Cēsnieks Valdis Rubenis ir pieredzējis novusists, kurš plūcis uzvarētāja laurus daudzās sacensībās. Pieckārtējs Latvijas čempions, Eiropas čempions, starptautiskais lielmeistars, un šo uzskaitījumu varētu turpināt. Nesen V. Rubenis uzvarēja Pasaules kausa izcīņas sestā posma sacensībās Latvijā, kurās tika izcīnīts arī Modra Kausa piemiņas kauss.
Ceļš līdz uzvarai
To, ka šīs ir vienas no svarīgākajām sacensībām Latvijā, kas notiek reizi pāris gados, liecināja lielais dalībnieku skaits. Pie 102 Ķekavas sporta namā izvietotajiem galdiem stājās 165 spēlētāji vīriešu konkurencē un 26 dāmas. Valdis norāda, ka sen nav bijis tik liels dalībnieku skaits. Lielais vairums, protams, Latvijas novusisti, bet piedalījās arī spēlētāji no Igaunijas, Krievijas, Vācijas, pat pārstāvis no Amerikas – Guntars Brālītis. Valdis stāsta, ka šis spēlētājs ilgus gadus dzīvojis Latvijā, Ventspilī, un ir 35 kārtīgais republikas čempions: “Tas gan nenozīmē, ka 35 gadus, jo vienā gadā var izcīnīt četrus titulus – individuāli, komandā, pāros un jauktajos pāros.”
Sacensības notika pēc Šveices sistēmas 11 kārtās, un V. Rubenis no 11 iespējamiem punktiem ie-guva deviņus. Tā kā turnīrā piedalījās visi labākie, nevarēja prognozēt, kurš uzvarēs. Valda ceļš līdz uzvarai nebija vienkāršs. Pirmajā kārtā nospēlēja neizšķirti, tad uzvara, kam sekoja zaudējums. Pēc trim kārtām turnīra tabulā viņš bijis tālu beigās. Tad sākusies uzvaru sērija, katra ļāva kāpt uz augšu turnīra tabulā, un trīs kārtas pirms beigām jau bijis labāko sešniekā.
“Pirms priekšpēdējās kārtas vairākiem spēlētājiem bija vienāds rezultāts, un, ja gribējās tikt starp labākajiem, nākamā kārta bija obligāti jāuzvar. Man patīk šādas situācijas, – ja redzu mērķi, spēju koncentrēties. Pretī stājās Kurzemes čempions, kuru pieveicu 4:0. Pēdējā, izšķirošajā kārtā, nācās spēlēt pret savu treniņa partneri – pieckārtējo Rīgas čempionu Ilmāru Juštaku. Treniņos vairāk uzvar viņš, taču par to nedomāju. Pēdējai spēlei bija ļoti augsta likme, uzvarētājs kļūtu par posma uzvarētāju, zaudētājs – paliktu ārpus trijnieka. Neizšķirta gadījumā par posma uzvarētāju kļūtu Igaunijas spēlētājs,” stāsta V. Rubenis.
Izšķirošā spēle prasīja spēku un koncentrēšanos, jo notika ap desmitiem vakarā, kad pirms tam n-tās stundas jau pavadītas pie galda. Nogurums, telpā jūtams gaisa trūkums, jo dalībnieku daudz. “Taču jāiztur,” norāda V. Rubenis. “Šādā situācijā svarīga fiziskā kondīcija, jo visa diena jāpavada uz kājām neērtā pozā. Divas nedēļas pirms turnīra katru dienu kādus 5,5 kilometrus paskrēju, lai uzlabotu fizisko formu. Iespējams, tas deva savu artavu, jo spēju uzvarēt 4:0, izcīnot kausus. Patiesībā uzvara nāca negaidīti, jāteic, arī sāncenši to nebija gaidījuši.”
Vēl var piebilst, ka dubultspēlēs kopā ar Guntaru Rogu tika izcīnīta sestā vieta 54 komandu konkurencē.
Izjūtas vai aprēķins
Patlaban Valdis pārstāv klubu “Rīgas Satiksme”, kurā nonācis pirms dažiem gadiem. Pēc tam, kad Cēsīs pajuka novusa klubs, viņš ieturējis vairāku gadu pauzi, savu hobiju noliekot malā. Dzīvojot Rīgā, kādā brīdī nodomājis, ka derētu vismaz savam priekam uzspēlēt. Doma par nopietnu atgriešanos novusa apritē neesot bijusi, taču komandā pieņemts un sapratis, ka viss vēl nav pateikts.
“Žēl, ka nespēlēju no Cēsīm,” saka V. Rubenis, “bet, lai būtu izaugsme, treniņā un sacensībās jāspēlē ar vismaz vienāda līmeņa vai spēcīgāku pretinieku. Kā mēdz teikt, ar ko trenēsies, tāds arī būsi. Kā jebkurā sporta veidā, arī novusā, ja gribas sasniegt augstus rezultātus, jānodarbojas nopietni. Katrs, kurš spēlējis novusu, domā, ka viņš to prot, taču tur ir tik daudz nianšu, un tieši tās atnes uzvaras.
