Sestdiena, 20. decembris
Vārda dienas: Arta, Minjona

Stāstiņi visiem dzīves gadījumiem

Druva
00:00
12.12.2008
16
200812121211005706

Patiesībā jau pirmo virsrakstu gribēju likt „Stāstniece Maija”, jo Maijai Kalnupai vienmēr pa rokai ir kāds stāstiņš, kas rosina uz pārdomām.

Domājot, kuru uzrunāt rubrikai „Ziemassvētku stāsts”, prātā uzreiz ienāca viņa, Cēsu sv. Jāņa baznīcas svētdienas skolas skolotāja, čakla un atraktīva vecmāmiņa, rosīga draudzes locekle. Kad piezvanīju, aicinot kaut ko pastāstīt, Maija uzreiz bija gatava: „Vai zini, cik gudro nāca sveikt jaunpiedzimušo Jēzu?” „Trīs,” atbildēju. „Bet Bībelē nekur nav teikts, ka bijuši trīs gudrie, lai gan lielākā daļa saka tieši tā. Varbūt to iespaidu rada trīs minētās veltes, ko atnesa jaundzimušajam Ķēniņam,” skaidroja Maija.

Kad tikāmies, viņa sāka ar šo stāstiņu: „Pastāstīšu par ceturto gudro, ko sauca Artabans. Viņš arī posās līdzi biedriem, lai sveiktu Ķēniņa dzimšanu. Viņš dāvanai paņēma līdzi safīru, rubīnu un pērli. Bet kaut kas viņu aizkavēja, un biedri ceļā devās vieni. Lai panāktu savus biedrus, Artabans iegādājās kamieli un steidzās uz Betlēmi. Ceļā viņš ieraudzīja zemē guļam cilvēku. Piegājis viņš redzēja, ka guļošais ir

smagi slims, tāpēc uzlika viņu uz sava kamieļa, pievienoja kamieli garām ejošai karavānai un iedeva tās vadītājam safīru, lai slimo ievieto kādā dziednīcā.

Pats devās tālāk kājām. Kad ieradās Betlēmē, Marija un Jāzeps jau bija prom. Artabans apmetās mājā, kur dzīvoja māte ar pusotrgadīgu puisēnu, kādu laiku tur dzīvodams, iemīlēja zēnu. Tad valdnieks Herods izdeva pavēli nogalināt visus zēnus līdz divu gadu vecumam. Kad uz mājas trepēm atskanēja karavīru smagie soļi, Artabans izgāja viņiem pretī, atdeva rubīnu un izpirka puisēna dzīvību. Lai arī paveicis labu darbu, viņš noskuma, jo bija palikusi tikai viena pērle, ko dāvināt Ķēniņam.

Viņš devās meklējumos, pagāja dienas, mēneši, gadi, līdz kādu dienu Artabans izdzirdēja stāstus par jaunu cilvēku, kurš staigājot pa pasauli, ārstēdams slimos un darīdams citus brīnumus. Artabans nodomāja, ka tas ir meklētais Ķēniņš, taču satikt viņu neizdevās. Tiklīdz viņš iegāja kādā ciemā, uzzināja, ka meklētais iepriekšējā dienā devies tālāk. Tā no ciema uz ciemu, gadu pēc gada Artabans centās satikt Ķēniņu, lai dāvātu pērli, ko tik rūpīgi glabāja. Tad ap Lieldienu laiku viņš nonāca Jeruzalemē, un no ļaužu stāstītā saprata, ka nokļuvis īstajā vietā. Uzzinājis, ka viņa meklētais ir sodīts un tiks piesists krustā, viņš steidzās uz Golgātas kalnu, lai ar pērli izpirktu Ķēniņu. Tā steidzoties pa šaurajam Jeruzalemes ieliņām, viņš saskrējās ar kādu jaunu meiteni, kura izmisusi stāstīja, ka viņu vajājot romiešu karavīri. Tēvs nevarot samaksāt nodokļus, tāpēc karavīri meiteni gribot pārdot verdzībā. Tad Artabans izņēma no kabatas pērli un atdeva to karavīriem, izpērkot meiteni un samaksājot viņas tēva nodokļus.

