Meklējot kuriozus stāstus šai rubrikai, esmu uzklausījusi daudzus rajona iedzīvotājus. Taču pagājušajā nedēļā pati piedzīvoju interesantu (ja tā var teikt) atgadījumu, kas man lika aizdomāties par teicienu – tā gadās!
Piecos no rīta bija jābūt Rīgas lidostā, lai lidotu uz Briseli. Vakarā sapakoju somas un devos pie miera ar domu, ka divos naktī celšos un vīrs aizvedīs uz lidostu. Viss jau būtu bijis gluži kā pēc plāna, ja vien, pieceļoties nakts vidū, nebūtu atskārtusi, ka vīram ir 40 grādu temperatūra un par braukšanu pie auto stūres nevar būt ne runas. Abi domājām, ko darīt. Tad nu stāvēju istabas vidū un atminējos teicienu par draugiem. Parasti, runājot par šo tēmu, prasa: „Tev ir tāds draugs, kuram divos naktī vari piezvanīt un viņš tev tiešām palīdzēs?”
Arī es tajā brīdī stāvēju un domāju atbildi uz šo jautājumu. Draugu man netrūkst, bet doma par to, ka, tev nebrīdinot, kādam nakts vidū jāpiezvana un jāpalūdz tāds nieks kā pāris minūšu laikā sataisīties un traukties uz Rīgu, nav nemaz tik uzjautrinoša. Turklāt ne mazsvarīgs faktors, ka nākamā bija darba diena, un tas nozīmē, ka cilvēkam jāparakstās arī uz to, ka nākamajā dienā darbā viņš būs nekāds, lai neteiktu vairāk.
Piezvanīju kolēģim, kurš droši vien jau sen iepriekš bija nopelnījis īstena drauga statusu. Šis cilvēks pavisam mierīgā balsī divos naktī man atbildēja: „Labi. Tūlīt būšu!” Vēl ilgi pēc tam domāju, kā es rīkotos šādā situācijā, variantā, ja vispār saklausītu telefona zvanu nakts vidū.
Taču patiesībā šādi gadījumi dzīvē liek aizdomāties par dažādām situācijām, kurām dažkārt ikdienas steigā nemaz neatliek laika pievērst uzmanību.
Komentāri