Līdz šim man likās, ka vīrieši, kuri valkā vai gandrīz pusi savas dzīves ģērbuši formas tērpu, ne tikai dzīvo, bet arī runā pēc likuma – pasausi, vismaz pāris reižu apdomājot katru pateikto vārdu. Tagad domāju, ka tā varbūt nemaz nav. Vismaz ar Mareku Dombrovski, kurš 15 gadus aizvadījis militārajā dienestā, saruna par notiekošo Gruzijā sanāca gauži cilvēciska. Un vēl – Mareka vēlme vienmēr bijusi darīt to, kas pašam patīk un interesē.
Tagad viņš sev par prieku vada slēpošanas un atpūtas parku “Ozolkalns” un kopā ar kolēģiem iecer un realizē vairākas idejas labdarībā.
Jau pāris nedēļu ilgā karadarbība Gruzijā bija viens no iemesliem, kāpēc gribējās satikties ar cilvēku, kurš 90. gadu sākumā ļoti vēlējies dienēt Latvijas armijā, jau pēc īsa laika sapratis, ka viņu interesē ne tikai dienests Cēsīs vai speciālo uzdevumu vienībā dzimtajā pilsētā Saldū, bet militārā izglītība. Marekam tolaik piedāvāts un viņš vairāk nekā četrus gadus mācījies sauszemes kara skolā Čehijā. To absolvējot, saņēmis zobenu, kas apliecina, ka ir labākais students izglītības ieguvēju vidū. Atgriezies Latvijā, viņš sajutis, ka ļoti gribētos kaujas vienībā parādīt, ko pats prot un spēj, bet padomājis – bija laiks pa mežu skriet, trenēties, tagad ir laiks zināšanas atdot citiem. Ilgāk nekā piecus gadus Mareks strādājis Cēsu Instruktoru skolā. Armijas dzīvē viņš bijis no galvas līdz papēžiem. Un likumsakarīga bijusi arī vēlme doties misijā, tolaik uz Kosovu. Tagad viņš atceras – tie bija seši ar pusi mēneši, kas likuši vēl vairāk saprast un pārvērtēt dzīvi.
“Kosovā biju izlūkošanas virsnieks. Tieši tajā laikā sākās otrais agresijas vilnis. Albāņi bija taisījuši vēl vienu etnisko tīrīšanu – dedzinājuši skolas, mājas, baznīcas. Kosovieši ļoti baidījās un no misijas karavīriem vēlējās tikai vienu- drošību. Ja bērni ar autobusu devās uz skolu, tad mēs viņus pavadījām. Vecāki varēja mierīgāk dzīvot, zinot, ka skolu apsargāsim un bērns pārnāks mājās. Misijas dalībnieki mazināja bailes un pastarpināti – sāpes,” dalījās Mareks Dombrovskis un piebilda, ka tieši tagad vajadzētu pārskatīt misiju sastāvu un, ja tas iespējams, Latvijas zēniem doties uz Gruziju, lai turienes cilvēki justu tieši drošības balstu.
“Ja sakām, ka ar Gruziju esam ļoti tuvas valstis, tad, iespējams, tieši tagad esam tur daudz vairāk vajadzīgi nekā kādā citā misijā, piemēram, Afganistānā. Gruzija vēl nav tik ļoti novājināta, tā vēl var celties. Tikai cilvēkiem nepieciešama sajūta, ka pāri viņiem vairs nedarīs. Gruzīni ir devušies bēgļu gaitās, mukuši pāri robežai uz Turciju – viņi neatgriezīsies, kamēr nejutīs mieru savā zemē. Savulaik albāņi aizbēga uz Vāciju, viņi tur paliek, labāk pelna un ir mierā ar notiekošo, bet gruzīni grib būt mājās,” pārdomās dalījās Mareks un atcerējās kādu nesenu tikšanos ar uzņēmēju, sadarbības partneri no Gruzijas.
Viņi sarunājušies par “Ozolkalnā” veicamo, jauniem pārgājienu maršrutiem, bet visu laiku bijusi sajūta, ka savā prātā gruzīns ir citviet.
“Vakarā parunājāmies, un viņš izstāstīja, ka tikai pēc vairākām dienām viņam beidzot izdevies sazināties ar mammu, kura laimīgā kārtā bija aizdevusies prom no bīstamā Gruzijas reģiona. Un viņš notiekošo Gruzijā vērtēja kā Krievijas agresiju,” stāstīja Mareks un meklēja atbildi uz vienkāršu, bet grūti atbildamu jautājumu – kas ar cilvēku, viņa domāšanu, rīcību notiek karā?
“Procents, ka vari tikt ievainots, iet bojā, ir relatīvi augsts ikvienā misijā – Kosovā, Irākā, Afganistānā. Kad atbraucu mājās, teicu, ka nekas manā galvā nav mainījies, un tā sacīja arī mani draugi, bet patiesībā vismaz pāris nedēļas nevarēju staigāt pa meža taciņu, ieiet pamestā mājā. Kara apstākļos pārdzīvoto viegli nevar aizmirst. Vēl jāatzīst, ka mūsu zēnus ļoti sagatavo misijām- skaidro likumus, kādi jāievēro militāros konfliktos, norāda uz spēka pielietošanas nepieciešamību un atgādina par virsnieku un karavīru individuālo atbildību situācijā. Es nedomāju, ka līdzīgi kāds strādā ar puišiem Krievijas armijā. Un tāpēc ir situācija- viņi it kā devušies risināt konfliktu, bet paši izlaupa, dedzina ciemus. Tas taču uzreiz nozīmē, ka viņu armija ir agresors. Nav noslēpums, ka krievi savu ir panākuši – viņi gribēja, lai valsts lēnāk attīstās, iedzīvotāji ir cietuši,” domās un zināšanās dalījās Mareks. Vai cilvēks no kara atgriežas cietāks vai labestīgāks, jo redzējis daudz ciešanu? Mareks saka, ka noteikti nākas pārvērtēt dzīvi, atrast būtisko.
Pirms nepilna gada, kad Mareks izlēma atstāt dienestu Latvijas bruņotajos spēkos, viņš sācis kalt citas, radošas idejas. Viņš ne tikai pievienojies slēpošanas un atpūtas parka “Ozolkalns” darbīgajai komandai, bet kļuvis par firmas izpilddirektoru un interesantu ideju autoru.
“Ar piedzīvojumu parku jau vien nepietiek. Bija jāatrod visām aktivitātēm pievienotā vērtība, un izdomājām, ka varam organizēt pārgājienus uz pilsētu, lai mūsu klienti izzina vecpilsētu, bērni arī dabā meklē puķes, kokus. Tā nav tikai atpūta kopā ar ģimeni, bet iespēja uzzināt daudz jauna,” tā Mareks un neslēpa, ka uzņēmums pievēršas arī labdarībai. Jau notikuši pasākumi, kuros piedalīties aicināti jaunieši, kas vēlas atbrīvoties no narkotiku atkarības, nesen piedzīvojumu parku iepazinuši Cēsu audzināšanas
iestādes nepilngadīgajiem seši priekšzīmīgākie puiši. “Ozolkalna” komanda iesaistījusies fondā “Dabai un kustībai”, cerot, ka uzņēmēji ziedos līdzekļus labdarībai, likuma kārtībā saņemot nodokļu atlaides, bet viņi, izmantojot daļēju līdzfinansējumu, pavisam drīz uz “Ozolkalnu” varēs aicināt bērnu namu audzēkņus un bērniņus no trūcīgākām ģimenēm.
Komentāri