Te pēkšņi zeme nodrebēja, palika tumšs, no māju jumtiem sāka birt dakstiņi. Viens smagi trāpīja Artabanam, viņš pakrita zemē un, juzdams nāves tuvošanos, sev teica: “Manu, Ķēniņ, es tevi tā arī netiku redzējis! Es tev nekad neko neesmu uzdāvinājis! Es tevi neesmu pabarojis, kad tu biji izsalcis, neesmu padzirdījis, kad biji izslāpis, neesmu apciemojis, kad biji slims.” Tad pēkšņi viņš izdzirda balsi, kas teica: “Patiešām, es tev saku, visu, ko tu esi darījis pašam mazākajam manam brālim, to tu esi darījis man!” Un Artabans nomira ar smaidu uz lūpām, jo zināja, ka ir saticis savu Ķēniņu.”

Šim stāstiņam sekoja nākamais, to Maijai Kalnupai netrūkst. Vajadzētu vairāk nekā vienu avīzi, lai šo bagātību publiskotu. Tie bieži tiek likti lietā gan bērniem svētdienas skolā, gan lielos svētkos, arī sveicot jubilejā arhibīskapu Jāni Vanagu. Un katrai reizei viņa atrod visatbilstošāko. Jā, tie lielākoties ir kristīgi stāstiņi, bet par tajos iekļautajām atziņām var padomāt ikviens. Un Ziemassvētku gaidīšana taču ir laiks, kad gribam pārdomāt.

„Patiesībā mana bagātība ir šeit,” saka Maija Kalnupa, izvelkot bloknotu, kurā ierakstīti stāstiņi. Visu tekstu jau nerakstot, tikai pirmo teikumu. „Skat, tur jau 48 ieraksti,” pārsteigta pati Maija.

Kad jautāju, kāpēc stāstiņi krāti, Maija atteic, ka iecere radusies pēkšņi. Pirmo stāstu pirms vairākiem gadiem dzirdējusi svētdienas skolas skolotāju seminārā, tas tā iespiedies prātā, ka to joprojām stāstot bērniem. Tas vēstot par lūgšanas spēku.

„Vienam mācītājam bija divi dēli, astoņus un desmit gadus veci. Viņiem mājās bija kaķis, kurš dzīvoja istabā. Kādu dienu puiši spēlējās pagalmā, kaķis izskrēja no istabas, no kaut kā nobijies, uzskrēja tievā bērziņā un iesprūda starp zariem. Kociņš tievs, uzkāpt nevar, aizsniegt arī ne. Te mājās pārbrauca tēvs, kurš, novērtējis situāciju, izstrādāja glābšanas plānu. „Piesiešu virvi pie bērziņa, cik nu augstu var,” viņš nodomāja, ”lēnām braukšu, bērziņš nolieksies un puikas paņems kaķīti.” Viņš tā arī izdara, bet brīdī, kad kaķis jau ar roku aizsniedzams, virve pārtrūkst un koks iztaisnojas. Kaķa, protams, kokā vairs nav. Puikas izmeklēja visu dārzu, bet dzīvnieciņu neatrada.

Pēc nedēļas mācītājs, apciemodams savus draudzes locekļus, ieiet kaimiņu mājā un uz dīvāna ierauga savu kaķīti. Neteikdams, ka tas ir viņa, mācītājs sāka iztaujāt, kur viņi dabūjuši šo kaķīti.

„Mācītāja kungs, jūs neticēsiet,” stāstīja saimniece, „pagājušajā svētdienā mans puika jau no paša rīta sāka prasīt, ka gribot kaķi. Nu kur es viņam svētdien to ņemšu? Kaut kā tā vēlme norima, bet pēcpusdienā, kad gājām kurināt dārza kamīnu, puika atkal sāka – gribu kaķi, gribu kaķi! Tad nometāmies abi uz celīšiem un no visas sirds lūdzām – mīļais Dievs, dod mums kaķīti! Un pēkšņi no debesīm mums viņu atsūtīja!” Lūk, tas ir lūgšanu spēks,” stāsta Maija.

