Izcīnot savu trešo čempionu titulu, vecpiebaldzēns Kaspars Stupelis kļuvis par visu laiku titulētāko kantētāju motokrosā ekipāžu klasē. 15 sezonās, ko Kaspars pavadījis pasaules čempionātu trasēs, viņa kontā trīs čempiona tituli, pieci vicečempiona un viena trešā vieta. Vēl pa vienai ceturtajai un piektajai.
Turklāt viņš ir vienīgais kantētājs, kurš izcīnījis čempiona titulu ar diviem dažādiem braucējiem, pirmie divi ar Danielu Vilemsenu, šogad ar Etjēnu Baksu.
Ieskatoties Vikipēdijā, var atrast interesantu informāciju, ka pasaules čempionātos Kaspars aizvadījis 299 braucienus, kuros izcīnītas 92 uzvaras, 84 otrās vietas un 14 trešās.
Stratēģija bija veiksmīga
Ar E. Baksu uz šo titulu iets četrus gadus, trīs iepriekšējos finišējot otrajā vietā. Lai arī tas ir labs rezultāts, citi par to var tikai sapņot, Kaspars atzīst, ka šogad klāt nāk gandarījums par čempiona titulu: “Kopš 2004.gada, kad tika izcīnīts otrais čempiona tituls, bijis tikai viens mērķis – to atkal iegūt, tāpēc neesmu padevies, bet visu laiku uz to gājis. Patiesībā jau dzīvē nekas kardināli nemainās, ir tituls vai nav. Kad nobraucu vienu braucienu, zinu, ka tūlīt būs nākamais. Nobraucu vienas sacensības, zinu, ka pēc nedēļas būs nākamās. Beidzas viena sezona, zemapziņā jau domāju par nākamo. Tādā riņķī viss turpinās, bet ir jāmācās apstāties, novērtēt. Vajadzīgs brīdis restartam, kad esmu pats ar sevi, varu veltīt laiku veselības atgūšanai, galvas atpūtināšanai. Tāpēc ir forši atbraukt uz Vecpiebalgu.”
Kaspars stāsta, ka pirms sezonas abi ar Etjēnu izdomājuši stratēģiju, kā tikt pie kārotā titula. Nolēmuši necensties skriet pa galvu pa kaklu, bet no katrām sacensībām ņemt to, ko var paņemt.
“Uz šo panākumu gājām, mācoties no iepriekšējo sezonu kļūdām, tas deva rezultātu. Par čempioniem kļuvām vienu posmu pirms čempionāta beigām, taču arī uz pēdējo posmu braucām ar apņēmību uzvarēt. Pirmo braucienu uzvarējām, otrajā finišējām otrie, bet par posma uzvarētājiem kļuvām, apliecinot, ka titulu esam pelnījuši,” saka Kaspars.
Atskatoties uz motokrosā aizvadītajiem gadiem, Kaspars atzīst, ka savulaik izdarījis pareizo izvēli un neko nenožēlo: “Protams, nācies ciest, bijušas traumas, esmu daudz ko upurējis, bet tā bijusi mana izvēle, mana dzīves misija, un esmu to īstenojis. Kaut kur augšā jau kāds visu saliek, parāda virzienu. Varbūt reizēm šīs norādes neuztveram vai kļūdāmies, bet, ejot pa nosprausto ceļu, panākumi būs.”
Sezona gada garumā
Kaspars allaž uzsvēris, ka pret sportu – treniņiem, sacensībām – viņam ir ļoti atbildīga, pedantiska attieksme, jo rezultāts sastāv no niansēm, tāpēc visam jābūt perfektam. Jāciena arī savs ķermenis, domājot par treniņu režīmu, ēšanu, visu.
“Kad biju jaunāks, to neizjutu, tagad ir 33. Jo vecāks kļūsti, jo vairāk jādara ar galvu, nevis ar varēšanu vai ķermeni. Jābūt nedaudz piezemētākam,” piebilst K. Stupelis.
Ja tikšot panākta vienošanās par nākamo sezonu, mainīšot treniņu stratēģiju, sākot gatavoties nedaudz vēlāk, citādi tā iznāk ļoti gara. Piemēram, pērn gatavošanos sācis novembrī, un tad katra diena sākusies ar rīta rosmi, treniņiem, noteiktu režīmu. Tā līdz 11.oktobrim, kad notika Nāciju motokross: “Gandrīz gadu nākas nonstopā darboties tajā gaļas mašīnā. Sezonā nobraucām 27 sacensības, no tām 15 bija divu dienu mači. Plus pārbraucieni, arī moči paliek ātrāki, aug konkurence, pieaug risks, un tas liek par sevi manīt. Vairs organisms tik ātri neatjaunojas, tāpēc rūpīgāk jāplāno sagatavošanās darbs, ja gribu būt uzvarētājs.
