Cēsnieks Ivars Hofmanis ar sievu Guntu Rozentāli gribēja pārbaudīt, ko var ieraudzīt, izdarīt un izbaudīt trīs nedēļās. Jau pirms pāris gadiem bija gūta pozitīva pieredze Ukrainā, Odesā, tāpēc arī šoreiz devās šajā virzienā. Gunta Rozentāle stāsta par ceļojumu.
Dzīve Odesā ir lētāka nekā Latvijā, ik dienu priecē Melnā jūra, var bez maksas ārstēties ar dūņām, nav valodas barjeras, jo var saprasties krieviski, turklāt cilvēki ir ļoti atsaucīgi.
Pirmais pārbrauciens Rīga – Odesa bija diennakti garš. Odesā autoostā mūs sagaidīja bezgala izpalīdzīgie šoferīši, kas par astronomiskām summām ir gatavi aizvest jebkur un ir sarūgtināti, kad atsakāmies no pakalpojumiem. Divatā par vienu grivnu, kas ir 10 santīmi, braucam ar tramvaju, pēc tam pārsēžamies citā maršrutā un par vēl vienu grivnu nonākam līdz nakšņošanas vietai. Ja nezinātu, kā nokļūt, tad, braucot ar taksometru, mums tas izmaksātu ap desmit latu.
Laivu bāzes administratori mums kā labiem paziņām dod visplašāko istabiņu. Ja citās ir tikai šaura gultiņa, mūsu istabā ir pat vieta, kur uzdejot. Trīs minūtes pēc reģistrēšanās jau atrodamies Melnās jūras viļņos. Melnās smiltis karsē kājas, bet ūdens patīkami atvēsina. Pēc peldes priecājamies par akmeņiem, to formām un krāsām.
Uz astoņām dienām aizmirstam mājas ērtības un Eiropas standartus. Tie ir Odesas centrā, bet ne nomales rajonos, kur apmetamies. Siltā ūdens vietā Melnā jūra (dušā ir tikai auksts ūdens). Tualete ir kā padomju laika standarts – atsevišķa būdiņa, kur divus caurumus šķir vien šķērssiena.
To visu atsver tas, ka mēs vismaz trīs reizes dienā dodamies uz jūru. Katru rītu krastā sagaidām saullēktu, saules un mākoņu saspēlē jūra ir kā no jauna piedzimusi, katrreiz ieraugām to jau citā veidolā. Saulrietā peldoties, saules burvību nomaina ostas gaismas, kas atgādina, ka mūsu atpūtas vieta ir maza daļiņa no lielas pilsētas.
Kūrortā pie sālsezera baltie cilvēki kļūst par melnajiem un pelēkajiem, jo te ir iespējams ārstēties ar pelēkajiem māliem un melnajām dūņām. Procedūras labvēlīgam iznākumam nepieciešams tikai saulains laiks. Lai no šī “tērpa” tiktu vaļā, jāiet peldēties sālsezerā. Nekādi nav iespējams nostāties kājās, jo sāļais ūdens visu laiku ceļ uz augšu. Bet, iznākot no ūdens, nevar saprast, kas ir noticis ar ādu – slaukies kā gribi, bet paliec balts, jo sāli tikpat kā nav iespējams noslaucīt. Šogad pirmo reizi visiem atpūtniekiem bija pieejamas dušas. Pirms trim gadiem, lai noskalotos pēc peldes, nesām ūdeni līdzi.
Odesā katru dienu var piedalīties citā ekskursijā. Odesieši labprāt joko par sevi un pilsētu. Pusotru stundu garā ekskursija pa centru sastāv no anekdotēm gan par vietējo tirgu, gan veikaliem Parīzes stilā, par pilsētas attīstību un populāriem cilvēkiem.
