Valmierā zemledus makšķerēšana ir cieņā. Makšķernieki pulcējas vairākās vietās, iecienītākās ir pilsētas centrā zem Gaujas tilta un
pie bijušās pirts. Šosezon bļitkotājiem nav lielu lomu, taču viņi par to nebēdā, jo galvenais ir process, nevis guvums. Bļitkošana ir sabiedrisks pasākums, kurā vīri, pensijas slieksni jau pārkāpuši, piedalās visai bieži.
“Druva” otrdien uz ledus sastapa prāvu pulciņu entuziastu.Valmierietim Aivaram Gruntem savos 68 gados ne reizi neesot apnicis sēdēt uz ledus. “Jau agrā bērnībā kopā ar tēvu bļitkoju, tagad makšķernieka stāžs jau pārsniedz pusgadsimtu. Vienmēr vilinājusi Gauja, bet esmu izmēģinājis arī Burtnieku, Peipusu un citus ūdeņus,” atklāj Aivars. Viņš ik dienu kopā ar citiem nodarbes biedriem uz Gaujas nosēž vairākas stundas. “Mājās nav ko darīt, šis ir lielākais atpūtas pasākums. Arī sieva priecīga, ka makšķerēju, jo tad viņai miers,” smej Aivars.
Otrdiena bļitkotājiem bija tukša , bet Aivars teic, ka citas dienas nes mājās tādu lomu, ka sanāk gan pašiem, gan kaķim. Šoziem zivis neķeras, taču Aivars ar lepnumu atminas pirms diviem gadiem pāris stundu laikā noķertos 140 asarus. Viņš vēl tikai nosmej – lai gan makšķerēt dodas, cerot uz haizivi, Gaujā esot vien asari.
Taujāts par drošību, Aivars ir visai pārliecināts: “Te nekādas bīstamī-bas nav. Tie, kuri regulāri šurp nāk, zina ledus biezumu centimetros katrā vietā. Šodien te pat
traktors var braukt, jo ledus kārta tuvojas metram.”
Aivars neslēpj, ka bļitkotāji ir dulli un teiciens – ja makšķernieks sēž uz ledus, tad drīz būs ziema – ir patiess. Arī ziemas aukstums bļitkotājiem nekaitējot, ja vien kājās ir silti zābaki un mugurā biezs praķis.
Vairāk nekā 60 gadus ar makšķerēšanu aizraujas arī Jānis Kalniņš. Savulaik jaunībā pat ganos iedams mēdzis ņemt līdzi makšķeri. Ja gadījies govis ganīt Gaujmalā, lielā-kais prieks bijis paķerstīt kādu ziv-teli. Jānis norāda, ka šoziem ir grūti atrast vietu, kur makšķerēt. “Upe pilna vižņu. Pie pašas maliņas vēl var atrast kādu labāku vietu, bet tur atkal nav zivju,” sūkstās Jānis, tomēr norāda, ka loms ir mazsvarīgs. Gal-venais ir patīkami pavadīt dienu un satikt citus, papļāpāt. Arī sieva zivis vairs negrib redzēt, tās esot sīkas, negribot ķēpāties. Tādēļ Jānis, no-drošinājies ar divām makšķerēm, uz upi dodas tikai reizi nedēļā prieka pēc.
Taujāts par siltuma uzturēšanu ar kādu stiprāku dzērienu, Jānis stāsta, ka viņam zināmie makšķernieki ir gana apdomīgi cilvēki un uz ledus tādu nemalko: “Sabiedrības novērojumi, ka bļitkotāji satiekas, lai kopīgi iedzeru, ir maldinoši. Tos rada interesenti, kas nāk tikai apskatīties, kā mums copē sokas, un pie viena ievico aliņu. Ledus un alkohols nav savienojamas lietas, jo ne vienmēr uz ledus var kāpt, tādēļ vajadzīgs skaidrs prāts, lai situāciju izvērtētu.”
