Bauda katru mirkli. Andra Eglīte, “izgaršojot” klusumu un ainavu, atzīst — ir tik skaisti, ka negribas it neko mainīt. FOTO: Liga Salnite
Andra Eglīte jau vairāk nekā trīsdesmit gadu dzīvo Rīdzenē. Viņai bijuši 23 gadi, kad pārcēlusies Rīdzeni, tad arī apprecējusies. Tuvumā bijis šūšanas cehs, kam viņa bijusi vadītāja. Gan šūti darba apģērbi, gan pildīti individuāli pasūtījumi, deviņdesmitajos gados cehs likvidēts. Kad sākusi vadīt cehu, Andrai piešķirts divistabu dzīvoklis, ko vēlāk izpirkusi.
Ģimenes dzīve gan ilgāku laiku ritējusi Veselavas pagastā, Bērzkrogā. Tur vīramātei bijis veikals, kur abi ar vīru jau gandrīz bija sākuši darboties, bet tad kovida pandēmijas laikā izšķīrušies. Ar vīru izvērtušās neatrisināmas domstarpības par vakcinēšanos. Andra atzīst, ka vakcināciju pret kovidu noliedz. Izvēloties nepotēties, saņēma apvainojumus un galu galā vairs neesot varējusi izturēt, salūzusi un aizgājusi no ģimenes, pārcēlusies uz savu dzīvokli Rīdzenē.
Kopš šīm pārmaiņām pagājuši gadi pieci, bet Andra neslēpj — sirds vēl sāpot. “Nevar jau 30 gadu kopdzīvi tā vienkārši izmest, kaut pati atteicos no tām attiecībām.” Taču atzīst, ka laikam šis posms ir vajadzīgs: “Pabūt vienatnē un labāk saprast, ko pati gribu.”
A. Eglīte nenožēlo, ka palikusi Rīdzenē, un saka, ka nekur citur negrib būt, nejūt arī ne sabiedrības, ne veikala trūkumu, tikai “vienkārši jārēķinās, ka vajag mašīnu”. Viņa brauc uz Cēsīm, kur strādā veikalā, un teic, ja ir ekonomiska mašīna, arī tas neesot pārāk dārgi.
Trīsstāvu mājā, kur ir Andras dzīvoklis, joprojām nav centrālās apkures un katra dzīvokļa īpašnieks apsilda savu mitekli, kā nu var, bet to Andra saskata teju kā privilēģiju. Dzīvokļu īpašnieki arī izveidojuši tērzēšanas grupu — ja kaut kas nepatīk vai vajag vienoties, visu ir iespējams nokārtot arī telefoniski.
Ar pašironisku smaidu par savu sajūsmu dzīvot Rīdzenē, sieviete pastāsta, ka reizumis ciemos atbraucot māsa no Rīgas un tikai nošausminoties, kādā nekurienē Andra dzīvojot.
Viņa bijusi arī peļņā ārzemēs, nostrādājusi piecus mēnešus un ar sapelnīto atgriezusies mājās. “Nopirku sapņu auto, taču raudāju tur katru dienu. Gribējās uz Latviju, kur ir mani bērni.”
Tagad bērni kur nu kurais — vecākā meita ar savu puisi Alūksnē un nu jau gaidot otro bērniņu, bet jaunākais dēls kļuvis par profesionālu karavīru un dzīvo Carnikavā, lai būtu tuvāk darbavietai Ādažos. Tieši nākamajā dienā pēc sarunas ar “Druvu” Andra uzņēmusies pieskatīt dēla ģimenes nepilnu mēnesi veco mazuli, lai abi jaunie vecāki varētu apmeklēt motokrosu Gulbenē. Savukārt vidējais bērns, meita, iedzīvojusies Lielbritānijā, izveidojusi ģimeni un audzina četras meitas. Laimīgā vecmāmiņa gatavojas septembrī doties ciemos.
Brīvajā laikā Andra aizrāvusies ar gleznošanu. “No vientulības ienāca prātā tāda doma un likās — jāpamēģina!” Iesākusi nedaudz no video pamācībām, bet ātri vien sākusi skatīties dabā, jo īpaši viņai patīkot gleznot kalnus un galvenokārt ar akvareļu krāsām. Taujāta par kalniem pastāstīt ko vairāk, Andra pastāsta, ka bijušais vīrs ir kaislīgs ceļotājs un kopā daudzviet pabijuši, iespaidi sakrāti. Viņai arī ļoti patīkot vecās pilis un muižiņas tepat Latvijā. Šūšanas darbi gan vairs nevilina, bet pandēmijas laikā tapuši brīnumaini dekoratīvi rūķi.