Vērtīga ir ekskursija par Odesas arhitektūru. Pamatā visas ēkas ir būvētas no vietējā kaļķakmens, ko iegūst pazemē. Pilsētas centra ielas sākas jūrmalā, tā ļaujot izjust jūras gaisu. No ārpuses apskatām ievērojamāko ēku – Lielo Operteātri. Pārsteidz tas, ka
Odesā
ir
vēl
izteiksmīgāki jūgendstila nami nekā Rīgā. Pilsētas arhitektūru iespaido reljefs – gravas, pār kurām ved tilti. Daži ir ar izcili romantisku pieskaņu. Pēdējos gados odesieši pārņēmuši Igaunijas un Latvijas iedzīvotāju jauno tradīciju kāzās pieslēgt atslēdziņu pie tiltiem. Kāzas ir ļoti greznas, pilsētas centrā redzamās mašīnas un kāzinieki ir izteikti grezni. Mašīnām, kas ved jauno pāri, ir speciālas numuru zīmes vai nu ar jaunā vīra un sievas vārdiem vai nosaukumu “Jaunlaulātie”. Uz numura zīmes busiņam, kas ved tos, kuri negrib braukt ar savu mašīnu, rakstīts – dzērājiem viesiem. Pats Odesas centrs pārsteidz ar Eiropas līmeni. Ir daudz ielu kafejnīcu, interesants suvenīru klāsts, gājēju ielas, skaistas namu fasādes, iekšējie pagalmi, izcila arhitektūra.
Galvenajām pilsētas maģistrālēm ir pat piecas braukšanas joslas. Līdzko kādam autobraucējam kas nepatīk, viņš signalizē. Autobusi un taksometri brauc pārgalvīgi, autobuss var pēkšņi šķērsot visas joslas, lai paspētu pieturvietā. Ātrums ir ļoti liels. Tāpēc mēs nekad tur nebrauktu ar personīgo mašīnu.
Par smagākajiem Odesas gadiem liecina katakombas, ko var apskatīt arī mūsdienās. Tur Otrā pasaules kara laikā slēpās ukraiņu partizāni, kuri reizēm iznāca ārā. Viņus varēja pazīt pēc specifiskas smaržas, kas veidojās, ilgstoši dzīvojot pazemē. Katakombas ievērojamas arī ar to, ka tās ir vairākos stāvos un kopumā stiepjas vairākus simtus kilometru.
Kad devāmies prom no Odesas, braucienā ar tramvaju izjutām asas emocijas. Kaut izbraucām laikus, lai būtu stacijā stundu pirms vilciena atiešanas, kavējāmies. Saulaino dienu nomainīja stiprs vējš, kas gāza kokus ar visām saknēm, pārtraucot pat satiksmi vairākos tramvaja maršrutos. Mums paveicās, jo braucām tajā virzienā, kur tramvajs vēl kursēja, lai arī ar lielu kavēšanos, jo pa sliedēm brauca mašīnas, kuras citādi nevarēja apbraukt uz ceļa sakritušos kokus.
Simferopolē sagaidīja 40 grādu karstums. Tomēr kājām devāmies uz biļešu iepriekšpārdošanas kasēm, kas atradās apmēram divus kilometrus no dzelzceļa stacijas, kurā iebraucām, lai nopirktu biļetes uz Kerču pie Azovas jūras, jo atvaļinājuma pēdējās dienas gribējās pabūt pie pašas Krievijas robežas un pārliecināties, cik sāļš ūdens ir Azovas jūrā. Biļešu pirkšanu nedrīkst atlikt uz pēdējo dienu, tad visas ir pārdotas. Turklāt tā ir ļoti gara procedūra.
Uz Krimu devāmies ar nakts vilcienu. Odesas līdzenumus nomainīja Krimas kalni. Turpmākās desmit dienas vērojām saulrietu kalnos, ceļojām pa pareizticīgo klosteriem, braucām cauri Kadagas klinšu vārtiem Melnajā jūrā un apmeklējām vietu, kur beidzās Āzijas zīda ceļš – Sudakas cietoksni. Pozitīvākai noskaņai pabijām vairākkārtējās vīna degustācijās.
Ceļojumā iepazinām arī Ukrainas Venēciju, kurā atrodas puse no Donavas deltas. Ciematā var nokļūt tikai ar laivām. Tām ir simbolisks brezenta jumtiņš, kas lietus laikā gan laiž cauri nokrišņus. Krastā sagaida saimnieki, kas sarūpējuši tradicionālo zivju zupu ar vīnu. Tā kā Donava pavasaros pārplūst un veido auglīgus laukus, ciematā aug ļoti raženas vīnogas. Odesiešu anekdotes Naktī dzelzceļa stacijā apstājas vilciens. Pasažieris jautā pavadonim, kas tā par staciju. – Odesa. – Kāpēc tik ilgi stāvam? – Lokpmotīvi mainām. – Pret ko? – Kā pret ko? Pret lokomotīvi. – Ak, tā! Tad tā nav Odesa. * * * Saruna vilcienā: – Sakiet, jūs esat no Odesas? – Kas tad ir, vai kaut kas pazudis?
Komentāri