Amatas novada kultūras centrā Ģikšos notika 2. starptautiskā danču nakts.
Desmit stundas vairāk nekā 200 dažādu vecumu cilvēki dzīvās mūzikas pavadījumā dejoja. Muzikanti spēlēja gan pazīstamas, gan nedzirdētas latviešu, igauņu un lietuviešu melodijas, un zāle šūpojās to ritmā.
“Dejas valodu saprot visi, un to ātri un viegli apgūt,” “Druvai” atzina Kelmes folkloras kopas vadītājs Valds Rutkuns no Lietuvas. Par to varēja pārliecināties katrs. Vienā dejā leca igauņi no Tallinas un Tartu, lietuvieši no Viļņas un Kelmes, latvieši no Rīgas, Madonas, Jēkabpils un, protams, mūsu rajona.
“Liekas, jo vairāk uz dienvidiem, jo vairāk dejotāji lēkā. Igauņi mazāk lēkā, viņiem vairāk patīk griezties, latvieši vairāk lec, bet lietuvieši ļoti daudz,” tautiskās dejas raksturoja Leanne Barbo no Tallinas danču kluba. Savukārt Rīgas danču kluba vadītājs Valdis Putniņš atzīst, ka tikai nosacīti var sadalīt igauņu, latviešu, lietuviešu dejas. Ir atšķirības ritmos, bet ir daudz kopīga, kur atšķiras tikai varianti. Igauņiem dažas dejas ir rāmākas, smalkākas, lietuviešiem – dzīvīgākas. “Deja mūžam ir ceļojusi. Dejoja taču to, kas patika, “uzsvēra Valdis.
Kas ir latviskie danči, jautāju Rīgas danču kluba vadītājam Valdim Putniņam. “Šie danči sākušies 80. gadu sākumā. Mēs sakām – tradicionālās tautas dejas. Te arī rodas putrošanās, jo par tādām sauc arī skatuves tautas dejas, kuras kā horeogrāfijas tapušas no šīm dejām. Tās ir radītas skatuvei kā priekšnesums ar saviem žanra nosacījumiem. Mēs dejojam savam priekam. Kā katrs māk. Mēs dejojam senākas, vienkāršākas dejas, ne tik sarežģītas pāru un daudzpāru dejas, kuras ātri var iemācīties. Lielāko daļu no šīm dejām var iemācīties skatoties, tikai dažām jāparāda soļi,” pastāstīja Valdis un uzsvēra, ka tā tāda īsti tautiska balle. Viss notiek brīvā gaisotnē. Tā arī kādreiz dejoja. Sanāca un dancoja. Liela loma šādā ballē ir muzikantiem. Te kurš katrs spēlēt nevar. Dejotājiem un spēlmaņiem jābūt vienotiem. Ja muzikants sliktā omā, dancotājam soļi ķersies.
Atmodas laikā palielinājās interese par tradicionālo kultūru. Folkloristi brauca ekspedīcijās, pierakstīja ne tikai tautasdziesmas, arī dejas. Tās pamazām kļuva par atzītu folkloras sastāvdaļu. Tad arī nodibinājās Rīgas danču klubs. Divreiz mēnesī te nāk un dejo katrs, kas grib.
Līdzīgi tautas deju kustība attīstījusies arī Lietuvā un Igaunijā. “Visus, kuri dejo, var saukt par jauniem, nav nozīmes, dejotājam 15 vai 60 gadu. Kad atguvām neatkarību, visi metās uz Rietumiem, valdzināja to materiālā kultūra. Taču ne viens vien ātri saprata vilinājuma viltojumu. Vērtīgais ir tepat blakus, nevis Kanāriju salās vai Taizemē,” domās dalījās Valds Rutkuns un piebilda, ka arī skolās un kultūras namos cilvēki labprāt dejo lietuviešu dejas. “Diemžēl valsts nav ieinteresēta, lai etniskā kultūra
attīstītos, nav skaidras programmas. Nesen bija tikšanās ar izglītības ministru, runājām, kāpēc skolu programmās nacionālajai kultūrai nav prioritāte. Likumā ierakstīts, ka etniskā kultūra jāsaglabā, jāizplata, jāmāca skolās, bet dzīvē tā nenotiek.
Lielākoties viss balstās uz entuziasmu,” pastāstīja Valds un uzsvēra, ka arī Lietuvā notiek līdzīgi pasākumi, kur gan dejo paši, gan uzaicina ciemiņus
Igauniete Leanne Barbo studējusi baltu kultūru, īpaši tuva viņai latviešu kultūra. Leanne brīvi runā latviski. “Mēs esam somugri, atšķiramies no latviešiem. Kaut vai tas, ka latviešiem tuvāka ir Saule, mums zeme. Mums Saule nav tik svarīga kā latviešiem. Tas arī izpaužas kultūrā,” pastāsta Leanne, kura, dzīvodama Rīgā, sākusi apmeklēt danču klubu. Viņa arī spēlē “Auļos”. Tagad igauņu, latviešu un lietuviešu dejas māca Tallinā gan jauniem, gan veciem.
“Man ļoti patīk danču naktis. Var izdejoties no sirds, satikt draugus,” sacīja igauniete un uzsvēra, ka Igaunijā aizvien vairāk tautas dejas dejo jaunieši – studentu un skolēnu vidū tās ir ļoti populāras.
Cēsīs danču klubs darbojas ceturto sezonu. Tā vadītāja un kopā turētāja Inese Roze bija arī danču nakts rīkotāja Ģikšos. Jau otro reizi. Pērn sadancot sabrauca ap 150 interesentu. “Tā kā darbojos arī Amatas folkloras kopā “Ore”, pašvaldība ierosināja, ka novadā vajadzētu kādu pasākumu. Skaidrs, ka pāris stundu dēļ nav vērts braukt, vajag danču nakti. Pērn tā izdevās, un jau rudenī daudzi interesējās, kad būs atkal,” pastāstīja Inese un piebilda, ka arī pašas ģimene bijusi danču naktīs daudzviet. Gan spēlējuši, gan dancojuši.
Danču naktis – tas ir tāds jauks, jauks pasākums. Balle. Var arī teikt- jēgpilna kopā sanākšana. “Nekad netiek skaitīts, cik deju izdejots. No vakara līdz rītam neviena neatkārtojas. Var mēģināt spēlēt kādu otrreiz, tūlīt kāds sauks – tā jau bija,” pastāstīja Inese un uzsvēra, ka katrreiz ikviens uz sadancošanu atved kādu jaunu deju, kuru visi iemācās. Atkal pūrs bagātāks.
Kas piesaista tautas dejām? Cits to saistīs ar nacionālās identitātes apzināšanos. Dažs saka – sabalansētas kustības. Vēl kāds stāstīs par jauko kompāniju. Pēdējos gados daudzās valstīs tautas dejas kļūst populāras. Īrijā, piemēram, tās sauc par sociālajām dejām, jo, dejojot tautas dejas, cilvēks atraisās, ceļ pašapziņu.
“Ir jāpamēģina. Kad dziedātājs saka – nu gan izdziedājāmies tā pa īstam, no sirds – katrs dziedātājs saprot šīs izjūtas. Ir jādejo, lai to saprastu,” atzina Valdis Putniņš.
Komentāri