Pirmo pusfinālu Latvijas sieviešu basketbola čempionātā nedēļas nogalē aizvadīs “SK Cēsis”, tiekoties ar “RSU/ Merks” komandu. Latvijas – Igaunijas apvienotās līgas finālā cēsnieces svētdien piedzīvoja sagrāvi pret “TTT Rīga”, un tagad jādomā, kā piecelties pēc tāda zaudējuma.
Savu pirmo sezonu Cēsu komandā aizvada liepājniece Sabīne Niedola, kas divreiz šajā sezonā atzīta par mēneša vērtīgāko spēlētāju. Jāpiebilst, ka saruna ar viņu notika pirms nedēļas, kad komanda tikai gatavojās izšķirošajām spēlēm apvienotās līgas finālturnīrā.
Komandas ķīmija
Sabīne atzīst, ka sezona Cēsīs būs labs plusiņš viņas sportiskajā karjerā, jo sperts solis personīgajā izaugsmē: “Atzīšana par līgas labāko spēlētāju dod gandarījumu, jo tas nav interneta balsojums, bet treneru izvēle, kuri ir profesionāļi un redz, ko kura spēlētāja dara laukumā. Decembris tiešām bija veiksmīgs mēnesis, bet februārī nejutos tik pārliecināta, vajāja slimība, tāpēc nominācija nāca kā pārsteigums. Varbūt tas, ka nebiju labākajā formā, lika vairāk koncentrēties sniegumam, tas deva stabilitāti.”
Sportā nav tikai uzvaras, nākas piedzīvot arī smagus zaudējumus, taču sportistam jābūt psiholoģiski gatavam iespējami ātrāk tikt tam pāri. Basketboliste atzīst, ka grūtāk pārdzīvot zaudējumu, ja spēle ritējusi līdzvērtīgi un viss izšķīries pašā spēles galotnē: “Lai gan pēc ikviena zaudējuma ir apziņa, ka neesmu izdarījusi visu, ko vajadzēja, ka varēju vēl labāk. Galvā maisās spēles epizodes, domas, ka tur un tur varēju nospēlēt citādi. Katrs spēlētājs zaudējumus, arī uzvarētas spēles pārdzīvo atšķirīgi. Es nevaru mierīgi aiziet gulēt, vēl nākamajā dienā par spēli domāju, jo emocijas tā sakāpinātas, ka grūti atslēgties.”
Tāpat kā uzvaras mijās ar zaudējumiem, arī spēlētājiem veiksmīgas spēles mijas ar ne tikai labām, kad spēle nesokas, bumba nekrīt grozā. Sabīne atzīst, ka no tā nav pasargāts neviens, bet jāprot tikt tam pāri. Ja nesekmējas uzbrukumā, jāstrādā aizsardzībā, jādara melnais darbs, tad vairs tik daudz nedomā par metienu, atslābinies un veiksme atkal pagriež vaigu.
“Šādos brīžos liela nozīme partneriem, trenerim, kuri turpina iedrošināt. Jebkurš spēlētājs taču māk iemest, ir tikai kāda neliela bedre, bet, ja ir ticība sev, partneru un trenera uzticība, viss notiks. Spēle tāpēc nesalūzīs, ja neiekritīs vienam, iekritīs kādam citam. Nav starpības, kurš punktus gūst, galvenais, lai komandai kopumā rezultāts aug. Tieši komandas ķīmija lielā mērā nosaka panākumu. Esmu spēlējusi komandā, kurā nemitīgi ir intrigas, kur spēlētājas nevar sadzīvot, lai cik labas basketbolistes viņas būtu. Nevar salikt kopā zvaigznes un cerēt, ka būs rezultāts, jo tās nevarēs sadzīvot, sadalīt bumbu. Katrai liksies, ka viņa ir labākā, ka viņai jāmet, un sāksies kašķi arī ģērbtuvē.
Man patīk spēlēt Cēsu komandā, kur visas esam līdzvērtīgas, jebkura var uzņemties iniciatīvu, ja kādai spēle neveicas,” saka S. Niedola.
Spēlētājam jābūt universālam
Pirms nepilniem diviem gadiem basketboliste piedzīvoja smagu traumu – ceļgala krustenisko saišu plīsumu, taču izveseļojās un atgriezās labā formā. Viņa pati atzīst, ka traumas ir daļa no sporta, prātā vienmēr jāpatur, ka tā var gadīties, protams, katrs cer, ka tas nenotiks.
“Trauma, tas ir tikai noteikts laika posms, kad neesi laukumā,” saka S. Niedola. “Strādāt ar sevi varēju, trenējos, atguvos. Protams, vienmēr ir bailes, kādā formā atgriezīsies, vai nebūs zudis profesionālais līmenis. Mierināju sevi ar domu, ka neesmu ne pirmais ne pēdējais sportists ar šādu traumu. Ja citi tam tika pāri, kāpēc lai es to neizdarītu. Ja basketbols bijis dzīvē galvenais, nevaru aizmest tā vienkārši prom visu līdz tam ieguldīto darbu.