Daudz esmu sasniedzis, it kā neko vairs nevajadzētu, tikai savam priekam uzspēlēt. Bet pa-domājot, stāvēt pie galda divas dienas no rīta līdz vakaram, tas nav – savam priekam, tas ir nopietns pārbaudījums.”
Valdis stāsta, ka novusisti iedalāmi divās kategorijās. Vieni, arī viņš, spēlējot uz izjūtām, citi, tostarp minētais Guntars Brālītis, – uz aprēķinu. Proti, viņi precīzi izrēķina visus leņķus, kā sist, lai panāktu vēlamo. V. Rubenis at-zīst, ka dažbrīd tas ir labāks risi-nājums: “Kad visu dienu spēlēts, ir nogurums, galva dulla, tad izjūtas var pievilt. Vadoties pēc aprēķina, kļūdīties iespējams mazāk. Kā Guntars teicis, kādreiz, noliekot kauliņu, nodomājot, ka pēc izjūtām liktu citādāk, taču aprēķins nepieviļ. Tikai precīzi jāuzsit.”
Stāstot par Amerikas latvieša aprēķiniem, Valdis norāda, ka kādā aprēķinā viņš tomēr kļūdījies: “Brālītis līdz septītajai kārtai bija līderos, taču tad sāka ar pretiniekiem vienoties par neizšķirtu, cerot, ka punktu pietiks. Taču pārrēķinājās, piemirstot, ka citi ar uzvarām var paiet garām. Rezul-tātā viņam tikai piektā vieta.”
Psiholoģiskā noturība
Novusā Valdis pavadījis daudzus gadus, guvis pieredzi un būtu gatavs to nodot jaunajiem. Pat Sporta akadēmijā pabeidzis treneru kursus, vēl tik nav nokārtots gala sertifikāts. Viņš uzskata, ja mācās spēlēt, tas jādara pareizi: “Novuss jāizjūt, jo apstākļi turnīra gaitā nemitīgi mainās. Sanāk daudz cilvēku, gaiss kļūst smags, galds vairs tik labi neslīd. Mainās apgaismojums, un vēl un vēl, un katrai niansei, sīkumam jāpievērš uzmanība. Protams, ja grib re-zultātu. Jāizjūt viss – kija, kauliņi, galds. Pieejot pie galda, jāspēj pamanīt tā nianses. Visi, kuri piedalās, māk labi spēlēt, bet ļoti daudzi iekrīt, nepievēršot uzmanību sīkumiem. Bet tieši tie atnes uzvaru.”
Kā katrā sportā, arī novusā vajadzīga veiksme, kad saiet tā sauktie dullie sitieni. Arī tie, protams, tiek aprēķināti, taču tajos nepieciešama arī veiksme. Šādi sitieni spējot ietekmēt pretinieka psiholoģisko noturību, kas novusā esot ļoti svarīga.
“Visu laiku jābūt maksimālai koncentrācijai. Svarīgi sevi sagatavot sitienam, neielaisties uz provokācijām. Taču aizvadītajā turnīrā vienreiz tomēr iekritu. Man atlika iesist pēdējo kauliņu samērā vienkāršā pozīcijā, un tajā brīdī, kad atvēzējos, pretinieks nometa zemē savu sitamo kauliņu. Troksnis iztraucēja, roka mazliet aizgāja sānis, un neiesitu. Protams, viņš atvainojās, ka netīšām izkrita, bet tas nav godīgi. Šādus spēlētājus atceros un nākamajā reizē daru visu, lai tieši viņu uzvarētu. Kaut citiem zaudēšu, bet viņš – jāuzvar.”
Lai gūtu uzvaras, nepieciešams treniņš. Varētu likties, ka novusā var trenēties viens, bet Valdis norāda, ka labāk divatā, kā jau teikts, ar spēcīgu partneri. Tas rada sacensībām pietuvinātu atmosfēru.
“Protams, jāstrādā arī vienatnē, trenējot sitienu, kas pašam nepatīk, nepadodas. Vai jānosaka kāds īpašs uzstādījums. Teiksim, pasaki sev, ja uzsitīšu 15 štoses, proti, visus kauliņus bez kļūdām, varēšu mest mieru. Ar nosacījumu – 15 pēc kārtas. Ja 14. reizē kļūda, viss dzēšas un jāsāk no sākuma. Sit kaut visu nakti, kamēr izdodas. Ja vari sevi pie-spiest treniņā, to varēsi arī mačos, jo novuss, pirmkārt, ir cīņa ar sevi. Pretinieks tev neeksistē, tev pašam jāsasit savi kauliņi.”
Komentāri