Pirms mēneša visi Latvijas florbola draugi sekoja līdzi notikumiem Zviedrijā, kur risinājās pasaules čempionāts. Kā zināms, Latvijas izlase tajā izcīnīja augsto 5.vietu, apliecinot savu piederību šī sporta veida elitei. Valstsvienībā viskuplāk bija pārstāvēti komandas “Cēsu alus/Lekrings” spēlētāji. Pieaugušo izlases rindās debitēja Artūrs Jurševskis, čempionātā gūstot četrus vārtus.
Bērnības sapņa piepildījums
Florbolā Artūrs ir jau vairāk nekā desmit gadu, lai gan bērnībā sportiskās gaitas sācis tenisa kortā, bet pēc kāda brīža sācis nodarboties ar florbolu un galda tenisu. Drīz sapratis, ka abus sporta veidus nevarēs apvienot, tāpēc nācies izdarīt izvēli: “Lēmums nebija viegls, bet florbols mani “paņēma”, jo, manuprāt, tas ir skatāmāks sports un tāds, kas joprojām strauji attīstās.”
Florbola pamatus apguvis Cēsīs līdz brīdim, kad izjuka jauniešu komanda un nācies meklēt, kur turpināt sportiskās gaitas. Izdevies vienoties ar “Pārgaujas” komandu, kuras treneru spējas sagatavot laba līmeņa jauniešus florbola aprindās bija labi zināmas. Sākotnēji spēlējis tikai jauniešu komandās, taču jau drīz uzaicināts trenēties un spēlēt kopā ar virslīgas vīriem. Jau pirmajā sezonā Artūram atvēlēja pietiekami lielu spēles laiku,
kas bija svarīgākais aspekts jaunas pieredzes krāšanai.
Taču sapnis kopš pirmajiem soļiem florbolā bijusi spēlēšana Cēsu komandā “Lekrings”, un pēc vairākiem gadiem “Pārgaujas” rindās Artūram piedāvāta iespēja atgriezties Cēsu komandā.
“Par piedāvājumu ilgi
nedomāju, lai arī laiks, ko pavadīju spēlējot Stalbē, vienmēr būs kā pamatakmens manās florbola gaitās. Pievienošanās Cēsu komandai uzlika papildu stimulu un centību treniņos. Sastāvā vietu nebija viegli izkarot, jo fiziskajā ziņā krietni atpaliku no visiem pārējiem, tāpēc tieši vasaras “sausie” treniņi bija ļoti svarīgi, lai varētu paspēkoties par vietu sastāvā,” atceras florbolists.
Artūrs atzīst, ka pirmā sezona “Lekringā” bijusi līdz šim vislabākā, arī atmiņas par to. Pirmkārt, iekļūšana bērnības sapņu komandā, lielais spēles laiks, trenera uzticība, komandas atmosfēra – viss jauns un sajūtas lieliskas. Taču visspilgtāk atmiņā palicis izcīnītais čempionu tituls, pirmā medaļa virslīgā – uzreiz zelts: “Sajūtas grandiozas, tās nevar nopirkt
ne par kādu naudu, jo aiz muguras smags darbs vairāku gadu garumā, kas atalgojies. Brīdis , kad noskan fināla sirēna un pilnas fanu tribīnes skandē komandas nosaukumu – tas ir ļoti emocionāli!”
Pirmie vārti paliek atmiņā
Regulārās sezonas spēles atšķiras no play-off mačiem, kad priekšā mirdz galvenais mērķis – čempionu kauss. Artūrs šo gaisotni izjutis jau jauniešu čempionātā, arī “Pārgaujā”, un pēdējās sezonās arī Cēsu komandā. Viņš saka, ka play-off ir pavisam citas emocijas un cits skats uz spēli: “Tas nav tikai bārdu un ūsu audzēšanas laiks, bet arī rakstura cīņa laukumā un komandas spēka pierādīšana. To laikā spēles mazāk skatāmas skatītājiem, jo komandas vairs nespēlē atklātu, skaistu florbolu, neriskē ar piespēlēm, bet spēlē droši, cenšoties pēc iespējas mazāk kļūdīties. Arī mikroklimats komandā un gaisotne sporta hallēs pavisam cita.”
Šajā sezonā A. Jurševskis piedzīvoja debiju pieaugušo izlasē, bet savā pirmajā pasaules čempionātā U-19 izlasē spēlējis jau nepilnu 17 gadu vecumā, pēc diviem gadiem to pašu izdevās atkārtot. Šogad vilka mugurā izlases formu visaugstākajam līmenim.
“Varētu teikt – it kā nekas jauns. Un tomēr – uzvilkt Latvijas nacionālās izlases kreklu ir gods un lepnums
gan par pilsētu
vai novadu, no kura esi nācis, gan par komandu, kurā esi spēlējis, gan treneriem, kas līdz tam aizveduši, gan valsti, kuru pārstāvi,” saka Artūrs.
