienoties nevardarbīgā protestā.

Pēc simts kilometru brauciena esam Sudakā, un tur uzreiz ieraugu to, ko gribēju zināt. Galveno ielu rotā plakāts: „Sveicam Konstitūcijas dienā!” Nesaprotamas būves

Austrumnieku stilā celtajā Bahčisarajas ciematā vairāk nekā citur var satikt tatārus. Viņu restorānā apsēžamies pie zemiem galdiņiem un, zem sevis sakrustojuši kājas, gaidām aitas gaļas cepešus.

Mūs apkalpo tatāru jaunieši, un es spriežu, ka šie jau būs dzimuši Krimā, senču dzimtenē, jo tautai no izsūtījuma ļāva atgriezties, Padomju Savienībai sabrūkot. Stāsta, ka tatāri sevišķi gaidīti savā dzimtenē vis neesot. Atgriešanos kavē grūtības atrast mitekli un darbu. Varas iestādes nav diez cik dāsnas zemes iedalīšanā, tāpēc tatāri to ieņem paši.

Braucot pa laukiem, saules izdedzinātajās platībās daudzviet redzamas iesāktas, bet nepabeigtas būves. Aizdomīgi šauras – celtas kā dārza mājiņas, kas vairāk atgādina pamestas dzeltenbrūnu būvbloku kaudzes. Ar šādām kaudzēm tatāru ģimenes aizņemot vietu iedomātajai mājai. Kaudzes tā nostāvot gadiem, līdz tatāru izveidotam „dārzkopības” kooperatīvam rodas juridisks pamats nokārtot būvēšanas atļauju.

Tatāri pieder tjurkiem, un reiz viņiem bija sava valsts – Krimas haniste. Stāsta, ka arī tagad iespiežot kartes, kur Krima iezīmēta Turcijā. Līdzīgi 90. gados Latvijā bija kartes, kur Abrene iezīmēta kā Latvijas daļa.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Būt tuvāk viens otram un savām vērtībām

00:00
21.12.2025
9

Cēsu klīnikas ­­­­dar­binieki tikās gada izskaņas svinīgā pasākumā “Tuvumā”, lai atskatītos uz paveikto, novērtētu sasniegto un pateiktu paldies. Pasākuma vadmotīvs šogad bija tuvums – viens otram, savām vērtībām un svētku priekam. Cēsu klīnikas valdes priekšsēdētāja daktere Inga Ažiņa “Druvai” pauda: “Aizvadītais gada izskaņas pasākums mums visiem bija īpašs – ne tikai tāpēc, ka varējām satikties […]

Jaunpiebalgā zināšanas un prasmes veicina ziedošanu bērniem ar kustību traucējumiem

00:00
20.12.2025
44

Ar erudīcijas spēli “Apslēptās zināšanas” un dāsni nosolītiem amatnieku un mājražotāju darbiem Jaunpiebalgā savākti 2141 eiro bērnu ar kustību traucējumiem atbalstam. Labdarības pasākums – aizraujošas zinību sacensības un vietējo meistaru darbu izsole – pagasta Kultūras centrā notika otro gadu. Idejas iniciatore Kitija Stauvere ir bērnu un jauniešu interešu centra “Tagad” vadītāja. “Tas bija negaidīti! Tā […]

Sēņu festivāls labi “iesakņojas”

00:00
19.12.2025
50

Jau trešo gadu Cēsīs norisinājās īpašs sēņu un mākslas vienotībai veltīts festivāls, kas šogad ieguvis nosaukumu “Mikokultūra”, ik gadu tā programmai – tāpat kā sēnēm labvēlīgos apstākļos – tikai pieaugot un paplašinoties. Aizvadītajā sestdienā dažādās pilsētas vietās apmeklētāji varēja gūt visnotaļ plaša spektra informāciju par sēnēm – no to audzēšanas pieredzes stāstiem, sēņu kulinārijas brīnumu […]

Cēsīs autobusi sāk kursēt no atjaunotā Stacijas laukuma

00:00
18.12.2025
374

15.decembrī gan kājāmgājēji, gan autobraucēji ievēroja, ka Cēsu Stacijas laukumā vairs nav norobežojošo zīmju, kas liegtu kustību. Tā kā pabeigti galvenie rekonstrukcijas darbi, šodien no plkst. 12 AS “CATA” atsāks reisu izpildi un pasažieru apkalpošanu atjaunotajā teritorijā, izmantojot jaunizveidotās iekāpšanas un izkāpšanas platformas. Galvenais, kas iedzīvotājiem jāievēro, – tagad transporta kustība Stacijas laukumā organizēta pa […]