Kad nonākam līdz tam, kā vajadzētu gaidīt Ziemassvētkus, Maija atklāti atzīst, ka dzīve tomēr ieviešot korekcijas. Gribējies šajā laikā norimt, padomāt, pārdomāt, bet diemžēl visu laiku kaut kur jāskrien. Divas reizes nedēļā viņa iet palīgā kādai sievietei, kam nesen veikta acu operācija, regulāri jāapciemo mamma, mazmeitiņa jāpaauklē un vēl darbi un darbiņi.

„Nupat nopirku Jura Rubeņa grāmatu „Kristīgā meditācija”. Sāku lasīt un sapratu, ka man pietrūkst tādas apstāšanās un iedziļināšanās sevī.

Jā, Ziemassvētki ir īpašs laiks, bet patiesībā jau visu gadu vajadzētu dzīvot, kā gaidot Ziemassvētkus, ar to labestību, un dāvināt citiem prieku, mīlestību. Nav vajadzīgas dāvanas, pietiek ar labu vārdu, uzmundrinājumu, laba vēlējumu. Ja no rīta kādam uzsmaidi, novēli svētīgu dieniņu, viņš sāks dienu ar krietni labāku noskaņojumu,” saka Maija un ir gatava nākamajam stāstam.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Jaunpiebalgā zināšanas un prasmes veicina ziedošanu bērniem ar kustību traucējumiem

00:00
20.12.2025
11

Ar erudīcijas spēli “Apslēptās zināšanas” un dāsni nosolītiem amatnieku un mājražotāju darbiem Jaunpiebalgā savākti 2141 eiro bērnu ar kustību traucējumiem atbalstam. Labdarības pasākums – aizraujošas zinību sacensības un vietējo meistaru darbu izsole – pagasta Kultūras centrā notika otro gadu. Idejas iniciatore Kitija Stauvere ir bērnu un jauniešu interešu centra “Tagad” vadītāja. “Tas bija negaidīti! Tā […]

Sēņu festivāls labi “iesakņojas”

00:00
19.12.2025
48

Jau trešo gadu Cēsīs norisinājās īpašs sēņu un mākslas vienotībai veltīts festivāls, kas šogad ieguvis nosaukumu “Mikokultūra”, ik gadu tā programmai – tāpat kā sēnēm labvēlīgos apstākļos – tikai pieaugot un paplašinoties. Aizvadītajā sestdienā dažādās pilsētas vietās apmeklētāji varēja gūt visnotaļ plaša spektra informāciju par sēnēm – no to audzēšanas pieredzes stāstiem, sēņu kulinārijas brīnumu […]

Cēsīs autobusi sāk kursēt no atjaunotā Stacijas laukuma

00:00
18.12.2025
330

15.decembrī gan kājāmgājēji, gan autobraucēji ievēroja, ka Cēsu Stacijas laukumā vairs nav norobežojošo zīmju, kas liegtu kustību. Tā kā pabeigti galvenie rekonstrukcijas darbi, šodien no plkst. 12 AS “CATA” atsāks reisu izpildi un pasažieru apkalpošanu atjaunotajā teritorijā, izmantojot jaunizveidotās iekāpšanas un izkāpšanas platformas. Galvenais, kas iedzīvotājiem jāievēro, – tagad transporta kustība Stacijas laukumā organizēta pa […]

Straupe – maza toreiz un tagad. Pamanāma un zināma

10:05
17.12.2025
110

Straupe bija mazākā pilsēta Hanzas savienībā pirms gadsimtiem un tāda ir arī mūsdienu tīklojumā “Jaunā Hanza”.  “Vēsturiskā atmiņa veido identitāti. Hanzas savienība ir saistīta ar Straupi. Kaut tas bija ļoti tālā pagātnē, pret šo laiku ir pozitīva attieksme. Straupie­šiem sava vēsture ir svarīga,” saka Lielstraupes pils pārvald­niece Rudīte Vasile un pastāsta, ka ik vasaru Pārgaujas […]

