MTB braucējs, “ZZK Cēsis” komandas pārstāvis Arnis Pētersons aizvadījis piepildītu un veiksmīgu sezonu, lai gan pats atzīst, ka visi mērķi nav izpildīti. Lai arī sacensības beigušās, ritenis vēl malā netiek likts. Kā saka Arnis, kamēr laika apstākļi atļauj, vēl pabraukšot, lai krājas bāze nākamajam gadam: “Ziemā ar riteņiem nebraucam, noliekam atpūtā atšķirībā no daudziem, kuri brauc visu gadu. Vajag pauzīti, lai atkal sagribas braukt, startēt.”
Iekarot pasauli
Aizvadītā sezona bijusi ļoti pilna, gandrīz katru nedēļu sacensības. Sportists stāsta, ka izturēt tik garu sezonu nav grūti, tiek ieiets ritmā no mačiem līdz mačiem, un laika plūdumam vairs nepievērš uzmanību. Tagad, kad sezona beigusies, gan esot neierasta sajūta, jādomā, ko nedēļas nogalē darīt.
Sezonas gaitā Arnis izcīnīja daudzas uzvaras dažādās MTB sacensībās Latvijā, kļuva par Latvijas čempionu olimpiskajā MTB krosā XCO, startēts Pasaules čempionātā, Eiropas čempionātā, Pasaules kausa posmos. Tajos augstākā vieta – 12., bet sezonas kopvērtējumā viņam 21.vieta, tūlīt aiz komandas biedra Mārtiņa Blūma. Lai arī pirms sezonas bija vēlme kādā posmā iekļūt desmitniekā, arī 12.vieta ir labs panākums.
Arnis stāsta, ka XCO kross ir ļoti atšķirīgs no Latvijā notiekošajām sacensībām: “SEB maratons skaitās MTB sacensības, bet realitātē tas ir daudz vieglāks. Atšķirību labi parāda šāds salīdzinājums. Ja SEB MTB pirmajā posmā Cēsis – Valmiera vidējais ātrums ir 36 kilometri stundā, Pasaules kausā XCO krosā –17. Pēc tā vien var spriest, cik grūtas ir olimpiskā krosa trases. Tāpēc svarīgi trenēties šādās trasēs, jo tās ir grūtas, sarežģītas. Lai būtu labi rezultāti, nepieciešams sagatavošanās posms augstkalnu apstākļos. Fizisko varētu uztrenēt tepat – Žagarkalnā, Ozolkalnā, Priekuļu kalnos, bet ar to par maz. Pirms sezonas šogad maija sākumā aizbraucām uz augstkalni, mēnesi tur dzīvojām, un rezultāts bija jūtams.”
Lai Pasaules kausā būtu labāko desmitā, vēl trūkstot taktiskās pieredzes, vadošajiem braucējiem arī spēka vairāk, jo pusotra stunda distancē paņem daudz. Atpūsties šajās sacensībās nav kur, varot mēģināt rast brīžus, kur pietaupīt spēkus. Nav arī iepazīti visi braucēji, lai zinātu, ko no kura gaidīt. Latvijā vienkāršāk, visi konkurenti zināmi, tas ļauj kontrolēt situāciju, kad var atpūsties, kad – jāstrādā.
Arnis stāsta, ka Pasaules kausa pirmajā posmā Čehijā, iespējams, varējis pat iekļūt pirmajā desmitā, bet pārāk taupījis spēkus un tikai finišā jutis, ka varētu vēl vienu apli nobraukt: “Diemžēl pēc nedēļas vairs tik labi nejutos, arī rezultāts sliktāks. Šveices posmā bija vislabākā sajūta, diemžēl vienā no apļiem pārgriezu riepu. Ja tas nebūtu noticis, manuprāt, kopā ar Mārtiņu, viens otru atbalstot, varētu pacīnīties par desmitnieku. Krosā gan šī komandas cīņa tik ļoti neizpaužas kā Latvijas MTB sacensībās. Te mums bijušas daudzas dubultuzvaras, kad vai nu divatā aizmūkam, vai viens aizbrauc, otrs kontrolē situāciju grupā.”
Nolikt malā bailes
Starp visām uzvarām Latvijā viņš īpaši izceļ čempiona titula iegūšanu XCO olimpiskajā krosā, kas notika Priekuļos. Nākamgad turpat būs gan Latvijas čempionāts, gan Latvijas pieaugušo olimpiādes sacensības XCO krosā.
“Priekuļos ir gandrīz viss, kas nepieciešams labā trasē: stāvi kāpumi, nobraucieni, saknes; pietrūkst tikai akmeņu, kas ir pasaules trašu neatņemama sastāvdaļa. Nupat apskatījos arī RIO olimpiskā krosa trasi, tur ļoti daudz akmeņu,” stāsta braucējs.