Straupe – maza toreiz un tagad. Pamanāma un zināma

10:05
17.12.2025
131

Straupe bija mazākā pilsēta Hanzas savienībā pirms gadsimtiem un tāda ir arī mūsdienu tīklojumā “Jaunā Hanza”.  “Vēsturiskā atmiņa veido identitāti. Hanzas savienība ir saistīta ar Straupi. Kaut tas bija ļoti tālā pagātnē, pret šo laiku ir pozitīva attieksme. Straupie­šiem sava vēsture ir svarīga,” saka Lielstraupes pils pārvald­niece Rudīte Vasile un pastāsta, ka ik vasaru Pārgaujas […]

Ne tikai kārtības sargi, bet arī iedvesmas avots cits citam

00:00
17.12.2025
572

Gadskārtējā policistu apbalvošanas pasākumā, kas aizvadītajā nedēļā norisinājās Limbažos, arī šoreiz par īpašākiem darba sasniegumiem vai ievērojamu dienestā aizvadīto laiku godināta virkne Vidzemes kārtībsargu, tostarp arī 18 no Dienvidvidzemes iecirkņa, kura pārziņā ir Cēsu un Madonas novads. Atzīmējot Valsts policijas (VP) 107. gadadienu, teju 60 Vidzemes reģiona pārvaldes (VRP) likumsargu 11. decembrī bija aicināti uz […]

Tautas balss

Egle rada prieku

09:57
17.12.2025
19
Cēsniece L. raksta:

“Priecājos par Cēsu galveno egli Vienības laukumā. Tā izgreznota ļoti jaukām gaismiņām. Prieks skatīties gan autobraucējiem, gan gājējiem. Šajās tumšajās dienās, ieraugot mirdzošās spuldzītes, sejā iezogas smaids,” sacīja cēsniece L.

Klientus necenšas piesaistīt

15:11
13.12.2025
36
Lasītāja I. raksta:

“Cēsīs “Latvijas Pasta” nodaļa tagad atrodas tirdzniecības centrā “Solo”. Ieejot lielajā ēkā, grūti saprast, kur atrodas pasts. Ir gan izlikta plāksne ar norādi, bet to var arī nepamanīt. Informācijas statīvs novietots uz grīdas, savukārt košie un pamanāmie veikalu nosaukumi virs tirdzniecības telpu durvīm neapzināti liek starp tiem meklēt pasta nosaukumu. Cilvēks skatās un nesaprot, kur […]

Latvijas preces - dārgas

15:11
13.12.2025
33
Seniore M. raksta:

“Visur mudina pirkt Latvijas pārtikas preces. Bet, kad veikalā paskatās, cik tās maksā, tomēr jāizvēlas ievestie produkti. Ne­zinu, vai pie vietējās produkcijas augstajām cenām vainojami tirgotāji vai ražotāji, bet kaut kas tur nav kārtībā. Vēl arī jāsaka, ka ne vienmēr vietējā produkta garša ir labāka nekā importētajām precēm. Protams, tas ir gau­mes jautājums, bet man […]

Ko mainīs likuma maiņa

11:58
07.12.2025
50
1
Lasītāja A. raksta:

“Lasu, ka mājdzīvnieks, suns, kaķis vai cits, nedrīkstēs būt īpašums. Bet kāds tad tam būs statuss, un kuram būs jāuzņemas atbildība par dzīvnieka ēdināšanu, uzraudzību, apstākļiem, kādos tas tiek turēts? Ja tas nav mans īpašums, kādu atbildību no manis var prasīt? Šķiet, juridisko formulējumu maiņa radīs daudz neskaidrību, nesapratnes. Kas sunīti, kaķīti vai papagaili mīl, […]

Cik dārgas dāvanas nes Ziemassvētku vecītis

11:57
06.12.2025
51
1
Vecmāmiņa raksta:

“Gatavojamies Zie­mas­svētkiem. Bērni raksta vēstules vecītim, stāstot, ko vēlas saņemt dāvanās, taču viņu vēlmes kļūst aizvien lielākas. Cits prasa jaunāko aifonu, cits ceļojumu uz Amerikas Disnejlendu. Saprotu, ka laiks sarežģīts, skolā, īpaši lauku mācību iestādēs, kopā mācās turīgā zemnieka un trūcīgā rokpeļņa bērns. Viens uz svētkiem saņems slēpošanu Austrijā, otrs varbūt jaunu džemperīti. Kā sadzīvot? […]

Sludinājumi