Gribu izteikt savu viedokli par krīzes situāciju Latvijā.
Nav jābūt ekonomistam, finansistam, pat ne fiziķim, lai saprastu vienkāršo patiesību, ka naudu var tērēt tikai tik, cik tā nopelnīta. Lai ienākumus gūtu valsts, ir jābūt attīstītai eksportspējīgai ražošanai. Diemžēl jau kopš pirmajām brīvās Latvijas pastāvēšanas dienām mūsu valsts vadītāji centušies ražošanu likvidēt: sākot ar rūpniecības gigantu VEF, lauku lielsaimniecībām, cukurfabrikām un vēl daudz ko citu. Pašlaik ar nepamatoti augstiem nodokļiem vēl atlikušie uzņēmumi tiek novesti līdz bankrotam.
Nekādi taupības pasākumi nepalīdzēs. Ja naudu nepelna, tā agri vai vēlu izsīkst. Pamatota ir samilzušā birokrātiskā aparāta sašaurināšana, tāpat jābeidz papildus maksāt algas deputātiem un citiem darboņiem par sēdēšanu dažādās komisijās un padomēs darba laikā. Ja bezdarbnieku rindas sāk papildināt cilvēki no ražošanas, tad stāvoklis ir bīstams. Laukus jau sengadus “grezno” lielfermu drupas. Drīz tām pievienosies likvidētās skolas, pasta ēkas, kokzāģētavas un, nedod Dievs, pat staltās jaunceltās dzīvojamās mājas, ko nebūs iespējams pārdot iedzīvotāju nabadzības dēļ.
Trūkst ilglaicīgas valsts attīstības stratēģijas: ceļam to, ko iedomājamies konkrētā brīdī derīgu esam.
Ar lielveikalu bumu panākts tas, ka preces kļūst dārgākas, jo, samazinoties pircēju skaitam uz katru veikalu, cenas tiek palielinātas, lai nezaudētu peļņu.
Bezdarba un nabadzības apstākļos mazāk dzimst bērnu. Cilvēki darba meklējumos dodas uz ārzemēm. Iedzīvotāju skaits sarūk. Nekādi miljardos mērāmi aizdevumi valsti neglābs, ja nepanāksim pelnošas ražošanas pieaugumu. Ministru kungiem un dāmām ar visu daudzskaitlīgo palīgu armiju jādodas pie uzņēmējiem, lai noskaidrotu, kas nepieciešams attīstībai un kas to traucē.
Ceru, ka Latvija nepārvērtīsies krūmiem aizaugušā teritorijā ar dažām miljonāru pilīm pie jūras.
Komentāri