Cilvēki no malas saka, ka trasē braucam nenormāli ātri, bet, esot tajā plūdumā, uz moča situācijas neliekas tik ātras. Esi pie tā pieradis, nāk līkums, taisne, lēciens, zini, kas jādara. Viss notiek automātiski, tajā laikā jau neaizdomājies, ka var būt risks, ka var kaut kas nesanākt. Toties, ja ir kādi traucējoši blakus apstākļi – slimība vai mocim kāda ķibele -, tad neesi pārliecināts, gribi izdarīt vairāk, nekā vari, un ir neliels stresiņš. Bet, ja viss sanāk, atliek tikai braukt.”
Ilgie gadi sportā, strādājot maksimālajā režīmā, devuši daudzas dzīves atziņas. Arī atbildes uz jautājumu, kas svarīgākais dzīvē.
“Būt saskaņā ar sevi, ar to, ko dari. Varu jau visiem vareni stāstīt, ka darīšu, bet, ja pats to neizdaru, kā nākas, pats ar sevi nevarēšu sadzīvot. Kad izdarīšu maksimālo, ko esmu varējis, man nebūs sev, ko pārmest. Protams, gribas sevi kādreiz pažēlot, tad vai nu jātiek tam pāri, vai tiešām jāieklausās sevī un kādu dienu jādara nedaudz mazāk. Man nekad nav bijis trenera, es pats sev galvā noformēju nedēļas plānu un mēģinu tam sekot. Tas izveidojis pašdisciplīnu,” saka K. Stupelis.
Kantētāja misija
Kā zināms, pēc sezonas tika paziņots, ka E. Bakss pārtrauc sadarbību ar Kasparu. Jautāju, vai nav nedaudz sāpīgi, ka tikts līdz pašai augšai, bet tad pasaka – paldies.
“Varbūt pavisam nedaudz, bet dzīvē jārēķinās ar dažādām situācijām,” atzīst braucējs. “Varbūt vēl gadu kā čempioni nobrauktu, bet kaut kad tam beigu punktam būtu jāpienāk. Kad pirms četriem gadiem sākām sadarbību, tika runāts, ka divus gadus Etjēns brauks ar mani, tad ar savu brāli, bet mēs nobraucām četrus. Nešķīrāmies kā ienaidnieki, jo nekad nevar zināt, kad ceļi atkal var krustoties.”
Šobrīd Kasparam notiek pārrunas par sadarbību ar beļģu braucēju Adriansenu, kurš bija pasaules čempions divus iepriekšējos gadus.
“Esmu sev uzlicis zināmu latiņu, neesmu ar mieru braukt kaut kur pa vidu, lai atkal darītu visu grūto gatavošanās darbu. Gribu, lai man ir reālas iespējas cīnīties par titulu. Šis nav sporta veids, kur to dari naudas dēļ. Jābūt gandarījumam par vietām, tas ir stimuls darīt,” saka K. Stupelis.
Var teikt, ka viņš šobrīd ir pasaules pieredzējušākais, labākais kantētājs, kuram vairs nav, no kā mācīties. Tikai no sevis. Kaspars stāsta, ka viņam ir līdzbraucējam vajadzīgā moča izjūta: “Kantētāja misija blakusvāģī ir darīt visu, lai mocis iet līgani un ātri. Man jāsajūt un jāuztver braucēja lēmumi, kur un kā viņš brauks. Man tas liekas vienkārši, jo daru to nedēļu pēc nedēļas un nemaz nevaru izskaidrot, kāpēc daru tieši tā.”
Sekotāji internetā redzējuši fotogrāfijas ar Kaspara pazīstamo izliecienu, kad ķermenis līkumā gandrīz skar zemi. Jautāju, vai tas palīdz labāk paņemt līkumu vai vienkārši stilīgi izskatās. Kaspars smejot saka: “Stilīgi jau izskatās arī! Sacensībās ir brīdis, kad jūtu – vajag to izdarīt, bet ir tikpat braucienu, kur to nedaru. Ja šādi karāsies līkumā, kur tas nav nepieciešams, tas tikai traucēs braukšanai. Daudzi, kuri mēģina kopēt, to vēl neizprot, bet man ir sajūta, ka zinu, kad jādara, kad ne. Protams, gadās, ka neaprēķinu un trāpu ar ķiveri pret zemi vai ar gurnu pret akmeni.”
Tagad motokross nedaudz nolikts malā, Kaspars cenšas atgūt spēku Vecpiebalgā. “Tā ir mana miera osta”, viņš saka. “Pasēdēt Alauksta ezera krastā, tur ir tas miers. Mēs dzīvojam no tiem labajiem momentiem, ko dzīve saliek. Tie mūs uzlādē, bet tie ir jāierauga un jāsajūt. Stunda pie Alauksta iedod daudz vairāk nekā daudzas stundas cilvēku pūlī, bet to jau novērtē tikai ar laiku.”
Komentāri