Braukšana XCO krosā prasa arī zināmu baiļu sliekšņa pārvarēšanu, lai sekmīgi veiktu stāvos, sarežģītos nobraucienus. Pirms diviem gadiem, piedaloties savā pirmajā Pasaules kausa posmā Vācijā, treniņos nav varējis saprast, vai tiešām pa tādu trasi jābrauc?! Lai arī pa šo laiku tā sajūta trasē kļuvusi drošāka, šogad vienalga pirmajā aplī šajā trasē piedzīvojis kritienu. Neskatoties uz to, Arnis norāda, ka kross viņam patīk daudz vairāk, nekā šosejas braukšana: “XCO krosā ir daudz interesantāk, man patīk tas adrenalīns, ko dod smagākas trases.”
Uz jautājumu, vai bail nav, Arnis atklāti atzīst, ka dažreiz ir, atceroties, ka pērn Pasaules čempionātā vienu īsu nobraucienu skrējis pat blakus ritenim, jo tas bijis pārāk stāvs un bīstams: “Ir jātiek ar sevi galā, nedrīkst kavēties. Ja piebrauc un nobrauc, viss kārtībā, bet, ja apstājies un sāc skatīties, kā labāk nobraukt, paliek bail un grūti tikt tam pāri. Atceros, līdzīgi bija BMX -ā, kad nāca kāds lielāks tramplīns, domāt nevarēja – vai nu lec vai nelec. BMX-ā aizvadītie gadi iedevuši daudz, lielākais pluss – finiša izrāviens. Es varētu ļaut visiem braukt pa priekšu, sēdēt aizvējā, jo ir pārliecība, ka finišā vinnēšu. Bet gribas kādreiz arī aizbraukt atrāvienā, pacīnīties. Kad lielāks spēks priekšā cīnās, vājākie vairāk atbirst, un tas dod gandarījumu par saviem spēkiem.”
Latvijas sacensībās samērā liela nozīme ir komandu cīņai, un ne reti izskanējis, ka mazajam “ZZK Cēsis” sastāvam grūti cīnīties pret lielajām komandām, lai gan Arnis un Mārtiņš pierādījuši, ka var tikt pie uzvarām. Šogad sezonas vidū viņiem piepulcējās trešais cēsnieks – Ivars Prokofjevs, lai cīņa kļūtu līdzvērtīgāka. Bet kurā brīdī komandas cīņa beidzas un katrs cīnās pats par sevi? Uz to Arnis atbild filozofiski: “Latvijā uzvaru jau tik daudz, ka vairs nav tik svarīgi, lai tieši es uzvaru. Nav žēl, ja arī komandas biedrs finišē pirmais. Raugāmies pēc situācijas, kuram vieglāk aizmukt no pārējiem, kurš izdevīgākā pozīcijā, kurš labāk jūtas. To pirms tam nevar paredzēt, jāskatās uz vietas un momentā jāpieņem lēmums, ko darīt.”
Olimpiskais sapnis
Sezonas gaitā izskanēja iespēja, ka Arnis varētu būt starp potenciālajiem kandidātiem uz Rio Olimpiskajām spēlēm XCO krosā. Taču, savelkot visus “par” un “pret”, nolemts Rio laist garām, jo skaidrs, ka uz augstām vietām cerēt grūti. Toties pēc četriem gadiem Tokijā, kad būs uzkrāta pieredze, jau var izvirzīt augstākus mērķus.
Arnis saka, ka viņa un arī Mārtiņa mērķis ir Pasaules kausos tikt labāko vidū, kas varbūt ļautu iekļūt kādā nopietnākā rūpnīcas komandā: “Latviešiem tas vēl nav izdevies, esam pirmie, kas tajā virzienā cenšas iet. Vai iznāks, rādīs laiks.”
Runājot par nākamo sezonu, Arnis akcentē galvenos mērķus: “Gribētos nosargāt Latvijas čempiona titulu, labi nostartēt Eiropas čempionātā Zviedrijā un Pasaules čempionātā Čehijā. Šajā trasē šogad bija Pasaules kausa posms, man tā patīk, varētu cerēt uz labu rezultātu.”
Nākamgad Arnim pēdējais gads U23 grupā, tāpēc gribētos pacīnīties vismaz par desmitnieku, ja ne sešnieku. Pēc tam nāksies startēt elites grupā, kur atkal nāksies sevi pierādīt. Vadošie elites braucēji ir gadus desmit vecāki par Arni, tāpēc var teikt, ka viņam viss vēl priekšā. Izturības sportā esot jāstartē kādi astoņi gadi, tad nāk tie labākie rezultāti, Arnim rit tikai piektais gads.
Lai rezultāti būtu, vajadzīgs nopietns darbs treniņos, un uz to komandas “ZZK Cēsis” braucējus nevajag mudināt. Viņi ir amatieri ar profesionālu attieksmi pret darāmo, un tieši treniņu darbā arī slēpjas panākumu atslēga.
“Treniņos darbam jābūt kvalitatīvam,” saka Arnis. “Droši varu teikt, ka nestrādā apgalvojums – kuram vairāk kilometru, tas labāks. Mēs varbūt nobraucam vismazāk kilometru, bet cenšamies treniņus veikt maksimāli kvalitatīvi.”
Komentāri