Lauku veikalos preču sortiments sarucis pavisam mazs. Zosēnu pagasta iedzīvotāja Zinaida Šoldre stāsta, ka lauku ļaudis jau pieraduši pie tā, ka veikalā nav plašas preču un pārtikas produktu izvēles. Turklāt nereti nākas vakariņās gatavot to, kas veikalā pieejams, nevis to, ko varbūt sirds kārotu.
“Veikalniekiem neko nepārmetam, jo skaidrs, ka pagastā cilvēku nav palicis daudz un viņu pirktspēja maza. Zinām, ka svaigu gaļu veikalā nenopirksim teju nekad. Maizīte pārsvarā ir tikai no viena ražotāja, lai gan kādreiz mums maizīti veda arī no Rankas. Kādreiz gribās nopirkt svaigus augļus, arī dārzeņus – tomātu, gurķi vai papriku, bet to nav. Gadās pat, ka kafiju nevar nopirkt. Bet pie tā esam pieraduši. Jārēķinās, ka veikalā būs arī lētākās saimniecības preces – ziepes, pulveris. Pie tā esam pieraduši. Ja braucu uz Cēsīm, tad tur nopērku visu to, ko pagastā nevaru iegādāties. Arī kādu dārgāku, labāku desiņu, uzgriežamo gaļu. Zosēnu veikalā pie tādas netiksim,” situāciju „Druvai” raksturoja pagasta iedzīvotāja un atklāja arī kādu situāciju, kas līdzinās pat anekdotei. “Viena pagasta iedzīvotāja veikalā regulāri pērk saldētu vistu. Viņai jautājuši: “Tev gan laikam dikti garšo vista!” Uz ko kundzīte atbildējusi, ka īsti jau negaršo gan, bet nekā cita nav ko nopirkt,” smejot atstāsta vietējā iedzīvotāja.
Zosēnos patērētāju biedrības veikala “Gaujas līči” vadītāja – pārdevēja Lidija Ļutova stāsta, ka preču klāsts lauku veikalā nevar būt tik plašs kā pilsētā. “Preces, stāvēšanai veikalu plauktos ņemt nevaru. Zinu, ka varu pasūtīt tikai to, ko izpirks. Kādreiz cilvēki gan saka, ka gribētu vienu vai otru preci veikalā redzēt, bet, ja pasūtīšu un nenopirks, tā būs jāpērk teju pašai. Zinu, ka ejošākās preces ir maize, piens, margarīns, desiņa. Noteikti nesūtu dārgās preces. Arī dārgo sieru vairs veikalam nepasūtu, bet gan siera izstrādājumu produktus. Lauciniekiem nav pirktspējas,” norāda pārdevēja, kurai tirdzniecībā ir pieredze, viņa strādā jau 20 gadus. Pārdevēja atzīst, ka laikos, kad nebija preču izvēles, cilvēkiem bija nauda. Tagad viss ir otrādi. „ Es varētu Zosēnu veikalam pasūtīt arī ikrus un lasi, bet kas tik dārgās lietas laukos pirks? Skatos un domāju, ka nezinu pat teikt, kāda ir lauku veikalu nākotne. Ja tā, kā līdz šim turpinās samazināties iedzīvotāju skaits, cilvēkiem nebūs darba, nebūs vajadzīgi arī veikali,” saka L. Ļutova.
Arī Amatas novada Sērmūkšos ir neliels lauku veikals, kurā atved tikai pašas nepieciešamākās preces. Veikala pārdevēja Lilita Juhno teic, ka svaigu gaļu, protams, lauku veikaliņā iegādāties nevar, tāpēc, ka laukos cilvēki svaigu gaļu lielākoties iegādājas pie vietējiem zemniekiem.
“Skatos un vērtēju, ko cilvēki pērk, jo man patiešām ir būtiski, lai prece tiktu nopirkta. Ja pati braucu uz Cēsīm, iegādājos to, ko savā veikalā nopirkt nevaru – svaigu gaļu, kādas sadzīves preces vai ko citu. Tāpēc lauku veikalā vienmēr jābūt galvenajam- sālij, cukuram, eļļai, maizei, piena produktiem. Atļauties pasūtīt dārgus pārtikas produktus nevaram,” norāda L. Juhno.
Abu veikalu pārdevējas norāda, ka lieli konkurenti pastāvīgajiem lauku veikaliem ir autoveikali, lai gan vienlaicīgi atzīst, ka arī tie lauku ļaudīm ir nepieciešami. “Ir cilvēki, kuri nevar atnākt līdz vietējam veikalam. Viņiem ērtāk, ka mājas pagalmā iebrauc autoveikals. Preču klāsts autoveikalā ir līdzīgs, tāpēc pašu nepieciešamāko var iegādāties arī tur,” norāda zosēniete L. Ļutova.
Komentāri