Priekuļu novada Liepas pamatskolā viesojās Latvijas labākā maratonskrējēja Jeļena Prokopčuka. Šo tikšanos bija noorganizējis Zigfrīds Bitainis, kurš sanākušajiem skolēniem norādīja, ka viņas vārds Latvijas sporta vēsturē ierakstīts ar zelta burtiem. J.Prokopčuka ir daudzkārtēja Latvijas čempione deviņās dažādās disciplīnās, trīs reizes atzīta par Latvijas labāko sportisti, startējusi trijās Olimpiskajās spēlēs, uzvarējusi vairākos maratonos un pusmaratonos.
Pirmā vieta aizņemta
J. Prokopčuka stāstīja, ka sporta gaitas sākusi 12 gadu vecumā. Pirmos gadus sportā viņa atceras kā jauku brīvā laika pavadīšanu, jo treniņos bijušas dažādas spēles, stafetes, interesanti vingrinājumi. Zināms lūzums noticis 14 gadu vecumā, kad nonākusi pirmajā īstajā sporta nometnē ar pamatīgiem ikdienas treniņiem.
“Pēc šīs nometnes startēju sacensībās un izcīnīju uzvaru, kas bija pirmā manā sportiskajā karjerā. Sapratu, ka man skriešana padodas, un sāku tai pievērsties nopietni. Treniņi bija katru dienu, vasarās vairs nevarēju braukt pie vecvecākiem uz laukiem. Taču darbs treniņos deva rezultātu, pēc tam uzvarēju gandrīz visās sacensībās, kurās skrēju. Biju sevi tā apliecinājusi, ka dažkārt, ieejot ģērbtuvēs, pretinieces teica – skaidrs, pirmā vieta aizņemta, mums atliek cīnīties par nākamajām,” stāstīja J. Prokopčuka.
Viņas sniegumu novērtēja treneri, un skrējēja pārstāvēja Latviju jaunatnes, junioru, arī pieaugušo izlasē. Sacensību kalendārs bija ļoti blīvs, dažkārt pat 55 starti gadā.
“Toreiz dzīvoju kopā ar vecākiem, nebija jādomā, ko ēst, ko vilkt mugurā, varēju sevi veltīt tikai sportam,” atceras Jeļena, tolaik pazīstama ar uzvārdu Čelnova. “Pēc sporta akadēmijas beigšanas apprecējos ar garo distanču skrējēju, maratonistu Aleksandru Prokopčuku, un nācās izlemt, ko darīt tālāk ,– iet strādāt vai turpināt nodarboties ar sportu. Jā, biju labākā skrējēja Latvijā, Baltijā, bet ar to nopelnīt naudu nevarēju. Taču dzīvē viss sakārtojās, nāca piedāvājums, kas ļāva veltīt sevi arī turpmāk tikai skriešanai.”
Savā karjerā startējusi trijās Olimpiskajās spēlēs. Debija bija Atlantā (ASV) 19 gadu vecumā. Pēc tam starts Olimpiskajās spēlēs Sidnejā, vēl pēc četriem gadiem – Atēnās. Tajās bija arī augstākais sasniegums – septītā vieta 10 000 metru distancē. Pati sportiste to vērtē kā ļoti augstu, jo bijusi pirmā starp baltādainajām skrējējām.
Grūtākais kilometrs
Pēc Sidnejas spēlēm Jeļenas pirmais treneris Leonīds Strekalovskis piedāvājis pamēģināt spēkus maratonā. Sākumā domājusi, ka tas nav iespējams, jo tie tomēr 42 kilometri, bet vīrs iedrošinājis, un treniņi noritēja abiem kopā. Pirmo maratonu J. Prokopčuka veica Parīzē 2002.gadā.
“Skrēju kopā ar vīru, kurš bija mans “zaķis” jeb tempa turētājs. Atzīšos, no pirmā maratona bija bail, jo daudz ko biju saklausījusies no citiem skrējējiem. Par to, ka 35. kilometrā ir nāves
punkts un tikai pēc tā sākas īstais maratons. Visu laiku gaidīju šo 35. kilometru, tāpēc skrēju lēnāk, nekā plānots, lēnāk, nekā biju tam gatava. Pienāca 35. kilometrs, bet nekas nemainījās, tāpēc sāku
skriet savā ieplānotajā tempā. Pēdējos kilometros vīrs jau teica, lai skrienu viena, viņš nevarot turēt līdzi. Tā arī pēdējos kilometrus veicu ļoti ātrā tempā un savā debijas maratonā finišēju piektajā vietā. Varbūt tas bija labi, ka pirmo maratonu veicu ar zināmu rezervi, ka neatdevu visus spēkus. Maratons ir grūta distance, un, ja pirmajā nefinišētu, būtu ļoti grūti sevi piespiest mēģināt vēlreiz,” saka J. Prokopčuka.
