Cēsnieks Oļegs Groševs, saukts par Olliju, ilgus gadus bijis florbola komandas “Lekrings” ekipējuma menedžeris.
Spēlētāji un treneri mainījušies, bet viņš vienmēr bijis savā vietā. Tagad savā Facebook profilā ierakstījis, ka liek šim periodam punktu: “Pieci Latvijas čempiona tituli. Astoņi pasaules čempionāti. Viss tas sasniegts, pateicoties “Lekringam”. Izrādās, šī sezona šajā komandā ir pēdējā. Gribu pateikties jebkuram, kurš saistīts ar “Lekringu”, sākot no vadības, līdz pat pretinieku līdzjutējiem!”
Būt piederīgam!
Tikāmies ar Oļegu, lai pārrunātu florbolā pavadītos gadus. Lūgts atcerēties, cik ilgi bijis ar komandu, viņš saka, ka informācija Florbola federācijas mājaslapā liecina – pie virslīgas ir 19 gadus, bet jāpierēķina vēl daži gadi, kad pats mēģinājis spēlēt 1.līgas komandā. Pirmā satikšanās ar “Lekringu” bijusi, kad komanda vēl spēlēja Priekuļu vidusskolas zālē. Tad uzcelts sporta nams Cēsīs, Pūces ielā, un komanda pārcēlās uz to.
“Atceros, gāju pa Rīgas ielu un skatlogā pamanīju afišu, kas aicināja uz “Lekrings” spēli Priekuļos. Nolēmu aizbraukt paskatīties, jo līdz tam īsti nezināju, kas ir florbols, bet man uzreiz iepatikās. Spēlētājs Artis Rīsmanis jau bija izveidojis komandai mājaslapu, es kā datoriķis atradu viņa kontaktus, jautāju, vai varu pievienoties. Mēģināju kopā ar komandu trenēties, piedalījos vasaras turnīros, bet drīz vien sapratu, ka nevaru dot vajadzīgo pienesumu kā spēlētājs, bet palikt komandā gribēju. Jautāju, ko varu palīdzēt. Man teica – nāc un dari! Un tā es paliku! Kad mēģinu sev atbildēt, kāpēc paliku, varbūt gribēju sev pierādīt, ka varu būt noderīgs, bet varbūt visvairāk man bija vajadzīga piederība. Man bija savs redzējums, uzskatīju un joprojām uzskatu, ka spēlētājiem nav jādomā par citām lietām, viņiem ir jāspēlē, jāpilda trenera norādījumi. Man jāgādā, lai viņiem būtu viss vajadzīgais spēlēšanai,” skaidro Oļegs.
Pirmais un pēdējais
Ko dara ekipējuma menedžeris? Oļegs norāda, ka viss vienkārši: “Ko pats izdomā, to arī dari! Nekur nekas nav noteikts. Iespējams, biju pirmais ekipējuma menedžeris kādā no Latvijas komandām. Atnāku uz spēli, sagaidu spēlētājus, ja vajag, uztaisu kafiju, ko citu, lai viņi var sākt noskaņoties. Sakārtoju laukuma bortus, soliņus, sapildu pudelēs ūdeni, sataisu enerģijas dzērienus, pirms spēles sagaidu spēlētājus zālē, uzsitot katram pieci!
Pārtraukumos jāuzpilda 20 pudeles ar ūdeni. Varētu domāt, kas tur liels, bet tam atvēlētas 15 minūtes. Vēl šajā laikā jāpārceļas uz pretējiem soliņiem, tātad jāsalasa viss, ko spēlētāji atstājuši, jāpārnes uz otru pusi, jāpaņem pudeles un jāiet uz ģērbtuvi uzpildīt. Cēsu hallē vienkārši, viss turpat blakus, citviet jāmēro liels gabals. Katra pudele jāattaisa, jāpiepilda, jāaizskrūvē, un tā laiks paiet. Kopumā tas viss aizņem minūtes 10 – 12.”
Spēles laikā Ollijs ir kā komandas uzmundrinātājs, atbalstītājs. Viņš vienmēr gatavs palīdzēt, šķiet, ir pirmais no komandas, kurš ienāk zālē, un pēdējais, kurš iziet no tās. Cilvēks, kuru nemana, bet, kad nav, – uzreiz pamana, ka kaut kā trūkst.
“Piemēram, aiziet kāds mūsu spēlētājs uz citu klubu, pēc pārtraukuma ņem savu ūdens pudeli, bet tā tukša! Prasa, kur ūdens, uz ko saņem atbildi – ej un uzpildi! Tie tādi tīkami brīži, kad saprotu, ka esmu īstajā vietā, jo spēlētajam jāspēlē, man jāgādā, lai viņš labi justos. Bet man tāds darbs arī ikdienā, esmu “LMT” lietotāju atbalsta daļā. Man viss mūžs saistīts ar atbalstu,” smejot saka Ollijs, piebilstot, ka būšana ar “Lekringu” nav darbs, bet vaļasprieks, viss notiek pēc brīvprātības principa.
Astoņi pasaules čempionāti
Oļegs bijis ekipējuma menedžeris arī Latvijas izlasei. Piedalījies astoņos pasaules čempionātos pārsvarā ar vīriešu izlasi, bet bijis arī ar sieviešu izlasi un abām U19 izlasēm – vīriešu un sieviešu.
