Aizvadītās nedēļas nogalē Cēsīs muzicēja grupa “Keksi”, un pārpildītā “CATA” kultūras nama zāle liecināja par viņu popularitāti.Šķiet, neviens neaizgāja vīlies, jo divās stundās mūziķi sniedza pamatīgu pozitīvās enerģijas devu. Uz skatuves kopā ar visiem bija arī grupas dibinātās un līderis, cēsnieks Aleksandrs Sircovs, mūziķu aprindās pazīstams kā Muravejs. Pirms koncerta viņš atlicināja laiku nelielai sarunai ar „Druvu”.
– Dienu iepriekš spēlējāt Liepājā, bet vai Cēsīs uzstāties ir citādi? -Protams, spēlēt Cēsīs ir īpaši. Te tomēr ir mājas, šajā pilsētā grupa radusies, un ir patīkami, ka cēsniekiem patīk mūzika, ko spēlējam. Kā uzzināju, jau nedēļu iepriekš visas biļetes bija izpirktas. Arī Liepājā zāle bija pilna, mūs super uzņēma. Tas nedaudz pārsteidza, jo iepriekšējā reizē tā bija pustukša. Acīmredzot cilvēki grib dzirdēt arī šādu mūziku un vēlme pieaug.
– Kāpēc koncerti notiek tieši janvārī? -Tas tāds dzimšanas dienu laiks. 2.janvārī, manā dzimšanas dienā rīkojām lielo burzu Rīgā, Kongresu namā, arī tur visas biļetes bija izpirktas. 15.janvārī dzimumdiena ir Zintim Žvartam. Gribējām sarīkot koncertu tieši tajā dienā, kas šogad gan iekrīt svētdien, diemžēl mums pateica, ka kultūras nams svētdienās nestrādā. Nekas cits neatlika, kā spēlēt nedēļu iepriekš sestdienā.
– Par ko liecina skatītāju pilnās zāles? Varbūt šādas mūzikas pietrūkst, jo ikdienā lielākoties skan tikai lētais pops? -Varbūt, lai gan mēs joprojām neesam plaši pazīstami. Liepājā uz koncertu bija atnācis pazīstamais mūziķis Juris Pavītols, kurš atzina, ka neesot mūs dzirdējis, un bija patiesi pārsteigts par dzirdēto. Viņš teica: “Nu super koncerts! Nemaz nezināju, ka Latvijā ir grupa, kas var izvilkt veselu koncertu ar šādu mūziku!” Šādi vārdi īpaši priecē. – “Keksi” un Cēsis ir saistīti? -Protams, tā taču ir īsta Cēsu grupa,kas pirms 15 gadiem 30. maijā radās Cēsu alus brūzī. Patlaban ir ideja, ka šajā datumā Cēsu Pils parkā varētu sarīkot koncertu, piesaistot vēl kādu grupu, kas spēlē šādu mūziku, protams, ja laika apstākļi būs labvēlīgi. Pieaicinātu arī Cēsu mūziķus, piemēram, Kasparu Zemīti, kurš arī “Keksos” spēlēja. Ir muzikanti, kas savulaik spēlējuši grupā, kuriem tagad ir savas blices, kopā varētu sanākt superīga “Keksu” dzimšanas diena! -“Keksi” uzstājas arī ārpus Latvijas. – Lielākoties braucam uz Ukrainu un Krieviju. No Maskavas atmiņā paliek nenormālie sastrēgumi ielās. Esam sapratuši, ka uz lidostu jābrauc vismaz četras stundas agrāk, lai paspētu, bet arī tad var gadīties visādi. Tur divas stundas nostāvēt korķī ir normāli. Rīga, salīdzinot ar to, ir lauki. Kas tas par korķi, ja stāv mašīnas divās rindās un redzi sastrēgumam galu. Maskavā mašīnas stāv astoņās rindās, nekas uz priekšu nekustas, mašīnu rindai galu neredz ne uz priekšu, ne atpakaļ.
-Koncertdzīve laikam ir ļoti piepildīta? -Spēlējam koncertus, balles. Mums ir apmēram 12 programmas. Cēsis pērn un šogad esam ar lietuviešu dziedātāju Aļgirdu Šuminskas,bet mums ir programmas ar visiem populārajiem latviešu dziedātājiem – Intaru Busuli, Normundu Rutuli, Ingu Pētersonu, Lindu Leen, Ievu Kerevicu, Amber un citiem. Kad menedžerim prasa, ko varam piedāvāt, ņemot vērā klienta vēlmes un maksātspējas, iespēju daudz.
Arī pašiem 15 gadu laikā sakrājies tāds repertuārs, ka vismaz sešas stundas varam spēlēt bez atkārtošanās. Ir dziesmas, kas jau piemirsušās, kad tās paceļam augšā, uzspēlējam, atkal sanāk kā jauna.
-Atbrauc arī uz Cēsīm? -Joprojām esmu cēsnieks, man te mamma dzīvo. Braucu bieži, diemžēl pilsēta palikusi tik tukša, ka ārprāts. Tā, es nevienu nesatieku, mani neviens nesatiek, un ja ar kādu cēsnieku satiekos Rīgā, viņš prasa, ko uz Cēsīm nebrauc? Saku – kā nebraucu, vakar biju! “Alfā” satieku vairāk pazīstamu cēsnieku, nekā staigājot pa Cēsīm. Varbūt cēsnieki manā vecumā vairāk sēž mājās, tāpēc uz ielas viņus nesatikt, bet skatos, ka arī jaunatne vairs netusē, kā agrāk. Tāds baigais klusums. – Visus 15 gadus “Keksi” izturējuši savu stilu. – Man cilvēki teikuši: “Muravej, tu visu laiku dzen vienā punktā.” Jā, bet, lūk, rezultāts ir, publikas pilnas zāles, mūzika patīk.Mēs tiešām 15 gadus spēlējam rokenrolu, rokabilly, nedaudz blūzu, un redzam, ka cilvēkiem patīk.
-Liela nozīme ir arī sastāvam, jo katrs mūziķis ir īpašs. -Kopā ar mani visus 15 gadus ir Zintis Žvarts. Tad pieaicināju vēl vienu saksofonistu, nedaudz vēlāk arī trompetistu un trombonistu, tagad šis pūtēju kvartets kopā spēlē jau gandrīz desmit gadus. Visi labi saspēlējušies, tāpēc ļoti pieprasīti. Ja kādam kāds ieraksts, vienmēr zina, ka “Keksu” pūtējus droši var ņemt. Arī jubilejas koncertos vai kādā lielkoncertā, visur viņi ir. Kopā ar “Prāta vētru”, Igo, Marhileviču. Ja mums brīvs, viņiem vienmēr ir, kur spēlēt. Viņiem viss skan. -Tev ir īpaša prasme atrast labākos? -Nezinu, kā sanācis, bet grupā tiešām visi mūziķi savās jomās ir ļoti spēcīgi. Jo mūzika tikai liekas vienkārša, svarīgi ieturēt stilu, lai katrs koncerts ir kā zināms šovs, ar kustībām, attieksmi. -Tradīcija “Keksiem” janvārī koncertēt Cēsīs turpināsies? -Protams, kā gan citādi. Kamēr esam cēsnieki, kamēr būs skatītāji, spēlēsim. Jānis Gabrāns
Komentāri