Piemiedzot ar aci un pasmīnot, ka mūs nejauki izjokojis, kā blēņdaris skolas puika lētticīgu skolotāju, aiziet šis gads. Sācies tik cerīgi, ar ticību, ka nu tik esam iemācījušies turīgi dzīvot, 2008. vēl uz iepriekšējā gada rēķina ļāva celties algām, pensijām un, protams, arī cenām, ļāva būvēt sapņu pilis valsts, pašvaldības, uzņēmumu un ikviena pilsoņa plānos. Katram prātā bija, ko un kā vēl labāk, ko un kā vēl vairāk. Mēnesi pa mēnesim sākām saprast, ka … laikam jau tik labi nebūs vis. Un beigās palikām kā tas skolotājs, kurš apsēdies uz rakara laipni piedāvātā krēsla, bet, izrādās, uz tā sabērtas saspraudes. Ne īsti sēdēt, ne celties.
Mācība nopietna – uzticēties nedrīkst! Nedrīkst uzķerties uz katra piedāvājuma veidot dzīvi pārticīgāku. Jāprot būt kritiskam, izvērtēt, uz kura krēsla varētu būt uzliktas saspraudes, kurā maisā īleni apslēpti. Droši dzīvot un nebēdāt par nākotnes materiālo pusi, paļauties, ka dzīve rīt būs tikpat laba kā šodien vai vēl labāka – tas ir tikai saprotami . Taču laikam tā nedrīkst. Laikam jau jāatceras, ka labos laikos jādzīvo par kripatiņu sliktāk, nekā to piedāvā, lai tad, kad nāk sliktie laiki, varētu dzīvot par kriksīti drošāk nekā to nosaka apstākļi.
Arī man, gada nogalē apbirstot ar sliktajām ziņām par valsts ekonomiku, par lielajiem aizņēmumiem, kas jāņem valstij, par budžeta deficītu un nodokļu celšanu, sirds pagura – kas notiks? Un, kad uzzinājām par pievienotās vērtības nodokļa celšanu preses izdevumiem, nācās domāt skaudri – kā izdzīvos mūsu mazā avīze… Kad pirmais satraukums bija norīts, sapratu, ka ar notikušo jāsamierinās un jāsadzīvo. Jāatrod risinājums, jo cita ceļa nav. Un jāiztur. Jo to var izturēt. Var domāt, meklēt, censties. Var atrast. Meklējot sev, atrast iespēju palīdzēt citiem. Vajadzīgākas un aktuālākas ziņas, noderīgāka un aizraujošāka informācija – tas ir tas, ko varam dot sev un lasītājiem. Un kaut tas ir bijis mērķis visus šo gadus, kopš izdodam „Druvu”, iesim uz to vēl noteiktāk, vēl nepārprotamāk. Jo mēs esam ne tikai uzņēmums. Mūsu kontā ieripo arī tās stundas un minūtes, kuras jūs, lasītāji, veltāt mūsu rakstītajam. Un mēs to novērtējam, jūtot lielu atbildību arī tad, ja pasaules ekonomika un Latvijas budžets strauji ripo no kalna lejup. Tā ir vēl viena mācība – rēķināt ne tikai ekonomiskās, bet arī atbildības kategorijās.
Un reizē ar ekonomisko aizejošais gads licis atcerēties vēl vienu mācību, daudz būtiskāku un dziļāku. Sen zināmu un tomēr tik neapgūtu – prieka un dzīves piepildījuma mērs nav materiālās iespējas. Jā, dažs vairs nevar atļauties jaunu mašīnu vai aizraujošu ceļojumu, dažam jāatsakās no dārgās grāmatas, vecāka gadagājuma cilvēki pārdzīvo, ka nevarēs nopirkt vienas, otras vai trešās zāles, kas dotu cerību, ka dzīves kvalitāte nepazemināsies. Katram savs iespēju samazinājums, visiem vienlīdz sāpīgs un aizvainojošs. Bet tomēr mums ikvienam ir arī kas tāds, kas nezūd, bet ir daudz vērtīgāks par auto, grāmatu vai zālēm. Tie ir tuvie cilvēki – bērni, mazbērni, vecāki, vecvecāki. Vai kāds esam parēķinājuši, par cik pārdotu stundas kopā ar saviem mīļajiem? Neviens no materiālajiem ieguvumiem taču tās nevar atsvērt, vai ne? Tikai
mēs reizēm aizmirstam, cik liela vērtība tās ir.
Komentāri