Man bija veiksmīga rehabilitācija, daudz darba Liepājā ieguldīju kopā ar treneri Reini Rozīti, kuram pienākas vislielākā pateicība par veiksmīgo atlabšanu.”
Pirms traumas gūšana Sabīne pāris sezonas spēlēja ārzemēs, un arī šo posmu viņa sauc par vērtīgu pieredzi. Bijušas spēles, kas spilgti palikušas atmiņā, kā arī tādas, kad nācies sēdēt uz rezervistu soliņa, gaidot savas minūtes. Viņa neslēpj, ka šī gaidīšana ir pats grūtākais: “Īpaši sākumā, jo iepriekšējā komandā vienmēr biju sākuma sastāvā. Ar laiku jau pierod arī pie šādas lomas un apmēram zini, kad būs tavs laiks. Arī šāda situācija dod izaugsmi, jo māka ielēkt spēlē jebkurā brīdī ir svarīga. Tas nav viegli, jo kopš iesildīšanās pagājis zināms laiks, esi atdzisis, arī psiholoģiski citādāk, nekā sākt spēli. Bet jāsaprot, ka nevar 12 spēlētāji sākt spēli, tāpēc augsta līmeņa spēlētājam jābūt universālam, jāprot gan sākt spēli, gan ielēkt vidū, gan nospēlēt pēdējās, bieži vien izšķirošās sekundes.”
Spēlētāja profesionālisms parādās arī prasmē maksimāli koncentrēties katrai spēlei arī tad, ja pretī nāk vājāka komanda un ir skaidrs, ka uzvara būs viegla. S. Niedola atzīst, ka nav viegli šādā situācijā noskaņoties, bet vienmēr jāatceras, ka jebkura komanda var parādīt zobiņus: “Vieglās spēles jācenšas izmantot kā treniņu, lai sagatavotos grūtākām cīņām ar spēkos līdzvērtīgām komandām. Jāiegulda darbs, lai pēc tam būtu rezultāts, bet tas liek koncentrēties katrai spēlei. Gribas, lai, nonākot no laukuma, būtu gandarījums par spēli, jo šis taču nav pēdējais gads basketbolā, katrai jāpilnveidojas, lai iemaņas vēlāk varētu pārdot citām komandām.”
Iekļūt izlases pamatsastāvā
S. Niedola ir viena no 19 spēlētājām, kas minētas kā Latvijas izlases kandidātes startam Eiropas čempionāta finālturnīrā jūnijā. Spēlētāja saka, ka uzaicināšana izlasē ir atzinība, kas apliecina, ka tiek strādāts pareizā virzienā. Tālāk gan viss ir paša rokās, jo septiņām nāksies palikt aiz borta.
“Kad pirmo reizi tiku pieaugušo izlasē, tur bija tādas spēlētājas kā Gunta Baško, Anete Jēkabsone – Žogota, Ieva Tāre, tā laika lielie sieviešu basketbola uzvārdi. Tad man – jaunajai – bija gandarījums un pārsteigums, ka esmu nokļuvusi starp viņām. Šobrīd notikusi paaudžu maiņa, esmu izlasē kopā ar savām vienaudzēm, ar kurām kopā spēlēts jaunatnes izlasēs. Tagad vieglāk konkurēt, jo labāk zinu citas spēlētājas. Vairs nav jācer uz apstākļiem, bet jāpaļaujas uz saviem spēkiem. Ar darbu treniņos nāksies pierādīt, ka vērts mani ņemt pamatsastāvā. Jābūt ar kaut ko pārākai, lai treneris uzticētu kaut nelielu daļiņu no komandas panākumiem,” saka S. Niedola.
Ar Cēsu komandu basketbolistei ir tā sauktais 1+1 līgums, proti, līgums uz šo sezonu, pēc tās jādod atbilde, vai ir vēlme palikt vēl uz sezonu. Sabīne norāda, ka pašlaik par to nedomājot, vispirms jāpabeidz sezona: “Negribu dalīt enerģiju, domājot, kas būs tālāk. Vispirms izdarīšu pēc iespējas labāk savu darbu, tad domāšu. Varbūt tas nav pareizi, bet man tā patīk labāk.”
Noslēgumā jautāju, kuras, viņasprāt, šogad būs stiprākas Latvijas čempionātā
– “SK Cēsis” vai “TTT Rīga”? Sabīne atbildēja: “Tās, kuras iemetīs vairāk punktu! Bet līdz tam vēl jātiek, jo pretī nāks “RSU/ Merks”, ar ko nekad neiet viegli, un viņu mājas zālē, kas samērā bēdīgā stāvoklī, spēlēt grūti. Jāatzīst, ka “TTT Rīga” ir garāks rezervistu soliņš, un izslēgšanas spēlēs tam ir ļoti liela nozīme.”
Jānis Gabrāns
Komentāri