Katram ceļotājam ir sava pieredze pasaules iepazīšanā un izzināšanā. Ar katru braucienu izkristalizējas tās īpašās nianses, ko gribas sajust, iepazīt un pārvest no ceļojuma. Varbūt ne tik daudz suvenīru veidā, cik iekšējos pārdzīvojumos noglabātas. Tā teikt, tā jau ir ceļošana nedaudz citā līmenī.
Ceļvežu vietā – romāni
Pie šādiem ceļotājiem droši var pieskaitīt Guntu Kaugari, kura savu ceļotājas izjūtu slīpējusi 20 gadus, šajā laikā apmeklējot ne vien Eiropu, bet arī Dienvidameriku un Japānu. Tomēr, kā atzīst pati ceļotāja, galvenais nav aizbraukt uz arvien tālāku punktu un apskatīt iespējami vairāk valstu. Viņai svarīgākās ir sajūtas, kas gūtas ceļojumā. Parasti gan ceļojums sākas jau krietni pirms iekāpšanas autobusā vai lidmašīnā.
„Es vispirms tam nobriestu, iztēlojos sevi šajā valstī, iejūtos domās, un tad esmu priecīga, ja varu tur nokļūt. Izjūtas par valsti manī rodas jau pirms tam. Ceļojumiem gatavojos, nevis studējot ceļvežus, bilžu un vēstures grāmatas, bet lasot romānus par konkrēto valsti. Tā varu iejusties tautas dzīvē un cilvēku sajūtās. Man draugi teikuši, ko tu lasi tos romānus, tie taču tīrie izdomājumi, bet tā nav. Rakstnieki taču raksta par savu tautu, pauž savas emocijas. Arī nonākot konkrētajā valstī, man gribas gūt šīs sajūtas, pasēdēt vietējā kafejnīcā, satikt cilvēkus, laiski pastaigāties pa ielām, ieiet baznīciņā. Man svarīgi gūt tieši izjūtas,” savu ceļotājas filozofiju atklāj G. Kaugare.
Svešā valstī labāk var justies, ja ir informācija par to, bet ceļotāja norāda, ka var aizbraukt arī nesagatavojusies. Galvenais – ļauties konkrētajai zemei, lai tā ievelk ar visu, kas tai ir, un tad iejusties tajā.
“Agrāk, kad nekur nebijām braukuši ārpus lielās dzimtenes, bija svarīgi redzēt iespējami vairāk piļu, muzeju, varējām priecāties pat par puķu balkoniem. Mēs kā sūklis visu uzņēmām, jo viss bija jauns, neredzēts, brīnišķīgs. Atceros, mans pirmais ceļojums bija uz Šveici, un cik daudz tika safotografēts – kalni, mājiņas, jo viss bija jauns un neredzēts. Kaut ko tādu biju redzējusi tikai bildēs, bet tagad – esmu pati klāt un visu to varu redzēt un tvert.
Bet ar laiku tas mainās. Pilis kļūst vienādas, un tu neatceries, ko esi redzējis. Tagad, kā jau teicu, svarīgas ir sajūtas. Ir tā, ja gribu redzēt muzeju, zinu, ka gribu tikai tajā konkrētajā muzejā ieiet un redzēt vienu noteiktu gleznu. Piemēram, gribu aizbraukt uz Milānu un apskatīties baznīcu, kurā ir slavenā freska „Svētais vakarēdiens”,” saka ceļotāja.
Aizraujošā, bet neizprotamā Japāna
Lai arī pārsvarā G. Kaugare izmanto tūrisma firmu piedāvātos ceļojumus, viņa neatsakās arī no pēkšņām un pat nedaudz pārgalvīgām idejām. Tā, saņemot piedāvājumu kopā ar dažiem domubiedriem apceļot Japānu uz savu galvu, piekritusi nedomājot.
Divu mēnešu laikā izlasījusi romānus, kas atrodami latviešu valodā par Japānu – Haruki Murakami, Kadzuo Išiguro, un no tiem iedzīvojusies šajā valstī.
„Beigās kā punktu uz i uzliku, izlasot Ovčiņņikova “Sakuras zars”. Man likās, ka tā esmu iedzīvojusies, ka patiesībā vēl šodien nevaru nomierināties, kā man patīk Japāna. Brauciens bija fantastisks, lai arī iepriekš neko neorganizējām, kā būs – būs. Iznācām no lidostas un visa Japāna vaļā, viss jādomā un jādara pašiem. Izgājām pilsētā un sapratām, ka viss taču tikai japāņu valodā. Piegājām pie bankomāta, tas prasa valodu izvēli, bet prasa to … japāņu valodā. Arī uz ielas neviens angliski neko nevar paskaidrot, toties visi gatavi palīdzēt, klanās un stāsta japāniski. Tā arī ceļojām, stiepjot koferus, braucot ar sabiedrisko transportu, teiksim, ar ātrvilcienu uz Tokiju ar 320 kilometriem stundā. Ēdienus un dzērienus pirkām automātos, ēdām viņu ēdienus, tā teikt, centāmies izjust Japānu tuvplānā.