Aizvadītajā pasaules čempionātā pirmās spēles bija pret pasaules labākajām komandām
– zviedriem, somiem. Spēles notika Zviedrijā, sporta arēnā, kurā no 13000 skatītāju vietām vairāk nekā puse bija aizpildītas. Spēlētājs atzīst, ka tas ir gan satraukums,
gan piedzīvojums: “Kādreiz varēju par to tikai sapņot. Ticiet man – Latvijā ir pietiekami daudz florbolistu, kuri gribēja un arī varēja būt manā vietā. Jebkurš no mums būtu priecīgs tikai par šo iespēju. Iekļūšana izlases sastāvā pēdējā brīdī bija negaidīts pārsteigums gan man, gan lielākajai daļai florbola saimes, tāpēc viss, kas notika pēc tam, tika izbaudīts, un sajūtas bija lieliskas!”
Katra spēlētāja atmiņā paliek pirmie gūtie vārti. Pirmos vārtus Latvijas virslīgas čempionātā
guvis 15 gadu vecumā savā trešajā spēlē ”Pārgaujas” sastāvā, tiekoties ar Lielvārdes komandu. Pirmos vārtus “Cēsu alus/ Lekrings” rindās guvis jau pirmajā oficiālajā virslīgas spēlē Ulbrokā.
“Vārtus guvām, spēlējot mazākumā, kad no lieliskas Ingus Laiviņa piespēles pēc soda izspēles
pieliku nūju pa gaisu lidojošai bumbiņai, kas ielidoja jau tukšos pretinieka vārtos,” atceras spēlētājs. “Pieaugušo izlasē pirmos vārtus guvu pret Vāciju, protams, tie paliks atmiņā uz ilgāku laiku. Bumbiņa ar laiku un attiecīgo pretinieku ir aprakstīta un pagaidām stāv goda vietā – istabas plauktā.”
Divu gadu mērķis
Jautāts, vai no treneriem publiski izskanējusī atzinība pēc pasaules čempionāta dod kādu papildu stimulu, Artūrs norāda, ka trenera uzslavas dod gandarījumu, bet, viņaprāt, šoreiz tās bijušas pārspīlētas: “Neuzskatu, ka nospēlēju savas labākās spēles Zviedrijā. Kopumā izlase nospēlēja savu spēju robežās, lai gan cerības iekļūt pusfinālā nepiepildījās, jo zaudējām Šveicei. Pēc daudzu speciālistu teiktā, Šveices izlase bijusi neredzēti vāja, diemžēl, lai uzvarētu kādu no top-4 valstīm, mums vajag ne tikai izcilu pašu spēli un pārliecību par savām spējām, bet arī nedaudz veiksmes. Rezultāta starpība šoreiz bija lielāka, kā spēku samēri.
Mūsu līmeņa komandas ir Norvēģija, Dānija, Vācija, tā ir cīņa par pirmo vietu aiz lielā četrinieka. Arī to neviens nekad mums nav dāvinājis un nedāvinās. Šoreiz izdevās izpildīt vismaz minimālo programmu čempionātā. Pēc pēdējās spēlēs fināla sirēnas bija prieks un atvieglojums, jo līdz pusfinālam vēl tāls ceļš ejams un spēlē par piekto vietu veiksme bija Latvijas izlases pusē.”
Atgādināsim, ka nākamais pasaules čempionāts 2016.gadā notiks Latvijā, uzspēlēt savās mājās ir katra spēlētāja sapnis. Arī Artūrs to nenoliedz, pieļaujot, ka cīņa par vietu izlasē šoreiz būs īpaši sīva, tāpēc gatavoties esot jāsāk jau tagad: “Divu gadu laikā individuāli ir lielas iespējas progresēt. Spēlēšana pasaules čempionātā, kas norisināsies Latvijā, būs īpašs notikums katram, kas tiks izlases sastāvā. Runājot par komandas snieguma uzlabošanu, uzskatu, ka divos gados izlase nevar progresēt tik strauji, lai no tās sagaidītu kādus lielus pārsteigumus. Protams, pie apstākļu sakritības, uz emocionālā pacēluma varam uzvarēt spēcīgākus pretiniekus. Tam tad arī būtu jābūt mūsu mērķim jau nākamajā čempionātā.”
A. Jurševskis mācās RTU, kopā ar komandas biedriem divas trīs reizes nedēļā brauc uz treniņiem Cēsīs, kas atņem laiku mācībām un atpūtai. Viņš nenoliedz, ka šī iemesla dēļ pēc sezonas beigām varētu apsvērt iespēju pārcelties uz kādu no Rīgas klubiem.
Noslēgumā viņš saka paldies visiem, ar kuriem bijis tas gods kopā strādāt: Valdim Lībietim tenisā, Laurai Krūmiņai galda tenisā, kā arī plašajai florbola saimei – Ingai Stulpānei, Ilvaram Balodim, Laurim Ābolam, Artim Malkavam, Ingum Laiviņam, Gintam Bērtulim, kā arī visiem bijušiem un esošiem komandas biedriem, no kuriem mācījies un turpina mācīties florbola zinības.
Jānis Gabrāns
Komentāri