Katrs gadalaiks sagādā pārsteigumus, rūpes un vilšanos. Vasarā katrs, kam pie mājas zied kāda puķe vai ir mazdārziņš, savu reizi priecājas, citu kreņķējas, jo pavasarī iestādītais nav uzziedējis, ir iznīcis vai gadījies par to aizmirst. Protams, katram sava pieredze, kas ir tā visvērtīgākā, bet arī citu zināšanas, kritiski izvērtējot, vai nav muļķības, var noderēt. Un tam jau arī domāts internets un iespējamā domapmaiņa. Ja ko nezini, pajautā kādam gudrākam vai uzklausi to, kurš par tādu problēmu, kā tev, dzird pirmoreiz.
Puķkopji un dārzkopji ir atvērta kopiena. Dalīsies ne tikai pieredzē, bet arī ar to, kas aug paša dārzā, un vēl labprātāk atmiņās par vecmāmiņu stāstiem.
Pie daudzām lauku mājām patlaban zied šķeltlapu rudbekija, precīzāk rudbeckia laciniata ‘Goldball’. Sena puķe laukos, dzelteni ziedi, izaug līdz divu metru augstumam, neizturīga pret vēju, izgāžas. Kā tagad teju pie katras mājas saimnieces stāda hortenzijas, tā kādreiz ziedēja šī jau par rudeni vēstošā un arī aizmirstā puķe. Bet ar laiku vecais labais atgriežas.
Kādā dārznieku feisbuka forumā par to sprieduši vairāki simti puķu draugu. Ne tikai par to, kur dabūt stādus, bet lielākoties, kā kurā Latvijas pusē kādreiz sauca šķeltlapu rudbekiju.
Viens no visbiežākajiem nosaukumiem – dzērājpuķe. “Manā bērnībā vecmammas dārzā auga un vareni ziedēja, bieži izgāzās uz visām pusēm, jo kāti gari un ziedgalvu daudz. Iespējams, tāpēc dzērājpuķe, ka nevarēja noturēties taisni,” domās dalās kāda tautiete, bet cits raksta: “Esmu lasījis, ka šīs puķes augušas pie daudzām mājām, tādēļ puišiem ejot meitās vai dzērājvīram atgriežoties mājās pie sievas, bija iespēja noplūkt puķes un pasniegt mīļotajai, cerot uz laipnību. Tad nu puķu nosaukums ieguvis visas šīm puķēm piederīgās īpašības.”
Dauzos novados tā saukta par fūrmaņrozi. Arī kučiera, čigānu, kapteiņa rozi, vecpuišu rozēm, bet bieži par ziemas jorģīnēm, arī zirgu, suņu jorģīnēm. Vidzemē vienkārši par juriem. Pazīstams ir arī nosaukums – vecpuiši. Tā kā fūrmaņpuķe izaug gara, tā labi noder, lai kaut ko noslēptu. Tāpēc kādreiz to stādīja pie saimniecības ēkām. Un vienkāršības labad sauca par kūtspuķi, kūtspakaļas puķi. “Zinu, ka šķeltlapu rudbekija, bet pati saucu par dzelzceļnieku puķi, jo auga pie visām lielām un mazām dzelzceļu stacijām,” atceras kāda dārznieku foruma dalībniece. Kādā novadā tā dēvēta par rīdzinieci, it kā pēc dziesmas rindām: “Tieva, gara rīdziniece, brūtgāna neviena!”, bet suitos par trakajām jelgavniecēm. Savukārt Norvēģijā, kā vēsta tautiete no ziemeļzemes, tulkojot nosaukumu, iznāk – noskūpsti mani pāri žogam.
Dzeltenā, bagāti ziedošā puķe daudziem saistās ar sauli, tāpēc – saules pikas, zelta bumba, zelta kamoli, saules līgava, saules actiņa, dzeltenās puķes. Dažviet tās nosauktas jūlija un augusta vārdadienu gaviļnieku godam – Indriķis, zelta Indriķis, Zelmas, arī par augustrozēm. Garā auguma dēļ dēvēta par garajiem Jāņiem, vanaga deguniem.
Vai latviešu valoda nav bagāta! Cik vārdu vienai puķei! Tie gan doti tajos laikos, kad nebija interneta, lai sameklētu pareizo nosaukumu, un nebija vajadzības smalki izteikties. Dzīve ritēja savu gaitu, kur iestādīja, tur šķeltlapu rudbekijas ziedēja gadiem.