Jāteic, ka lielajās pilsētās pārapdzīvotība nomāc. Piemēram, no rīta sešos Tokijā devāmies uz zivju tirgu. Tur visi iet ļoti disciplinēti, viens pie otra, milzīgs pūlis vienā virzienā, ne mazāks pūlis – otrā. Visi iet rātni, joslas mainīt nedrīkst, jo tad radīsies sastrēgums un haoss. Viņiem viss ir sakārtots, akurāts. Uz perona uzzīmēti trīs dažādu krāsu punkti ar cipariem, un viņi zina, ka konkrētajam vilcienam konkrētais vagons apstāsies tieši pret šo punktu ar milimetra precizitāti. Interesanti, ka no rīta sievietes kāpj atsevišķā vagonā, un vīrieši tur nedrīkst kāpt. Tur tāds īpašs amats – vagonā iestūmējs, kurš sastumj braucējus ciešāk, lai visi tiek iekšā. Un nedrīkst pieļaut, ka vīrietis stumjas sievietei virsū. Dienā var braukt jebkurā vagonā, bet sastrēgumstundās cilvēki tiek nodalīti pa dzimumiem.
Lai arī tehnoloģijās, arī mobilo sakaru jomā, viņi mums krietni priekšā, Japānā cilvēki uz ielas nerunā pa mobilajiem tālruņiem, visi telefoni noslēgti uz klusumu. Vienīgais mobilais telefons, kas ieskanējās daudzu miljonu pilsētā, bija kādam mūsu grupas dalībniekam. Tad visi apkārtējie neizpratnē skatījās. Viņiem saziņa notiek caur internetu vai īsziņām, cilvēki nepārtraukti kaut ko raksta savos telefonos.
Vēl kāda interesanta nianse, ja kādam ir iesnas, viņš tūlīt aptiekā nopērk sejas masku un tā arī staigā. Ja kāds bez maskas iet un šķauda, viņi ir pārsteigti, kā tā var darīt. Viņu attieksme vienam pret otru, pret dzīvi ir pavisam citādāka.
Kad lasu grāmatas par Japānu, tur viss notiek lēni, plūstoši, nenotiek nekādi lieli notikumi, viss caur filozofiju. Un tā viņi dzīvo, tas ir viņu dzīves un domāšanas veids, bet izprast viņus vienalga nav iespējams,” atzīst ceļotāja.
Šūpot kājas pasaules malā
Pa vidu izzinošiem ceļojumiem esot vajadzīgs arī kāds, kad var aizbraukt vienkārši atpūsties, palaiskoties. G. Kaugare jau četrus gadus ar draugiem brauc uz Krētu, uz konkrētu pilsētu un viesnīcu. Nekur citur Krētā atpūsties neesot vēlme, jo šajā viesnīcā viņi jūtoties kā mājās. Taču atšķirībā no citiem ceļotājiem, viņa nevarot palielīties ar Ēģiptes, Turcijas vai Taizemes apmeklējumu. Šīs vietas pat nevilinot, jo tur viss ir pārāk uzspodrināts tikai tūristiem.
“Piemēram, par Taizemi esmu lasījusi, ka tur ir ļoti liels kontrasts starp patieso dzīvi nabadzībā un tūristu dzīvi, kas mirdz zeltā un ir uzpūsti dārga. Un tas man nav vajadzīgs,” atzīst ceļotāja.
Lielākie iespaidi pasaules apceļošanā gūti Dienvidamerikā, tur bijuši arī pārsteidzošāki dabas skati, piemēram, ledāji. Tas bijis kaut kas vienreizējs, vārdos neaprakstāms.
„Kad biju Dienvidamerikā, jutos kā bērns. Argentīnā, Ušvajā, kas ir tālākā pilsēta dienvidu puslodē, jutos kā pasaules malā. Tā teikt, tu apsēdies un šūpo kājas pasaules malā. Līdz dienvidpolam tikai 1000 kilometru, arī Horna rags jau turpat netālu, mazāk nekā simts kilometru. Mani sajūsmināja nevis tas, ka biju Dienvidamerikā, bet viss ir tādā sajūtu līmenī. Pēc ceļojumiem jūtos tik brīnišķīgi, gadu varu strādāt ar pacēlumu, es nenogurstu, un tas ir ļoti svarīgi,” atzīst G. Kaugare.
