![200902021634393846](https://edruva.lv/wp-content/uploads/2009/02/200902021634393846.jpg)
„Mana sirdslieta ir grāmatas, Latvijas Radio Klasika, adīšana un fotografēšana,” smejot saka 78 gadus vecā „Lejas Žanku” saimniece Ilga Zenta Krakte. „Skat, man pat mājās mirtes aug. Kam tad vairs tās ir?” viņa smaidot vaicā.
Par sevi Ilga, gardi smejot, saka, ka visvairāk dzīvē: „stāvējusi govij pie astes”.
Jau pirmajās sarunas minūtēs skaidrs, ka Ilga ir vienkāršs, dzirkstošs un dzīves gudrs cilvēks. Viņa par sevi saka: „Vienmēr esmu bijusi sabiedriska. Dziedāju korī. Bez dziedāšanas dzīvot nevarēju. Esmu bijusi izvadītāja, kapusvētkus vadīju, 15 gadus mirušos pavadīju, kamēr sapratu, ka vairs nevaru nostāvēt. Nu, vai neesmu traks meitietis? Četrus bērnus izaudzināju, bet vīrs gan bija tāds… Dieva dots. Biju laimīga, ka tiku no viņa vaļā. Gribēju, lai kāda viņu paņem, bet neņēma vis. Bija baigi slinkais.”
Ilgai ir astoņi mazbērni un viens mazmazbērns. „Visi studē, visi gudri, bet ar zemi strādāt neviens vairs negrib,” saka Ilga un vaicāta, vai lauksaimniecībai vispār ir nākotne, atbild: „Nav ko spriest, ir nākotne vai nav, bet ja jau nesaimniekosim, latvieši izputēs. Cik tad mūsu zemes jau ir pārdots? Arī tepat Zaubē visa labākā zeme pārdota dāņiem, frančiem un vēl sazina kam. Esam tik maza tauta, bet nu jau pa visu pasauli izklīduši. Tagad tik atliek parādīt ar mazo pirkstiņu, ka kaut kur ir labāk, un tūlīt kāds aizskries prom. Vai tad vairs esam tauta? Domāju, ka sen jau ne.”
Ilga atklāj, ka viņas „mūža draugs” ir Latvijas Radio Klasika. „Pārējās programmās jau neskan īstas dziesmas. Kad izdzirdu Alfrēda Kalniņa skaņdarbus, acu priekšā rādās Cēsu pakalni, ganiņš…,” sapņaini saka Ilga un, runājot par pašreizējām Latvijas Radio problēmām, neslēpj, ka labprāt ziedotu kādu latu, lai radio nebankrotētu.
„Lejas Žanku” saimniece, neskatoties uz saviem gadiem, joprojām ik dienu kopj lopus. „Spēka gan sāk pietrūkt, bet ko lai dara? Uz kūti jāiet, govis jāslauc. Dēlam darba tagad arī nav. Vismaz piena nauda ir,” saka Ilga un stāsta, ka kūtī viņu gaida divas gotiņas, lai ar’ abas, kā pati saimniece teic : „ir dekrētā”.
„Patiesībā jau man, lielmātei, vajadzētu sēdēt un tikai radio klausīties, ne vairs strādāt. Bet dzīvē tā nenotiek. Ir tā, ka viena māte var pabarot desmit bērnus, bet desmit bērni vienu māti nevar gan,” domās dalās zaubēniete un stāsta, ka modernas kūts vai piena mājas viņai nav. Izslaukto pieniņu kannās dzesē netālajā avotā. Un viņas slaukumu vēl neviens nesmādējot.
„Tā kā manu govju piens ir labs, tam vēl brauc pakaļ. Es jau gan skatos, ka tagad laukos daudzi grib dzīvot kā amerikāņi- aiziet un pienu paņemt veikalā. Bet arī saimniekošana tagad ir cita. Atminos, kas kolhoza laikos lopkopējiem nebija jāpiedzīvo! Gāja traki. Nebija taču, ko tiem lopiem dot ēst. Par to esmu nolēmusi vēl uz vecumu grāmatu uzrakstīt. Iespējams, kādu dienu to izdos ar’,” teic Ilga un ved rādīt savu ziemas vakaru sastrādāto krājumu – adījumu grozu.
„Cimdus un zeķes visiem esmu saadījusi. Pat Cēsu ārsti ar manām zeķītēm staigā. Cimdu Jettiņa bija mana draudzene. Braucu pie viņas ciemos. Rakstījām viena otrai vēstules. Bet raksti gan man pašai savi. Galva pilna ideju,” smej zaubēniete un rāda ratiņu, ar kuru vilnu vēl vērpj. „Man kūtī vēl aitiņa. Tā mēs te dzīvojam,” ar smaidu saka Ilgas kundze.
Komentāri