Maija Janševska
priecīga iznāk pagalmā. Rudens darbi padarīti, pirmais sniegs nav sagādājis pārsteigumu, vien atgādinājis, ka laiks atskatīties, kāda bijusi vasara.
“Rudens bija labs, viss izaudzis. Dzīvnieki kūtī, gaida ziemu,” saka “Aleju” saimniece.
Otro ziemu kūtiņā Maiju ar kārtējo kārumu gaidīs nu jau četras aitas. “Lai ziemā kūts būtu siltāka, vistas nesaltu, pērnvasar nopirku divas aitas. Atskrēja pāris ogļu melnu jēru,” stāsta Maija. Kaimiņos aitu netrūkst, aunu aizņemsies, pavasarī jau būs krietns ganāmpulks.
“Man, arī meitām patīk adīt. Kāpēc pirkt dziju, ja daudz labāku var iegūt no pašu turētām aitām,” pārliecināta “Aleju” saimniece un atzīst, ka ap māju zāles netrūkst, sienu var sagādāt. Nebūtu aitu, nezinātu, kur likt saaugušo zāli. Siens sagādāts arī trušiem, tos “Alejās” tur
jau sen. Mājinieki atzīst, ka garauši vairāk visu priekam, bet, nenoliedzami, arī azaidam. “Citus gadus bijis vairāk, šoruden uz ziemu paliek vien 12,” stāsta Maija. Truši būros ziņkārīgi klausās saimnieces stāstītajā, kad viņa grib kādu paņemt rokās, garausis saspringst un nejūtas ērti. “Trušus turēt ir izdevīgi. Tie ir kā mīļdzīvnieki,” uzsver Maija un ar lepnumu pastāsta, ka mākslinieks
Kaspars Podnieks vienu no viņas baltajiem trušiem iemūžinājis gleznā. To redzējuši daudzi rīdzinieki.
Kūtiņā nebēdnīgi rosās arī divi rukši, kas nodrošina iztikšanu, un, tikko tiek atvērtas durvis, pretī izskrien vistu saime. Saimniece paņem rokās gailēnu. “Meita atveda no Kaives. Vai nav skaistulis –
pelēks ar baltu, cepure galvā. Pa pagalmu skrien, galvu izslējis, lai redzētu ceļu,” par jauno vadoni stāsta Maija un turpina: “Pirmajā perējumā izšķīlās tikai viens cālis, piepirku klāt, vista labi pieņēma. Jau uz rudens pusi tante uzdāvināja
vistu un septiņus mazus cālēnus. Nu jau paaugušies. Starp jaunajiem putniem ir daudz gaiļu. Ziemassvētkos bez cepeša nepaliksim. Bet dējēju kūtiņā ap divi desmiti.”
Pirms vairākiem gadiem, kā teju katram laukos, arī “Alejās” turēja govi. Tagad tās nav arī tuvos un tālos kaimiņos. “Tā visi iesākuši,” nosaka Maija un uzsver: “Visu laiku man kūtī kas ir
bijis – truši, vistas. Gribas kaut ko darīt, nesēdēsi jau rokām klēpī. Turklāt
tas ir arī atspaids ikdienā. Kas ir mājās, tas nav par naudu jāpērk.”
Vasara ģimenē paliks atmiņā ar lielo konservēšanu. Svētdienās, kad meitas mājās, virtuve pārvērtusies par īstu konservu cehu. “Aleju”saime ir liela, kad mājās sabrauc visi, pie pusdienu galda sēžas vairāk nekā desmit cilvēku. Tad Maija
uz uguns liek lielo katlu. “Ja vasarā daudz kas sagatavots, ziemā ērti un ātri var pagatavot pusdienas. Kartupeļu raža arī laba, pietiks gan pašiem, gan rukšiem. Trušiem un aitām audzētas bietes. Par ziemu nav jābaidās,” domās dalās Maija un piebilst, ka vienmēr kāda miziņa, kāda lapiņa paliek pāri. Kāpēc to mest ārā, ja var atdot cūkām, trušiem, aitām vai vistām.
Šoruden tikai retās mājās ābeles bija pilnas ar āboliem. “Alejās” to zari slīga lejup. Pēc stiprāka vēja zeme bija ābolu paklājā.
“Aizvadītā vasara bija bagāta. Arī ķirbji izauga, ka ne pacelt,” saka Maija Janševska “Alejās”.
Sarmīte Feldmane
Komentāri