Ne tikai Latvijas, bet, iespējams, pat pasaules biatlona aprindās februāra sākuma lielākais pārsteigums bija latvietes Baibas Bendikas izcīnītā 5.vieta sprintā Pasaules kausa 7.posmā Kanādā. Mūsu valsts sieviešu biatlonā tik augsts panākums vēl nav bijis. Lai pārrunātu šo notikumu, tikos ar biatlonistes pirmo treneri Juri Stīpnieku, kurš neslēpa saviļņojumu par savas audzēknes panākumiem: “Kad uzzināju rezultātu, pagāja ilgs laiks, kamēr norima emocijas, tas tiešām bija ļoti patīkams brīdis, kad acīs sariesās asaras. Tas ir katra trenera prieka mirklis!”
Sapņu komanda
Atceroties pirmo satikšanos ar B. Bendiku, treneris rāda fotogrāfiju, kurā viņš redzams kopā ar bērniem pirmajā treniņnometnē 2002.gadā. Tas bija laiks, kad izsludināja “Jauno talantu programmu”. Tika izveidota 23 bērnu grupa, visi no vēsturiskā Cēsu rajona pagastiem, pilsētnieku nebija, un treneris J. Stīpnieks sāka ar viņiem darboties.
“Toreiz apbraukāju lauku skolas, tikos ar sporta skolotājiem, viņi norādīja, kuri bērni pelnījuši būt šajā programmā. Satikos ar bērniem, parunājām, tā grupa tika nokomplektēta. Man ir intuīcija, es jūtu, kurš būs sportists. Visi 23 bija talantīgi, Baiba viņu vidū – sīkākā, žiperīgākā, toties vislielākie panākumi,” stāsta treneris.
Arī pārējie no sporta nav pazuduši, vien neturpināja tādā līmenī kā Baiba. Treneris min Pāvelu Ribakovu, Jāni Zvaigznīti, Artūru Vadzi, Kārli Levitasu, Ēriku Gruzdi, citus, kuri joprojām ir aktīvi sportisti. Daži viņa audzēkņi dažās sacensībās, norādot komandu, raksta “JS Dream Team” – Jura Stīpnieka sapņu komanda.
“Visiem viņiem iekšā bija tā dzirkstelīte,” norāda treneris. “Pat ja nav lielu starptautisku panākumu, ir prieks, ka viņi palikuši sportā un mani joprojām atceras. Labprāt parunājas, informē, ja kaut kas labs paveikts, atsūta īsziņu par veiksmīgi nokārtotu eksāmenu. Gandrīz visi ieguvuši augstāko izglītību. Sportistam jābūt ar augstu intelektu, tāpēc lepojos, ka arī Baibai ir augstskolas diploms.”
Tieši trenera iedotais nosaka, vai bērnā būs mīlestība uz sportu. J. Stīpnieks atzīst, ka trenerim viss jādod sportam, konkrētajiem audzēkņiem, visu pārējo noliekot malā, vien tad var cerēt uz rezultātu.
Šobrīd gan viņš trenera pienākumus nolicis malā, devies pelnītā atpūtā, taču labprāt palīdz ar padomiem, praktisku palīdzību, un viņa pieredze tiek novērtēta.
Šoreiz viss sakrita
Ar Baibu Bendiku strādājis desmit gadus, redzējis sportistes izpausmi un bijis pārliecināts, ka rezultātam jābūt. Treneris atgādina, ka 2010.gadā Baiba izcīnīja kristāla globusu IBU vasaras biatlonā kopvērtējumā junioru konkurencē. Tiesa, ziemā rezultāti likuši gaidīt ilgāk, taču Baiba gājusi neatlaidīgi uz šo mērķi, meklējusi finansējumu, atbalstītājus.
“Baiba ir ļoti neatlaidīga, patstāvīga. Varbūt sava nozīme arī tam, ka grupā viņa bija augumā mazākā, bet vēlme sevi pierādīt – vislielākā,” saka treneris.
