Pasākumā “Cēsu novada Sporta laureāts 2022” nominācijā “Cerība sportā” sabiedrības balsojumā visvairāk balsu ieguva un balvu saņēma cēsnieks Mārcis Petzāle.
Šajā nominācijā viņš iekļauts, jo pērn ultramaratonā Rīga – Valmiera iepriekšējā gada rezultātu spēja uzlabot par trim stundām, finišējot pēc 11 stundām 27, 22 minūtēm. Skrējiens startē Rīgā pie Brīvības pieminekļa, beidzas Valmierā pie Sīmaņa baznīcas, kur finišētājiem jāpieskaras dievnama durvju rokturim.
No malas viss šķiet viegli
Mārcis ar skriešanu sācis nodarboties 2015.gadā, mācoties 9.klasē. Sākotnēji trenējies vieglatlētikā, pēc pamatskolas beigšanas, mainot skolu, vairs nav atlicis pietiekami daudz laika treniņiem, tāpēc vieglatlētiku pametis, bet skriešana palikusi tuva.
“Skriešanā sajutu ko īpašāku, tāpēc esmu palicis tai uzticīgs. Laikam jau skaidrojums tajā, ka pēc skriešanas ķermenī jūtams vieglums. Esmu bijis svaigā gaisā, kārtīgi izkustējies, ir nogurums, bet ļoti patīkams,” saka Mārcis.
Izskriet vakara treniņu ir viens, bet ultramaratons Rīga – Valmiera, kurā jāveic 107 kilometri, tomēr ir pavisam cita līmeņa izaicinājums?
“Protams, bet arī tajā ir kāds īpašs vilinājums,” skaidro skrējējs. “2020.gadā biju skrējienā kā brīvprātīgais un secināju, ka no malas noskriet ultramaratonu izskatās viegli. Bija sajūta, ka tiešām viegli skrienas! Nolēmu izmēģināt arī pats, pat pārāk nedomāju, kas mani sagaidīs! Pirmajā gadā distanci veicu 14 stundās, un jāatzīst, tas nebūt nebija tik viegli, kā izskatījās. Tā bija karsta vasara, arī tas papildināja grūtības pakāpi, tomēr sapratu, ka gribu vēl un gribu ātrāk. Izvirzīju mērķi 2022. gadam, un, lai arī rezultātu uzlaboju par trim stundām, uzstādīto mērķi realizēt neizdevās.”
Mārcis atklāj, ka cerējis iekļauties desmit stundās, kas nozīmē, ka nākamajā skrējienā jānomet vēl pusotra stunda. Jāatzīmē, ka tas ir ļoti augsts mērķis, jo pērn ātrāk par desmit stundām distanci veica vien desmit skrējēji. M. Petzāle absolūtajā vērtējumā uzrādīja trīsdesmito laiku starp 104 dalībniekiem, kuri finišēja, no 131, kuri startēja pie Brīvības pieminekļa Rīgā.
Skrienot pārdomāt dzīvi
Skriet četrpadsmit, pat vienpadsmit stundas nav vienkārši. Kas ir tas, kas dzen uz priekšu, laikam ritot?
“Man nav īstas atbildes,” saka M. Petzāle. “Varbūt tā ir sajūta finišā, kad esi to izdarījis. Mani uzrunā arī tas, ka tas ir labdarības pasākums, atbalsta bērnus ar īpašām vajadzībām. Īpaši arī, ka var nodot sveicienu no Mildas Rīgā – Sīmanim Valmierā.
Distances laikā ir nemitīga cīņa ar sevi, ceļā vai simts reižu var pārdomāt dzīvi. Gandrīz visu skrējiena laiku nākas skriet vienatnē, izņemot pirmos kilometrus Rīgā, kur visi skrien kopā. Tad kāds atpaliek, cits aizsteidzas ātrāk, un tad tik atliek turpināt savā tempā. Pērn bija sajūta, ka izstāšos jau neilgi pēc starta, jo nedaudz sagriezu potīti. Tomēr nolēmu, ja esmu sācis, jāturpina, cik varēšu, un viss pārgāja, vēl pēc desmit kilometriem to biju jau aizmirsis. Raksturs, gribasspēks, protams, ir vajadzīgs, nepadoties pie pirmajām, mazākajām problēmām. Bet tas viss ir galvā, jāmācās ar sevi strādāt.”
Viņš arī atklāj, ka apņēmies izstāties, ja redzēs, ka izvirzītais mērķis pēc pirmajiem 20 kilometriem nepildās. Negribējis noskriet sliktāk kā pirmajā gadā, un patiesībā iespēja izstāties esot vienmēr jāpatur prātā, jo tik garā distancē jāieklausās organismā.