Izlasē nonācis, pateicoties kādreizējam “Lekringa” trenerim Normundam Grunckim, kurš bija arī vīriešu izlases galvenais treneris.
“Kādu dienu zvana Grunckis, saka, izlase brauc uz Četru nāciju turnīru Čehijā, dakterim vajag palīgu, vai brauksi līdzi? Domāju, pag, es te pāris gadu tikai pie komandas, ko gan varu palīdzēt. Tomēr piekritu, un tas bija viens no vieglākajiem turnīriem manā dzīvē, jo organizatori bija sagādājuši vajadzīgos dzērienus, man nevajadzēja pildīt pudeles. Ātri spēju pielāgoties, atrast, kas darāms, tā arī paliku izlasē. Nestāvēju aiz borta, salicis rokas, bet vienmēr redzēju, kas vajadzīgs,” stāsta Oļegs.
Viņš atceras kādu nedēļas nogali Kocēnos, kur četras Latvijas izlašu komandas kopā ar kandidātiem aizvadīja treniņu turnīru. Taču izlases formas pēc skaita tikai 20, tāpēc uz katru spēli jādod citiem spēlētājiem. Strādājis Rīgā, pēc darba braucis uz Kocēniem, lai būtu klāt spēlēs, bet pēc tām ķēries pie formu mazgāšanas. Ap deviņiem desmitiem vakarā turpat Kocēnos licis formas veļas mazgājamajā mašīnā, sagaidījis, kamēr izmazgājas, un turpat hallē izkarinājis, lai pažūst. Ap diviem trijiem naktī tās varēja nolikt nākamajām spēlēm, bet pats septiņos no rīta devies uz darbu Rīgā.
“Tā kopā ar visām četrām izlasēm esmu bijis astoņos pasaules čempionātos, izbaudot arī šīs florbola emocijas. Tomēr vienā brīdī pieliku punktu. Tuvojās Pasaules čempionāts Kanādā, domāju, būtu forši aizbraukt turp, taču tā izlases virtuve bija tāda, ka pat Kanāda neuzrunāja palikt. Aizgāju, un patiesībā varētu teikt daudz kritikas Florbola savienībai par to, kā viss tiek organizēts,” piebilst O. Groševs.
Titulu izcīna spēlētāji
Latvijas čempionātā “Lekrings” astoņas reizes izcīnījis čempionu titulu, Ollija krājumā ir piecas zelta medaļas. Jautāju, vai, saņemot čempionu medaļu, uzvarētāju kausu, ir sajūta, ka tas arī viņa nopelns, kaut neliels?
“Es esmu paškritisks,” saka Oļegs. “Čaļi izcīna titulu! Viņi varbūt teiks ko citu, bet to izdara spēlētāji. Es esmu pavisam maza daļiņa no komandas, viss nopelns ir spēlētājiem, viņi titulu izcīnītu arī bez manis. Taču ir patīkami būt klāt tādos brīžos!
Mums Latvijā valda entuziastu sports, un jābūt nedaudz trakam, lai to darītu tādā mērogā, kā dara mūsu spēlētāji! “Lekrings” trenējas četras reizes nedēļā, tērē milzīgu laiku, lai gūtu emocijas! Te vietā citēt vārdus, ko pēc šī gada fināla teica čempionvienības spēlētājs Aivis Kusiņš no Lielvārdes, ka šis ir amatieru sports ar profesionālu darbu un attieksmi.”
Kā zināms, aizvadītajā sezonā “Lekrings” regulārajā turnīrā ieņēma otro vietu, bet izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā septiņu spēļu sērijā atzina Lielvārdes komandas pārākumu 4:3. Kādas pārdomas pēc septītās spēles?
“Tāds ir sports,” saka Oļegs. “Šogad ikviena no pirmajām septiņām komandām pie dažādiem scenārijiem varēja celt virs galvas čempionu kausu. Teikšu, šogad pat nav kauns, ka palikām tur, kur palikām, un nākamgad atkal ir, kur augt!”
Ļauties citam izaicinājumam
Lūgts skaidrot, kāpēc lēmis aiziet no komandas, O. Groševs norāda, ka ir pieņēmis jaunu izaicinājumu, iesaistījies citā procesā, kas arī saistās ar sportu, bet norāda, ka pagaidām par to negribētu plašāk runāt, jo process ir sākuma stadijā.
Oļegs uzsver, ka viņa aiziešana neko nemainīs komandas varējumā: “Droši varu teikt, ka “Lekrings” ir spēcīga organizācija, kurā biju tikai pavisam maza daļiņa. Gan manā vietā nāks cits, kurš gribēs iekļauties tajā virpulī.”
Jautāts, vai gatavs ar jauno ekipējuma menedžeri dalīties savos noslēpumos, Oļegs saka: “Nē, viņam pašam viss jāsaprot. Ja sākšu stāstīt, kas un kā jādara, viņš būs mana kopija, bet svarīgi, lai pieiet ar savu redzējumu, un, iespējams, izdomās pavisam ko citu, varbūt būs spēcīgs kādā citā aspektā. Galvenais, lai ir vēlme darīt, būt par palīgu spēlētājiem!
Taču no florbola nepazudīšu, būšu līdzjutēju rindās, esmu gatavs iekustināt mūsu skatītājus, kuri ir samērā klusi. Spēle taču ir vislabākā vieta, kur izlikt emocijas!”
Komentāri