Pērn Pasaules kausā augstākā vieta bija 61., bet šī sezona aizrit uz augšupejošas nots. Jau iepriekšējā Pasaules kausa posmā viņa sprintā ieguva 49.vietu, kvalificējoties iedzīšanai, kurā bija pavisam tuvu punktu robežai, finišējot 41.vietā. Televīzijas skatītāji varēja redzēt Baibas neapmierinātību, šķērsojot finiša līniju. Treneris atklāj, ka bijis pārsteigts par Baibas reakciju finišā, jo tas neesot viņai raksturīgi: “Kad sazinājos ar Baibu, uzzināju, ka neapmierinātības cēlonis bijušas slēpes, kas absolūti nav slīdējušas. Viņai varēja būt vismaz 35.vieta, taču uz slēpju rēķina sāncenses aizgājušas garām.”
Tad pienāca nākamais posms, kurā visi apstākļi bija biatlonistes pusē. Treneris uzsver, ka tā nav nejaušība, šādā līmenī nevar nejauši būt labāko vidū: “Vienkārši viss sakrita. Baibu paņēma uz posmiem viņpus okeānam, slēpes sagatavoja Andreja Rastorgujeva brigāde, arī pati spēja noskaņoties. Kā viņa teica: spēju pilnīgi atslēgties no visa – konkurentēm, sacensībām, skatītājiem, un, galvenais, nedomāt par rezultātu. Es to viņai mācīju kopš sākuma, beidzot viņa to īstenoja. Šis ir labs ieraksts trenera biogrāfijā.”
Pagājušajā nedēļā Baiba startēja posmā ASV, tad pāris nedēļu pauze, un klāt pasaules čempionāts Norvēģijā. Prieku par Baibas panākumiem nedaudz aptumšo bažas, ka viņa šajā apritē no Latvijas ir vienīgā, sekotājas vēl neredz. Gribētos cerēt, ka šis panākums nedaudz sapurinās arī sieviešu biatlonu mūsu valstī.
Sagatavot olimpieti
Pašam J. Stīpniekam biatlonā ir ļoti liela pieredze, bijis aktīvajā sportā, trenera darbā. Viņš uzsver, ka svarīgi pašam iziet visam cauri, lai varētu zināšanas nodot citam: “Kā vari mācīt, ja nezini sajūtas, kā ir, kad širmis aizkrīt ciet un tu vairs nespēj sevi kontrolēt. Biatlons jāizbauda līdz dziļumiem, tad varēsi dot arī citiem.
Pats sāku vēlu, tikai 9.klasē. Esmu startējis 14 gadus, toreiz šāva ar kaujas karabīni. Kad to aizvietoja mazkalibra šautenes, pāris mačus noskrēju, bet pēc augstskolas beigšanas metu mieru. Pēc dienesta armijā kļuvu par sporta skolotāju Jāņmuižas skolā, kur nostrādāju 22 gadus.”
Sportisko dzīvi turpinājis sporta biedrības “Darba rezerves” izlasē, ko Latvijā vadījis Vilnis Baltiņš. Viņš izsaucis Juri uz pārrunām, piedāvājis kļūt par treneri. Solījis dot inventāru, licis braukt uz Maskavu pēc slēpēm, cita nepieciešamā, bet bijusi prasība, lai kāds no audzēkņiem startētu Olimpiskajās spēlēs. Juris piekritis, lai gan sapnis par olimpiešiem licies nereāls. Ar izlasi braukājis pa sacensībām Padomju Savienībā, kur savulaik startējis. Kad šis formāts un arī Padomju Savienība beidza pastāvēt, gadiem strādājis Cēsu Sporta skolā par treneri. Arī tur gūtas vērtīgas atziņas.
“Pilnvērtīgi uz rezultātu var strādāt, ja grupā ir daži bērni, diemžēl noteikumi nosaka, ka jābūt kādiem 12. Viens treneris to nevar paveikt, it īpaši ar vismazākajiem, kuriem svarīgi, lai treneris tieši viņu pamāca, pievērš uzmanību. Vismazākajiem taču viss jāpalīdz, arī pielikt slēpes, tikt galā ar apģērbu. Kad pastrādā ar kādu bērnu individuāli, viņam rodas cita atdeve, acis sāk spīdēt. Nākamajā dienā vecāki zvana un saka, cik bērns vakar bija priecīgs, ka ar viņu pastrādājāt! Cik maz vajag, bet kā lai atrod laiku katram bērnam! Taču bez šādas pieejas nevaram cerēt uz lieliem rezultātiem,” saka J. Stīpnieks.
Komentāri