Cēsnieki Visvaldi Grāvīti pazīst. Retais gan viņu sauc par Visvaldi, saka vienkārši Vika. Tā skan mīļāk un viņam piemērotāk. Ejot cauri pilsētai, ir tik patīkami satikt allaž smaidīgo un steidzīgo kungu, kurš sveicienam noņems cepuri, pateiks kādu uzmundrinošu vārdu. Gadu desmitiem Cēsu un bijušā rajona muzikālā dzīve nav bijusi iedomājama bez viņa īdzdalības. “Esmu īsts pašdarbnieku puika,” saka Visvaldis Grāvītis, diriģents, koncertmeistars, pedagogs. Tā pašdarbības būšana saistīta ar koriem, ansambļiem, kurus viņš vadījis, arī deju kolektīviem, kam bijis koncertmeistars. Ansambļu un koru ģeogrāfija ir plaša – Cēsis, Zosēni, Ineši, Vecpiebalga, Līgatne, Straupe, Jāņmuiža, Priekuļi. “Gājis visādi, bet visos kolektīvos bijuši jauki un sirsnīgi cilvēki. Zosēnos bija labs ansamblis. Bet tā braukāšana, un kādi kādreiz bija ceļi… Laukos jau mēģinājums sākās ne agrāk kā septiņos vakarā. Bet toties Zosēnos bieži vien redzēju ziemeļblāzmu,” stāsta Vika un klusi piebilst, ka vakaros reti mājās bijis agrāk par desmitiem, bet brīvdienās parasti bija koncerti. Tādu dzīves ritmu nevar izturēt bez ģimenes atbalsta. Katram, kurš ar viņu kopā strādājis, bijis vienā kolektīvā vai saticis sadzīvē, ir savs vērtējums. Bet visi uzsver Vika inteliģenci, labestību un profesionalitāti. “Vika ir Cēsu leģenda. Viņu var iedomāties tikai pie klavierēm,” saka diriģente Līga Priedīte un uzsver, ka apbrīnojama ir viņa vitalitāte. “Viņš vienmēr ir gatavs piespēlēt, palīdzēt. Vika vienmēr bijis sabiedriski aktīvs. Mūzikas vidusskolā ilgus gadus bija arodbiedrības līderis,” stāsta bijusī kolēģe.
Ilggadējā kultūras darbiniece Ilze Šķepaste atceras, ka pirms kāda pasākumā pēkšņi izrādījies, ka nav koncertmeistara. “Līdz koncertam pusstunda, satraukums liels, zvanu Vikam. Pēc piecpadsmit minūtēm viņš bija klāt. Sandalītēs, bez zeķītēm, un gatavs spēlēt,” pastāsta Ilze Šķepaste. Koncertmeistare un diriģente Guna Rācene pazīstamo kolēģi atceras no bērnības. Kādā koncertā skolas koris dziedājis un Vika pavadījis. “Viņš tā uzreiz piecēlās no savas vietas, piesēdās pie klavierēm un bez notīm spēlēja. Tagad jau ir daudzi, kuri spēlē džezu, prot improvizēt, piespēlēt, agrāk tas nebija pierasts. Viņa spēja improvizēt ir apbrīnojama,” saka Guna un atzīst, ka pēc koncerta ir tik patīkami, ka kolēģis vienkārši pasaka –
cik tu jauki spēlēji. Šajos vārdos ir labestība un uzmundrinājums. No viņa var mācīties pozitīvu attieksmi pret visu, viņš nekad negaužas, vienmēr ir optimists.
Kultūras darbiniece Ina Ozola atceras, ka tad, kad mācījusies mūzikas skolā, Visvaldis Grāvītis bijis koncertmeistars. “Vienmēr smaidīgs, iedrošinošs. Viņš ir īsts džentlmenis. Tādus Cēsīs esmu pazinusi divus – skolotāju Arvīdu Vasmani un Viku. Kad nāk pretī, vienmēr sveicienam noņem cepuri,” stāsta Ina. Bet Maijas Ozoliņas vadītā ansambļa dalībniece Daiga Pētersone atceras, ka savulaik komponiste Elga Īgenberga, kura allaž bijusi vokālo ansambļu žūrijā, atzinusi, ka Vika ir nepārspējams pianists. “Vika visu dara ar azartu un no sirds, viegli, ar humoru,” bilst Daiga. Kā leģenda kultūras darbinieku vidū palikusi kāda rajona vokālo ansambļu skate, kurā Vika spēlējis pavadījumu 20 no 48 ansambļiem.
“Viņš ir cilvēks, ar kuru gribas parunāties, viņš ar visiem atrod kopīgu valodu. Vika ir sirsnīgs, mūsu kolektīvā vienmēr visur ar sirdi un dvēseli klāt. Viņš nemāk padarīt darbu, neieliekot tajā sirdi. Viņam vienmēr visam ir laiks, nekad viņš nepateiks nē, negribu, nevaru. Ar viņu ir ļoti viegli būt kopā, strādāt. Kad viņš ir ar mums, ir mūsējais,” saka senioru deju kolektīva “Dzirnas” prezidents Valdemārs Žaimunds. Visvaldis Grāvītis aizvien ir šī kolektīva koncertmeistars. Tāpat kā Maijas Ozoliņas ansamblim. Priekuļu vīru ansamblim. Viņš spēlē dievkalpojumos metodistu draudzei Liepā, viņš regulāri spēlē vecļaudīm pansionātā dziedāšanu reizēs. “Slodze liela, nav jau vairs jaunība,” bilst Vika. Un arī šis viņa teiktais neliek pat aizdomāties, ka pazīstamajam mūziķim jau 81. rudens, augustā nosvinēta 80. dzimšanas diena. “Cilvēkiem dziedāt paticis vienmēr. Pansionātā vecie cilvēki zina tādas dziesmas, kuras pat neesmu dzirdējis, kaut visu mūžu pats esmu dziedājis koros, bijis visos Dziesmu svētkos. Man patīk būt cilvēkos, spēlēt. Nav jau viegli pamest to, kas aizrauj,” saka Vika un klusi nosa-ka: “Žēlīgi eju gar Cēsu kultūras namu un domāju, vai tā atvēršanu piedzīvošu.”
Bet bērnībā viņš sapņoja kļūt par dzelzceļa lokomotīves vadītāju. Kad ģimene no Alūksnes pārcēlās uz Cēsīm, arī tad viņš bieži gāja uz dzelzceļa staciju skatīties, kā vilcieni piebrauc un aizbrauc. Stacija bija vieta, kur kūsāja dzīvība, kur varēja daudzus satikt. Visvaldis Grāvītis ļāva vilcienam aizbraukt ar citu vadītāju un, tāpat kā brālis Oļģerts, visu dzīvi dzīvo mūzikas pasaulē. Visvaldis 80, Oļģerts 85 gadus. “Darīšu, ko varēšu, pašam jāsaprot, ko var. Gan jau tiksimies koncertos,” saka Vika.
Sarmīte Feldmane
Komentāri