„Es jau sen gribēju, lai kāds par to uzraksta. Vēlētos ieteikt tiem cilvēkiem, kurus māc depresija, garlaicība vai vientulība – nopērciet vienu puzlīti. Varbūt pašiem neienāk prātā tāda nodarbe, bet aizrausieties, turklāt iesācējam ar vienu pietiks ilgam laikam,” saka cēsniece Valda Šuste.
Ciemojoties pie Valdas, var justies gan kā gleznu, gan fotogrāfiju galerijā. Dzīvokļa sienas izrotātas ar visdažādākajām saliktām puzlēm, ir pat „Mona Liza”. Nevaru vien nobrīnīties, kā var salikt attēlu, kura vienu daļu aizņem, manuprāt, pavisam vienādi zilas debesis vai puķu raibums.
„Man bija deviņi gadi, kad uzdāvināja pirmo puzli – „Sarkangalvīte un vilks”. Tā bija ļoti koša, laikam izgatavota no finiera, ne no kartona, kā tagad. Tas bija 1941. gada 2.aprīlī. 14.jūnijā mūs deportēja uz Sibīriju. Visu laiku atcerējos savu puzlīti. Lai būtu ar ko spēlēties, mēģināju no koka uztaisīt domino, bet iecirtu pirkstā, tā nekas nesanāca. Tā nodzīvoju 50 gadus, nevienu puzli neredzot, tikai atceroties to seno. No Sibīrijas atgriezos 1957. gadā. Esmu pieminēta Dzintras Gekas grāmatā „Sibīrijas bērni.” Tagadējās mūsu brīvvalsts laikā pirmo ieraudzīju puzli „Toms un Džerijs”, tūlīt to nopirku un beidzot piepildīju savu bērnības sapni,” stāsta Valda.
„Sākumā puzli no tūkstoš gabaliņiem saliku nedēļā, tagad – labi ja mēnesī, jo pasliktinājusies redze,” viņa turpina. „Lūk, jūs man pretī pie galda sēžat, bet es neredzu, vai acis jums vaļā vai ciet. Varat man kaut vai mēli parādīt, tāpat neredzēšu,” Valda smejas. Pašlaik saliktas vairāk nekā 105 puzles, pavisam vairāk nekā 100 tūkstoši gabaliņu. Lielākā bijusi no trim tūkstošiem. „Man patīk tās emocijas, ko gūstu no salikšanas – ka atrodu, ka varu to izdarīt. No rīta ceļos agrāk, ja mani gaida iesākta puzle. Vasarā, kaut saule spīd, ja puzles nav, jūtos bēdīga. Laikam esmu atkarīga no tām. Puzles, kurās attēlotas gleznu reprodukcijas, salikt ir grūtāk, viegli likt ēkas, pilis, mašīnas. Grūti – dabas skatus. Jūs brīnījāties par zilajām debesīm pie ērgļa. Tas nebija grūti, jo gabaliņi diezgan lieli. Ir tādas, kam gabaliņi dažādu izmēru, var salikt pēc taustes – sader vai ne. Citus sašķiroju pēc raksturīgām krāsām un tad lieku pa fragmentiem. Dažai vispirms maliņas, citai atkal tā nevar. Salīmēju kopā ar papīru. Gadās, ka iesākta puzle nokrīt uz grīdas, tad jāsāk no jauna. Tas nekas, uzņēmības man pietiek.”
Mazmeita uztaisījusi burtnīcu atsauksmēm. Pagājušajā gadā viesojies raidījums „Bez tabu.”. Skolēniem ir interesanti aplūkot Valdas kolekciju. Savdabīgs eksponāts ir puzle, kas attēlo zemeslodi. Tumsā kontinenti spīd. Ir puzles, kurām trūkst kāds fragments, taču pamanīt to nevar, tikai sataustīt. Puzles nav lētas, dažreiz kolekciju papildina māsīca no Amerikas vai meita un mazdēls no Anglijas.
„Tretjakova galeriju gribējās redzēt, bet nesanāca, tad nu saliku galeriju savā mājā”, joko Valda. „Sistematizēts jau nekas nav, kuru salieku, to pielieku pie sienas. Lielām vairs nav vietas.”
Valda ir bagāta ne tikai ar savdabīgo hobiju. Viņai ir dēls, divas meitas, astoņi mazbērni un trīs mazmazbērni.
Ar Valdu saruna raisās ne vien par vaļasprieku. Vai dvēsele ir nemirstīga? Kāpēc Dievs neiznīcina sātanu? Kāpēc virs dievlūdzējiem sabrūk baznīca? Runājām par tādiem un vēl līdzīgiem jautājumiem. „Pirms jūs nācāt, es jautāju Dievam – kā lai es Tavu vārdu nesu pasaulē? Un re, kā mēs bez piepūles runājam par Dievu,” Valda saka. Viņa kopā ar ticības biedriem studē Bībeli, jo tā bieži vien runā līdzībās un ir jāizskaidro. „Kam mūsdienās prasīt gudru, sirsnīgu padomu? Varbūt mācītājam? Lai nu kā, vajag ticēt, tas palīdz dzīvot, un lūgšanas piepildās,” saka Valda. „Es pasaku paldies par nodzīvotu dienu, par to, ka tajā nekas slikts nav noticis. Visvairāk man vajadzīga garīgā barība. Man nepatīk sarunas par grūtiem laikiem. Es esmu ēdusi zāli un kartupeļu mizas, trūkums mani nebaida. Materiālās vērtības man nav ne pirmajā, ne otrajā vietā, vissvarīgākās – garīgās vērtības,” viņa iedvesmo arī mūs.
Komentāri