Ne tikai kārtības sargi, bet arī iedvesmas avots cits citam

00:00
17.12.2025
542

Gadskārtējā policistu apbalvošanas pasākumā, kas aizvadītajā nedēļā norisinājās Limbažos, arī šoreiz par īpašākiem darba sasniegumiem vai ievērojamu dienestā aizvadīto laiku godināta virkne Vidzemes kārtībsargu, tostarp arī 18 no Dienvidvidzemes iecirkņa, kura pārziņā ir Cēsu un Madonas novads. Atzīmējot Valsts policijas (VP) 107. gadadienu, teju 60 Vidzemes reģiona pārvaldes (VRP) likumsargu 11. decembrī bija aicināti uz […]

Tradīcija - Ziemassvētku tirdziņi. Ne tikai iepirkšanās

00:00
16.12.2025
78

Decembris ir Ziemassvētku tirdziņu laiks. Laukumos un skvēros, ielās, kultūras namos valda svētku noskaņa, skan dziesmas, smaržo piparkūkas, tiek piedāvāts plašs preču klāsts. Dažviet Ziemassvētku egles iedegšana ar dažādiem priekšnesumiem lieliem un maziem pašsaprotami ir arī tirdziņš. Katrā vietā savas tradīcijas. Bet visur rīkotāji uzsver, ka Ziemassvētku tirdziņu nevar salīdzināt ar citiem, jo tajos valda […]

Tautas balss

Egle rada prieku

09:57
17.12.2025
19
Cēsniece L. raksta:

“Priecājos par Cēsu galveno egli Vienības laukumā. Tā izgreznota ļoti jaukām gaismiņām. Prieks skatīties gan autobraucējiem, gan gājējiem. Šajās tumšajās dienās, ieraugot mirdzošās spuldzītes, sejā iezogas smaids,” sacīja cēsniece L.

Klientus necenšas piesaistīt

15:11
13.12.2025
36
Lasītāja I. raksta:

“Cēsīs “Latvijas Pasta” nodaļa tagad atrodas tirdzniecības centrā “Solo”. Ieejot lielajā ēkā, grūti saprast, kur atrodas pasts. Ir gan izlikta plāksne ar norādi, bet to var arī nepamanīt. Informācijas statīvs novietots uz grīdas, savukārt košie un pamanāmie veikalu nosaukumi virs tirdzniecības telpu durvīm neapzināti liek starp tiem meklēt pasta nosaukumu. Cilvēks skatās un nesaprot, kur […]

Latvijas preces - dārgas

15:11
13.12.2025
33
Seniore M. raksta:

“Visur mudina pirkt Latvijas pārtikas preces. Bet, kad veikalā paskatās, cik tās maksā, tomēr jāizvēlas ievestie produkti. Ne­zinu, vai pie vietējās produkcijas augstajām cenām vainojami tirgotāji vai ražotāji, bet kaut kas tur nav kārtībā. Vēl arī jāsaka, ka ne vienmēr vietējā produkta garša ir labāka nekā importētajām precēm. Protams, tas ir gau­mes jautājums, bet man […]

Ko mainīs likuma maiņa

11:58
07.12.2025
50
1
Lasītāja A. raksta:

“Lasu, ka mājdzīvnieks, suns, kaķis vai cits, nedrīkstēs būt īpašums. Bet kāds tad tam būs statuss, un kuram būs jāuzņemas atbildība par dzīvnieka ēdināšanu, uzraudzību, apstākļiem, kādos tas tiek turēts? Ja tas nav mans īpašums, kādu atbildību no manis var prasīt? Šķiet, juridisko formulējumu maiņa radīs daudz neskaidrību, nesapratnes. Kas sunīti, kaķīti vai papagaili mīl, […]

Cik dārgas dāvanas nes Ziemassvētku vecītis

11:57
06.12.2025
49
1
Vecmāmiņa raksta:

“Gatavojamies Zie­mas­svētkiem. Bērni raksta vēstules vecītim, stāstot, ko vēlas saņemt dāvanās, taču viņu vēlmes kļūst aizvien lielākas. Cits prasa jaunāko aifonu, cits ceļojumu uz Amerikas Disnejlendu. Saprotu, ka laiks sarežģīts, skolā, īpaši lauku mācību iestādēs, kopā mācās turīgā zemnieka un trūcīgā rokpeļņa bērns. Viens uz svētkiem saņems slēpošanu Austrijā, otrs varbūt jaunu džemperīti. Kā sadzīvot? […]

Sludinājumi