Vadoties pēc tagadējās pieredzes, kad veikti jau 17 maratoni, viņa stāsta, ka visgrūtākie ir pēdējie pieci – septiņi kilometri. Tieši tad sākas īstā cīņa par uzvaru, jo enerģijas avoti ir izsmelti, sāk strādāt neapjaustas iekšējās rezerves.
“Tādā brīdī vairs nerunā, ka skrien, lai gūtu patīkamu baudu, jāsakož zobi un jāskrien. Maratons, tā vispirms ir cīņa ar sevi,” saka J. Prokopčuka.
Būdama Latvijas izlasē, viņa nav sapņojusi par pasaules mēroga panākumiem: “Iespējams, man pietrūka ambīciju, nesapņoju par zelta medaļu Olimpiskajās spēlēs. Taču biju ļoti atbildīga, trenējos katru dienu, neizlaižot nevienu, un lēnām ar trenera, vīra palīdzību augu, auga arī rezultāti.”
Uzvara Ņujorkā
Skrējēja uzsver, ka katram sportistam jāsaprot, ka vienmēr nebūs tikai uzvaras, nāks arī sliktāki rezultāti, neveiksmīgas dienas. Bet nedrīkst nolaist rokas, jāiet tālāk un jācer, ka viss būs kārtībā. Kad 2005.gada janvārī uzvarējusi Osakas maratonā Japānā, pašai tas bija liels pārsteigums. Tā bija pirmā lielā uzvara maratonistes karjerā.
“Pēc šīs uzvaras saņēmu ielūgumu startēt Ņujorkas maratonā 2005.gada novembrī. Tā bija liela atzinība, jo Ņujorkas maratons ir augstākā pakāpe. Gatavojoties tam, nedomāju, ka obligāti uzvarēšu, bet sev jautāju, ko man vajadzētu darīt, lai varu cīnīties par uzvaru? Nevaru to izskaidrot, bet pirms starta man bija pārliecība, ka viss būs labi. Kad tuvojāmies finišam un atrados otrajā vietā, nodomāju, ka arī tas ir labs panākums. Taču pēdējā jūdze gāja nedaudz pret kalnu, sajutu, ka pretiniece sāk atpalikt, pārņēma tāda nereāla sajūta, vai tiešām varu uzvarēt!? Kad šķērsoju finiša līniju, zinu, ka biju laimīga, bet nevarēju to vēl apjaust. Bija tāda nereāla sajūta,” atceras skrējēja.
Viņa gan piebilst, ka pēc šīs uzvaras, iespējams, kāds domāja, ka vienkārši paveicies, lai gan tādā līmenī ar veiksmi vien neko nevar panākt. Bet, kad pēc gada Jeļena Ņujorkas maratonā atkal finišēja pirmā, visiem bija skaidrs, ka tas ir ilga, neatlaidīga darba rezultāts.
“Uzvara Ņujorkas maratonā izmainīja manu dzīvi,” saka J. Prokopčuka. “No labas skrējējas kļuvu par elites līmeņa skrējēju, kurai atvērās visu maratonu durvis. Tas bija ļoti interesants un intensīvs dzīves posms. Divreiz biju otrā Bostonas maratonā, 2007.gadā Ņujorkas maratonā finišēju trešā.
Taču tad sapratu, ka esmu nogurusi, ka vajag paņemt pārtraukumu. Ar vīru sākām domāt par bērniem, tagad dēlam Viktoram ir gandrīz četri gadi. Pēc dēla pie-dzimšanas gribēju likt punktu sportiskajai karjerai, bet, pateicoties vīra un vecāku atbalstam, tomēr nolēmu atgriezties. Tas bija grūtāk, taču man izdevās to paveikt, turpinu skriet augstā līmenī. Tagad priecājos par katru savu sasniegumu.”
2013.gadā viņa Ņujorkas maratonā finišēja trešā, pērn – ceturtā, Nagojas maratonā Japānā izcīnīta otrā vieta. Kā jau minēts, kopā noskrieti 17 maratoni, var likties, ka ne pārāk daudz, bet skrējēja norāda, lai noskrietu visaugstākajā līmenī, gadā var noskriet divus, maksimums trīs maratonus. Interesanti, ka Ņujorkas maratona uzvarētājai joprojām nav nevienas uzvaras Latvijas maratonos. Tiesa, nevienā nav arī startēts.
Šobrīd Jeļenai jauns mērķis, proti, izpildīt normatīvu 10 000 m skrējienā stadionā, lai varētu startēt pasaules čempionātā vieglatlētikā, kas šogad notiks Pekinā.
Jānis Gabrāns
Komentāri