Valmieras centrā uz ledus regulāri sēž ap 20 makšķernieku, taču ir reizes, ka uz upes pulcējas vai simts cilvēku. Kazimirs Pavenskis, kurš ar bļitkošanu saslimis pirms pieciem gadiem, saka: “Staigāju garām un skatījos, kā veči te tup. Tad paprovēju pats un tagad ik rītu astoņos te sēžu. Makšķerēšana man kļuvusi par sportisku hobiju.”
Kazimirs vērtē – ja varot nocopēt 300 gramu asari, tad diena ir izdevusies. Pavasarī varot cerēt arī uz vimbām un vēlāk
uz līdakām.
“Druva” atvadoties novēl “Ne asakas!”, uz ko Aivars atbild “K čortu!” (kriev. pie velna). Tas esot pēc noteikumiem.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona brigādes komandiera Jāņa Skrastiņa redzējums par vīru iecienīto ziemas nodarbi atšķiras no pašu zemledus makšķernieku spriedumiem. Viņš atklāj, ka bļitkotāji raizes sagādā ik gadu: “Viņi sāk sēdēt rudenī ar pirmo ledus garoziņu un tā līdz pēdējai iespējai pavasarī. Dienestu darbinieki neko izdarīt nevar. Aizbildinoties, ka ar viņiem nekas nav atgadījies, zemledus makšķernieki ierasti mums stāsta, ka ir izglītoti un zinoši cilvēki, kuri protot noteikt, ka attiecīgajā vietā ir gana droši. Taču nelaimes gadījumi liecina par pretējo.”
Reti kuram zemledus makšķerniekam ir atbilstošs ekipējums. Ierasti visi aizbildinoties ar naudas trūkumu, taču lētākie kostīmi, kas vajadzības gadījumā nepiesmeļas un cilvēku notur virs ūdens, maksā ap 60 latu. Pie tam daudzkārt bļitkotāji esot alkohola reibumā. Visi šie apstākļi kopā veido kombināciju, kas rada situācijas, kurās
vajadzīga glābšanas dienesta palīdzība. “Darām, ko varam, bet ne vienmēr viss beidzas veiksmīgi. Rudeņos un pavasaros
jāpiedomā pie savas drošības un arī pie tā, lai ar pārdrošo rīcību neiedrošinātu bērnus kāpt uz ledus,” kārtējo reizi aicina J.Skrastiņš, atgādinot: “Protams, makšķernieki cenšas sēdēt vietās, kur ir atstraume, taču Gaujai ir ļoti mainīga gultne. Ja šogad viss kārtībā, tad pavasara ledus izkustina kādu koku un nākamajā gadā vieta vairs nebūs mierīga.”
Pērn rudenī Valmieras pusē bijuši vairāki gadījumi, kad bijis jāglābj bļitkotāji. J.Skrastiņš atminas, ka tie visi beigušies veiksmīgi. Tomēr ik gadu problēma saglabājas un letālu iznākumu ir visai daudz.
Cēsu daļas komandieris Kaspars Dravants “Druvai” norāda, ka mūspusē zemledus makšķernieki nav aktuāla problēma: “Gaujā te ir lielāka straume, tā nespēj aizsalt. Makšķernieki saprot, ka ledus ir vājš. Pagājušajā nedēļā biju aizbraucis līdz upei. Limbažu virzienā pie Gaujas tilta upe vidū ir vaļā un, par laimi, no bļitkotājiem ne miņas. Ugunsdzēsēji katrā līkumā nevar stāvēt, tāpēc pašiem jābūt maksimāli uzmanīgiem – jārēķinās ar sauso ledu, kam apakšā ir gaiss, un to, ka ledus gabals, uz kura sēž bļitkotājs, var atdalīties.”
Cēsu apkaimes ļaudis vairāk iecienījuši zemledus makšķerēšanu ezeros. Tajos ledus vēl biezs, satraukumus glābšanas dienestiem nerada. Tomēr pa reizei gadoties pārgalvīgi makšķernieki, kas neizvērtē situāciju un dodas bļitkot nedrošās vietās. Tad arī ūdeņi paņemot savu tiesu.
Anda Dzenža
Komentāri