Būtu lietderīga diskusija par atgriešanos pie sistēmas ar 26 Latvijas rajoniem un pilsētām to centros, uzskata Latvijas Lielo pilsētu asociācijas (LLPA) izpilddirektors Jānis Kalviņš.
Laikrakstā “Latvijas Avīzē” publicēts viņa viedoklis, kurā teikts, ka reformas pašvaldību jomā jau ir iegājušas trešajā gadu desmitā, bet loģisku iznākumu pārmaiņām tā arī neredz.
Kalviņš uzskata, ka pašvaldību, reģionālās attīstības un administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas ir bijušas pārāk pašmērķīgas, pārāk politiski motivētas, dažkārt balstītas uz zināmu vēsturisku sentimentu, bet tikai ne uz saimniecisku reālās dzīves loģiku.
No vienas puses, plānošanas reģioni, kas savulaik tika izveidoti uz vēsturisku apgabalu nosaukumu – Kurzeme, Zemgale, Latgale, Vidzeme, Rīga – pamata, tik tiešām ir no sākta gala mākslīgi veidojumi, kas īsti neattaisno savas funkcijas, uzskata Kalviņš.
No 2006. līdz 2010.gadam visi pieci plānošanas reģioni, kopā ņemot, ir spējuši piesaistīt 9,4 miljonus latu Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu un citu atbalsta instrumentu un avotu finansējuma. Tas nav daudz. Šādi plānošanas reģioni ir bijuši daļēji vajadzīgi tikai tādēļ, ka gan pirms, gan arī pēc administratīvi teritoriālās reformas turpina pastāvēt saimnieciski dzīvot nespējīgas pašvaldības. Skaidrs, ka no valsts vai veselīgas, dzīvotspējīgas pašvaldības viedokļa plānošanas reģions ir administratīvi lieks posms, uzskata LLPA izpilddirektors.
Viņaprāt šobrīd administratīvi teritoriālās reformas rezultātā ir izveidotas pašvaldības ar krasi nevienlīdzīgām iespējām, jo pašvaldībai ar 2000 un pašvaldībai ar 40 000 iedzīvotāju vajadzības un iespējas būtiski atšķiras. Pašvaldības ar tikai dažiem tūkstošiem iedzīvotāju kapacitāte nenodrošina normālas reģionālās plānošanas, attīstības funkcijas, kas nepieciešamas, lai pilnvērtīgi izmantotu Eiropas Savienības (ES) fondu iespējas.
Mazajām pašvaldībām ir vajadzīgs palīgs reģionālās attīstības projektu īstenošanai. Šāds palīgs, likvidējot plānošanas reģionus, var būt lielās pilsētas.
Deviņu lielo pilsētu iespējas jau šodien ļauj pilnībā pārņemt plānošanas reģionu funkcijas, izveidojot pilsētreģionus, kuru centrā ir dinamiskas, attīstīties spējīgas vienības, kas saimnieciski velk uz augšu visu reģionu. Nedrīkst pieļaut starpposmu, kad plānošanas reģioni ir likvidēti, bet mazo pašvaldību iespējas neļauj īstenot projektus, kādēļ zaudē arī visa valsts ekonomika, ja netiek pilnībā apgūts viss pieejamais ES fondu un citu avotu finansējums, skaidro Kalviņš.
Tikmēr joprojām pastāv politiska prasība par divu līmeņu vēlētu pašvaldību izveidi, kuru vajadzība no saimnieciskās loģikas viedokļa ir stipri apšaubāma. Reģionu vajadzību dažkārt piesauc ES reģionu sadarbības kontekstā, neņemot vērā, ka ES mērogos dzīvotspējīgs reģions drīzāk atbilstu visām trim Baltijas valstīm, kopā ņemot.
Būtībā lielāka izmēra otrā līmeņa pašvaldību vajadzība izriet tikai no tā, ka turpina eksistēt pārāk maza lieluma pirmā līmeņa pašvaldības. Ja pirmā līmeņa pašvaldības būtu vismaz bijušo rajonu lielumā, nekādas citas otrā līmeņa pašvaldības nebūtu vajadzīgas. No saimnieciskās loģikas viedokļa būtu lietderīga diskusija nevis par jaunu mākslīgu konstrukciju – apriņķu – veidošanu uz mākslīgi izveidoto novadu bāzes, bet gan par atgriešanos pie loģiskās, dzīvotspējīgās un iedzīvotājiem saprotamās sistēmas ar 26 Latvijas rajoniem un pilsētām to centros, uzskata Kalviņš.
LETA
Komentāri