Cēsniece Liene Jēgere jau vairāk nekā gadu dzīvo un strādā Valmierā. Liene ir diplomēta jauna veterinārārste, viņa pieņem pūkainus pacientus klīnikā “4 mīļas ķepas”.
Reiz bija man gadījums, kādus filmās rāda,” savu stāstu par to, cik liels prieks ir palīdzēt dzīvniekam, kad tam sāp un kad iespējams vēl izdarīt visu, lai tas dzīvo savu suņa vai kaķa dzīvi tālāk, sāka Liene un turpināja: “Operēju kucīti, sterilizēju un sākotnēji pat nevarēja prognozēt, ka varētu būt kādi sarežģījumi, bet, izrādījās, sunim bija hemofīlija. Nerec asinis. Saimnieki ātri uzmeklēja donoru. Ielēju 100 mililitrus asiņu, un pagāja desmit minūtes, kad
kucīte jau cēla galvu. Es biju tik laimīga, taču sapratu, ka pāragri priecāties. Otrā dienā suņuks kājās, skrien un rej. Pavisam laimīga biju, kad atnāca diegus izņemt.
Pats uz savām ķepiņām. Nu, tādu brīžu dēļ ir labi strādāt. Tā ir labā sajūta.”
Liene veterinārmedicīnu studējusi Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Mācoties pagājuši seši gadi. Līdztekus bijušas prakses, arī Somijā. “Tur sapratu, ka mūsu veterinārmedicīna ir labā līmenī. Viņus toreiz pārsteidzu, ka bija lietas, ko pati jau pratu darīt savām rokām. Viņiem ir cits uzstādījums – studijas, grāmatas, bet pie dzīva lopiņa, lai viņam palīdzētu, kaut brūci sašūtu, studentus klāt nelaiž. Bet es pratu, jo man to darīt paticis vienmēr. Esmu bijusi praksē mazo dzīvnieku klīnikās un mācījusies arī, kā ārstēt govis, zirgus, bet lielajiem lopiem man trūkst spēka. Es esmu tāds augumā mazs ķipars, tāpēc labāk šeit, kur ik dienas mums jāārstē suņi, kaķi un arvien vairāk nāk fretku, šinšilu, pat bruņurupuču saimnieki, lai dakterējam mīluļus. Man ļoti patīk, ka mūsu klīnikā uzmanību velta katram pacientam atsevišķi. Tas ir svarīgi, lai šī aspekta nepietrūkst, jo ārstēt dzīvnieku nozīmē domāt arī par viņa saimnieku. Abiem jāsadarbojas. Manuprāt, veterinārārstam ir jādalās zināšanās, iespēju robežās vajadzīgais un situācija jāskaidro dzīvnieciņa saimniekam, lai abi kopā varam palīdzēt,” tā Liene, atzīstot, ka gadās jau arī reizes, kad pietiek vien kustonīti izmeklēt, lai saimnieku nomierinātu.
“Saimnieki ir dažādi. Ir ļoti atbildīgie, kuri pamana katru izmaiņu dzīvnieka uzvedībā. Uzvedība jau raksturo, kā dzīvnieks jūtas. Ir saimnieki, kuri atnāk un saka, ka vakar mīlulis kļuva tāds dīvains. Nu, tad mēģinām noskaidrot, kāds tam ir pamats. Ir saimnieki, kuriem kaķis ir, lai ķertu peles, suns, lai sargātu īpašumu. Gadās, ka šie cilvēki vainas pamana vien pēc ilgāka laika. Tas nenozīmē, ka viņi ir slikti saimnieki, vien
nevaru teikt, ka tie ir tie cilvēki, kuriem mājdzīvnieks būtu ģimenes loceklis. Man pieņemamāk, ja sunim tomēr tiek ne tikai iedots ēst, bet tas arī dzīvo starp savējiem. Reizēm taču suņiem vajag tik maz- saimnieks ir viņu Dievs,
suns vēlas vien būt zem galda pie cilvēka kājām,” sprieda Liene un šķietami negaidīts šajā stāstā bija pavērsiens, ka Lienei pašai, kas bērnību un skolas gadus nodzīvojusi Cēsīs, dzīvoklī, savu mīluļu nav bijis. Liene atzīstas, ka viņai nācies iztikt ar suni, gotiņu un vistiņām vecvecāku mājās, tā tas Lenču pusē esot līdz šim. Tur ir Lienes oāze pēc garajām darba dienām.
“Valmierā dzīvoju īrētā dzīvoklī, nevaru es apaugt ar dzīvniekiem. Mana draudzene kopš studiju gadiem ir apaugusi ar suņiem un kaķiem. Viņai laikam mīkstāka sirds. Es neatļaujos, joprojām tikai sapņoju, ka man būs māja un vismaz trīs suņi,” tā Liene, kura sarunā ir tieša un neslēpj, ka visnepieņemamāk viņai kā profesionālim ir iemidzināt veselu dzīvnieku. Tajā brīdī veterinārārsts ir it kā instruments saimnieka rokās. Prāts sakot, ka labāk, ka cilvēks izlēmis midzināt, nevis izmetis mežā vai uz lielceļa, bet sirdī mieles paliekot.
Kā Liene no tām tiek vaļā? “Dziedu vietā un nevietā. Mana mamma ir mūzikas skolotāja Pastariņa skolā. Man bērnība pagāja starp kori, mūzikas skolu un flautas spēli. Kad pabeidzu pilsētas ģimnāziju, tad izdomāju, ka vēl viena skolotāja mūsu ģimenē nebūs – arī tētis pasniedz Cēsu
arodskolā arodapmācību, māsa izmācījās par pedagogu. Ne brīdi nenožēloju, ka esmu veterinārārste, ka strādāju Valmierā, jo te satiku brīnišķīgus kolēģus, no kuriem katru dienu mācos. Mācos no viņu pieredzes, man nekad neatsaka padomu. Jaunajam medicīnā, ne tikai humānajā, arī veterinārmedicīnā nav viegli.
Ir vakari, kad neatkāpjas domas, ko dienā darīju, ko varēju darīt citādi, lai būtu labāk. Bieži ir sajūta, ka jau otrā rītā zini vairāk, nekā zināji vakar.”
Ilze Kalniņa
Komentāri