Vidzemē, zvanot pēc palīdzības uz vienoto operatīvo tālruni 112, zvanītājs vispirms tiek savienots ar reģionālo sakaru punktu Valmierā.
Kā stāsta Sakaru punkta jaunākā inspektore Inga Veinberga, pagājušajā gadā diennaktī centrā saņemts vidēji 450 zvanu. Svētku dienās šis skaits pieaug līdz pat 600 un vairāk, bet visvairāk zvanītāju bijis gadu mijas naktī un Jāņos, kad saņemts gandrīz 800 zvanu. Centrā izveidotas četras dispečeru darba vietas, ikdienā strādā trīs dispečeri, nepieciešamības gadījumā piesaistot vēl vienu. Maiņas laikā katram dispečeram jāpieņem 150 – 380 zvani. Dienā parasti vairāk pieteikumu ir pēcpusdienās un vakarpusē, nedēļas skatījumā – aktīvākā zvanīšana notiek piektdienu vakaros un sestdienās.
Dāmas – psiholoģiski noturīgākas Sakaru centrs ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) struktūrvienība. VUGD Vidzemes reģiona brigādes komandieris Jānis Skrastiņš pastāstīja,ka Vidzeme bijusi kā eksperimentālais modelis vienoto sakaru centra izveidē un ieviešanā: “Nekādu jaunu velosipēdu nevajadzēja izdomāt, šādi centri, pat vēl krietni lielāki, darbojas
daudzviet Eiropā. Sākumā Vidzemē izveidoja divus dispečeru punktus – Valmierā un Alūksnē. Nepilnu gadu nostrādājām tādā režīmā, tad vadība pieņēma lēmumu, ka reģionā būs tikai viens dispečeru punkts. Pēc tam visā valstī pārgāja uz šādu modeli, katrā reģionā ir pa vienam.”
I. Veinberga stāsta, ka tiek zvanīts par dažādiem jautājumiem. Apmēram 16 – 20 procentu gadījumos meklē neatliekamo medicīnisko palīdzību,un apmēram tikpat daudz zvana policijai. Zvani, kas attiecas uz VUGD, ir tikai nepilni divi procenti. No visiem izsaukumiem visvairāk – vairāk nekā piektā daļa – tiek VUGD Vidzemes brigādes Cēsu daļai.
“No visiem zvanītājiem 50 – 60 ir tādi, kuri vispār nerunā vai gvelž muļķības, kādam vienkārši gribas parunāties. Šādi runātāji īpaši aktivizējas pilnmēness laikā. Katru maiņu ir kaut kas jauns un neprognozējams, tāpēc jāprot uz vietas ātri atrast risinājumu. Ja jūtam, ka zvanītājam vajag kādu palīdzību, pāradresējam atbilstošam dienestam, ja ne – vienkārši runājamies.”
Zvanītāji prasot arī telefonu numurus un citu informāciju, dispečeriem nepārtraukti nākoties reklamēt 1188 dienestu.”Sen jau gaidām no viņiem kādu dāvanu par to,” smejot piebilst I. Veinberga.
Ikviens darbinieks, pirms sākt strādāt sakaru punktā, iziet medicīnisko pārbaudi, tostarp, psiholoģiskos testus.Ikvienam jāprot ļoti labi strādāt ar datoru, orientēties digitālajās kartēs, meklētājprogrammās, dažādās datu bāzēs. Svarīgas arī valodu zināšanas. Teicamā līmenī jābūt latviešu un krievu valodas zināšanai, arī angļu.Ir darbinieces, kas pārvalda skandināvu valodas. Lielākoties pie pults strādā sievietes, ir arī pa kādam vīrietim, bet, kā norāda J. Skrastiņš, viņa novērojumi liecinot, ka dāmām šis darbs padodas labāk, viņas esot psiholoģiski noturīgākas. Jo cilvēks, kurš zvana tāpēc, ka tiešām notikusi nelaime, teiksim,deg māja, runā daudz, bet aizmirst pateikt svarīgus datus. Stress viņam tāds, ka pat aizmirst, kā sauc māju, kurā pats dzīvo.Tad dispečeram jāprot noskaidrot nepieciešamo informāciju. Bieži vien zvanītāji nevarot saprast, kāpēc viņam uzdod dažādus papildu jautājumus, piemēram,kur atrodas konkrētais ceļš uz viņa māju. Satraukumā cilvēkam aizmirstoties,ka viņš taču zvana svešiniekiem, kuri nepazīst konkrēto apkaimi.
Problēma – vienādas adreses Tieši precīzas adreses un ceļa noskaidrošana ir galvenais priekšnoteikums, lai laikus sniegtu palīdzību.Taču kā stāsta J.Skrastiņš, nesen atklājusies kāda problēma, ko radījuši vienādie māju nosaukumi:”Bija izsaukums uz konkrētu adresi kādā Pārgaujas novada pagastā. Kartēs bija tikai viena māja ar šādu nosaukumu, arī ceļš bija līdzīgs zvanītāja teiktajam – pāri tiltam un pa labi. Bet izrādījās, ka cits tilts un cits ceļš. Diemžēl šis izbraukums beidzās ar letālām sekām.Šķetinot notikumu, atklājās, ka tur ir pat četras mājas ar vienādu nosaukumu. Tāpēc vērsāmies gan pie Pārgaujas novada pašvaldības, gan mūsu dienesta vadības,lai to risinātu kopā ar Pašvaldību savienību, jo šāda situācija droši vien ir daudzviet. Saprotu,ka cilvēki pie saviem māju nosaukumiem turas, bet sajukumi ar adresēm var radīt lielus sarežģījumus.Kartes nemitīgi tiek uzlabotas, bet līdz tam, kad tajā būs visas mājas, vēl tālu.” Uz jautājumu, vai vienotā sakaru centra ideja sevi attaisnojusi, J. Skrastiņš saka: “Katrai lietai savi plusi un mīnusi, bet to mīnusu lēnām kļūst arvien mazāk. Jau sākumā bija skaidrs,ka no centra būs grūtāk orientēties ceļos, ko labi pārzināja dispečeri, kuri strādāja katrā depo. Bet ar katru dienu mūsu dispečeri arvien labāk izzina viņu pārziņā esošo teritoriju un šī situācija uzlabojas. Pluss ir tāds, ka dispečeri šo teritoriju uztver kā vienotu un uz negadījumu tiek izsauktas mašīnas no tā depo, kas tuvāk konkrētajai vietai.Tātad palīdzība var piesteigties ātrāk. Savulaik maiņā Vidzemes zonā bija septiņi – deviņi dispečeri,patlaban trīs, tātad, ir līdzekļu ekonomija. Mainoties laikiem, vairs nevarēja strādāt ar telefonu un rāciju, bija nepieciešama modernizācija, kas izmaksāja dārgi. Lai šādus dispečeru punktus iekārtotu katrā depo, būtu nepieciešami daudz lielāki līdzekļi. Taču jāpaiet zināmam laikam, lai pilnīgi precīzi varētu izvērtēt ieguvumus. Ir tikai viena neskaidrība. Ja gājām uz vienotu dienestu valstī, kāpēc atkal bija nepieciešams veidot dienestus 110 un 113, lai izsauktu Valsts policiju un neatliekamo medicīnisko palīdzību? Bēgām no 01, 02, 03, ieviesām vienotu numuru, bet atkal tērējām naudu jaunu centru veidošanā. Jā, mediķiem reģioni ir citādi, bet vai tad valstī nevarēja vienoties par vienotu dalījumu.”
Jānis Gabrāns
Komentāri