Tomēr viņas sapņu pilsēta ir Venēcija, viņasprāt, tā ir skaistākā vieta uz pasaules. Tur bijusi jau četras reizes, bet būtu gatava atkal doties, tiklīdz būs iespēja. Arī mīla uz Venēciju sākusies caur grāmatām.
„Izlasīju Josifa Brodska „Ūdenszīmi”, un Venēcijā jūtos, kā tur aprakstīts. Šajā pilsētā ir īpaša smarža. Daži saka, ka tā viņiem nepatīk, bet man patīk. Šajā pilsētā ir tādi fluīdi, kas pievelk vēl un vēl. Man patīk vienai pašai staigāt pa ieliņām. Reiz Venēcijā pazaudēju grupu un biju laimīga, ka veselu dienu varēšu staigāt viena pati. Diemžēl grupa tomēr nelikās mierā, viņi mani atrada.
Man patīk atgriezties vietās, kur esmu jau bijusi. Katrreiz gūstu jaunas atziņas, pamanu jaunas nianses,” stāsta G. Kaugare, rādot īpašu 2009.gada sienas kalendāru, kurā katru mēnesi rotā kāda brīnišķīga, pašas uzņemta Venēcijas fotogrāfija. Jau dažus gadus esot iedibinājusi jaunu tradīciju – izgatavot kalendāru ar pašas uzņemtiem attēliem no kādas valsts. Šādi kalendāri topot nedaudzos eksemplāros, un tā esot īpaša dāvana no pašas ceļotājas.
Ceļojums caur kulināriju
Lai gūtu īpašās ceļojuma sajūtas, jācenšas izbaudīt viss piedāvātais. Jāiegriežas vietējā veikaliņā, jāapmeklē tirgus, jo tieši tur ir patiesais valsts kolorīts. G. Kaugarei ir interesants stāsts par kādu pirkumu Pēterburgā pirms gadiem trim. Tirgū no viena ļoti vienkārša vīriņa nopirkusi uz galda liekamo paliktni, bet tikai pirms pāris nedēļām apgriezusi to otrādi, un tur – mūsu auseklītis no koka gabaliņiem salīmēts. Tas bijis pamatīgs pārsteigums!
Ceļotāja norāda, ka neatņemama ir valsts izzināšana caur kulināriju: „Man patīk visu nogaršot, jo eksotiskāks ēdiens, jo labāk. Tiesa, dažreiz varbūt labāk nezināt, kas tur iekšā, bet pagaršot gribas. Piemēram, Japānā pirmais ēdiens bija aļģu zupa, izskatījās pēc zaļa klīstera un nebija skaidrs, kā to dabūt mutē. Bet man garšoja. Suši ēdu katru dienu, man ļoti garšoja, bet bija daži ceļotāji, kam nebija ko ēst. Ja gribējās gaļu, bija jāmeklē kāds itāļu restorāns, vai arī jāiet uz Makdonaldu, kas ir visur. Latviešiem jau tas ir tuvs.
Argentīnā bija brīnišķīgi steiki. Sākumā biju izplānojusi, ka vispirms ēdīšu četras minūtes ceptu, tad trīs un tuvošos tam labākajam – asiņainajam. Kad aizbraucu, sapratu, ka tieši ar to ir jāsāk.”
Jautāta par šī gada plāniem, G. Kaugare atteica, ka par to vēl nedomā, joprojām esot pārņemta ar Dienvidameriku. Pat noskatījusies Dakāras reidu, jo tas vedis pa vietām, kur tik nesen braukusi pati, un viss licies tik pazīstams.
„Gan jau iedvesma atnāks, un tad atkal meklēšu kādu romānu. Kur braukt jau vēl ir. Gribētu uz Indiju vai Malaiziju. Par Indiju lasīju kādas ceļotājas teikto, ka tas, kurš atbrauc no Indijas, jūtas tā – ko pelnījis, to saņēmis. Daži ir sajūsmā, citi, gluži otrādi, satriekti par redzēto.
Neesmu bijusi arī Āfrikā, bet neesmu tai vēl gatava. Kā jau minēju, man svarīgi iztēloties, kā tur esmu. Eiropā vēl gribu apceļot Portugāli, Spāniju un Norvēģiju. Bet par šo valsti saka, ka ceļošanu vajagot nevis sākt ar Norvēģiju, bet noslēgt, jo tas esot skaists piedzīvojums,” saka G. Kaugare.
Komentāri