No garo distanču veicējiem dzirdēts, ka tūlīt pēc finiša nāk atziņa – nekad vairs, taču jau pēc neilga brīža sāk lūkoties, kad nākamais ultramaratons.
“Jā, ultramaratonistiem ir īsa atmiņa,” smejot saka Mārcis. “Pēc pirmā Rīga – Valmiera skrējiena dažas dienas domāju, ka viss, vairs negribu skriet. Bet tad sāpes piemirstas, un, skat, jau esmu pieteicies nākamajam! Atzīstu – Rīga – Valmiera bija man galvenais starts 2022. gadā.”
Patīk skriet
Pieveikt 107 kilometrus nevar bez atbilstošas sagatavošanās, tāpēc Mārcis gandrīz ik dienu dodas skrējienā. Pārsvarā skrien pa šoseju, pērn pieveikti 5300 kilometri, šogad esot plāns saskriet 6000 kilometrus.
“Skriet man patīk, tā ir sirdslieta,” atklāj M. Petzāle. “Mēdz teikt, ka pa asfaltu nav labi skriet, tas ir traumatiskāk nekā pa takām, bet man patīk. Mežā varbūt kilometri krājas ātrāk, vismaz sajūtu līmenī, jo ainava mainās straujāk, uz līdzenas šosejas liekas, ka mērķis negrib un negrib tuvoties.”
Vai ultramaratonisti pirms distances kaut kā īpaši iesildās? Mārcis smejot saka, ja priekšā 107 kilometri, nav pārāk liela vēlme iesildīties, to var izdarīt pirmajos kilometros. Līdzīgi ar atsildīšanos, pēc finiša noteikti negriboties vēl kādu gabaliņu noskriet. It kā vajadzētu, bet tam vienkārši nepietiek spēka.
Stāstot par gatavošanos konkrētajai distancei, Mārcis saka, ka pirmajā gadā pastiprināti interesējies, ko ņemt līdzi, kas vajadzīgs pirms, kas pēc, kas trasē: “Daži skrējēji ieteica ņemt līdzi sporta želejas, trasē noderēs. Pirmajā gadā tās lietoju, bet pērn iztiku un jutos ļoti labi. Viss nāk ar pieredzi, katrs cilvēks ir atšķirīgs, kas der vienam, ne vienmēr derēs citam. Esmu sapratis, ka man vajadzīgo enerģiju dod kola, un, manuprāt, šis dzēriens ir katra ultramaratonista ēdienkartē.”
Viņš saka paldies fizioterapeitei Elīzai, cilvēkiem no “Noskrien Cēsis”, protams, ģimenei, kas atbalsta šādos izaicinājumos.
Pirms sava pirmā ultramatarona noskrējis 50 kilometrus “Cēsu Ecotrail”, kas bijusi garākā distance, tāpēc bijis svarīgi prast sadalīt spēkus visā trases garumā, lai varētu pienācīgi finišēt.
Tagad līdztekus darbam M. Petzāle brīvdienās dodas uz Madonu, lai Latvijas Universitātes filiālē studētu par sporta treneri. Arī tas iedvesmojot sportot, lai varētu būt piemērs audzēkņiem, ko nāksies trenēt. Vasarās piedalās arī skrējienos “Stirnu buks”, “Apkārt Cēsīm”, citos, tur gan distances īsākas.
Tituls uzliek atbildību
Atceroties sajūtas pasākumā “Sporta laureāts”, saņemot balvu “Cerība sportā”, Mārcis atklāj, ka par lielu panākumu uzskata jau nokļūšanu šajā nominācijā: “Varbūt kādam tāda balva neko daudz nenozīmē, man tā bija ļoti svarīga. Tas bija kā atspēriena solis darīt vairāk, parādīt rezultātu. Arī sava veida atbildība. Ja pirms tam sarunās dažkārt izteicos, ka pametīšu sportu, tagad to vairs nevaru, jāturpina, lai parādītu sevi. Patiesībā jau to nemaz nav tik viegli nomest, jo skriešana cilvēku dara laimīgu. Varbūt reizēm pirms treniņa ir grūti iziet ārā, bet pēc tam, kad noskrieti šie desmit kilometri, ir patiess gandarījums!”
Jautāts, vai mērķis – desmit stundas – paliek spēkā arī šī gada skrējienā Rīga – Valmiera, Mārcis saka: “Mērķis paliek, vien nezinu, vai to īstenošu šogad vai kādā no nākamajiem.”
Komentāri