Priekulietis, šobrīd gan vairāk rīdzinieks, Edžus Konošonoks atzīmē 30 gadus, kopš darbojas skeitbordā. Nesen Priekuļos un Rīgā notikušajā pasaules čempionātā slalomā Master grupā (45 gadi un vecāki) viņš izcīnīja bronzu hibrīdslalomā, 4.vietu gigantslalomā, 5. – līnijslalomā.
“Sagadījās, ka draugi noorganizēja pasaules čempionātu Latvijā, turklāt viena sacensību diena bija manos dzimtajos Priekuļos. Es teiktu, tā ir sensācija, ka manā 30 gadu pieredzē te notiek tik nozīmīgas starptautiskas sacensības,” saka E. Konošonoks.
Pagājušajā nedēļā viņš turpināja sportiski atzīmēt jubileju, startējot Eiropas čempionātā Čehijā.
Universāls hobijs
Gaitas skeitbordā sākušās 1986. gadā Priekuļos, kur netālu no mājas bijis uzliets jauns asfalts, lai varētu trenēties. Tur trenējusies grupa, ko vadīja Dainis Škogals.
“Piebiedrojos viņiem, un tā paliku šajā sporta veidā,” atceras Edžus. “Esmu izmēģinājis visus skeitborda stilus. Kādā rezultāti bija labāki, citā – ne pārāk, bet bija interesanti visos. Kad braucu uz mačiem, līdzi bija trīs dažādi dēļi, knapi panest. Tolaik braucām ar autobusiem, vilcieniem, pat uz ārzemēm. Šobrīd, šinī – jautrajā vecumā – praktizēju to, kas liekas interesanti, puslīdz droši un ko varu pavilkt ar savu fizisko gatavību. Man ir divi veidi – slaloms un nobrauciens no kalna uz ātrumu.”
No tiem laikiem viņš ir viens no retajiem, kas palikuši uzticīgi dēlim. Uz jautājumu, kas vilina skeitbordā, viņš saka, ka šis sporta veids ir specifisks, inventārs neaizņem daudz vietas, nav arī ekskluzīvi dārgs: “Man patīk, ka tas var būt gan vienkārša pavizināšanās, gan sports. Tā ir iespēja pabūt svaigā gaisā. Vasarā cenšos brīvdienās braukt uz Priekuļiem, lai biatlona trasē vienkārši pavizinātos, pabūtu dabā, atslēgtos no galvaspilsētas ritma.”
Tajā pašā laikā svarīgi esot piedalīties sacensībās, jo tā ir iespēja tikties, parādīt savu līmeni, turpināt mācīties, pārbaudīt inventāru, salīdzināt to.
“Sacensības ir arī foršs tusiņš,” atzīst E. Konošonoks. “Sevi pieturu pie hobija, nevis sporta līmeņa. Īpaši netrenējos, bet, esot sacensībās, aizmirstu, ka tas ir hobijs. Pirms starta ir sajūta, ka esmu atnācis uz eksāmenu. Tā ir visiem, neviens uz sacensībām nenāk ar domu pavizināties. Ja jāstartē, darām nopietni. Protams, nekāpjot sev pāri. Brīžiem arī neriskējam, lai negūtu traumas.”
Traumu limits
Vislabāk E. Konošonokam padodas ātruma nobrauciens, šogad savā grupā izcīnītas vairākas uzvaras. Nobrauciens skeitbordā ir vienīgā disciplīna, kurā startē kopā četri braucēji, nākas sadalīt vietu trasē. Tur vajadzīga laba braukšanas tehnika, jāizvēlas pareizā taktika, tāpēc svarīga pieredze, lai spētu paredzēt, kādas situācijas var rasties. Tad nav laika domāt, viss notiek zibenīgi, tikpat ātri jāpieņem lēmumi.
“Tās ir aizraujošas sacensības, it īpaši finālos, kad kopā ātrākie. Visi brauc vienādi ātri, un, kad līkums, sašaurinājumi, kur kopā izbraukt nevar, nākas trasi sadalīt. Grūstīties, speciāli kavēt citus nedrīkst, seko diskvalifikācija. Arī skatītājiem šis veids patīk, viņi trasē atrod īpašās vietas, piemēram, Priekuļu trasē tas ir pēdējais līkums pirms šautuves,” stāsta Edžus.
No visiem veidiem nobraucienā ir vislielākais ātrums, tāpēc saprotami būtu domāt, ka tas ir bīstamākais. Braucējs norāda, ka tas ir mānīgs priekšstats. Pats Priekuļos no dēļa nokritis uz līdzenas vietas un lauzis atslēgas kaulu.
“Kad startē nobraucienā, esi koncentrējies, kritienam esi gatavs, tāpēc traumas ir reti. Ir arī speciāls ekipējums, kas pasargā. Bet, kad esi atslābinājies pēc sacensībām un minies uz mašīnu, aizķeries aiz čiekura un seko smags kritiens. Tā izkritu no aprites uz diviem mēnešiem. Nepatīkamākais, ka pēc nedēļas bija jābrauc uz sacensībām Milānā. Biļetes jau nopirktas, tad nu inventāru atstāju mājās un devos turp kā tūrists,” stāsta E. Konošonoks.
Slaloms un augstlēkšana
Nesen aizvadītajā pasaules čempionātā slalomā Edžus parādīja atzīstamu sniegumu. Sportists norāda, ka šis skeitborda veids ir ļoti specifisks, tur nepieciešama pieredze, kas nāk lēnām: “Daudz kas ir galvā, svarīgi, protams, arī treniņi, fiziskā gatavība. Labākie braucēji ir tik līdzīgi, ka cīņa notiek uz sekundes simtdaļām, un tur nozīme inventāram. Dēlis tiek salikts pa detaļām, atbilstoši katrai trasei, un svarīgi izvēlēties virsmu, riepiņas, gultņus, asis un tamlīdzīgi. Arī tas nāk ar pieredzi, un izjust skrituļdēli var tikai ar laiku. Protams, ir profesionāļi, kuri perfekti startēs ar jebkuru skrituļdēli, jo, kā mēs smejamies, svarīga ir tā blīvīte starp ķiveri un kedām.”
Kādreiz skeitbordā bija disciplīna – augstlēkšana -, kurā labi rezultāti arī Edžum. Viņš stāsta, ka šobrīd tā vairs nav tik populāra, pasaulē to pārsvarā izmanto kā šova elementu sacensību papildināšanai.
“Nesen paskatījos šādu sacensību rezultātus Brazīlijā un sapratu, ka es tur būtu uzvarējis. Latvijā pa mačam vēl notiek, pērn vienos uzvarēju ar rezultātu 1,15 m, kas patiesībā ir treniņu augstums. Mans rekords ir krietni augstāks, pats brīnos, kā tas izdevās. 1994. gadā sacensībās Rīgā pārlēcu 1,47 m,” stāsta E. Konošonoks.
Īsumā jāpaskaidro skeitborda augstlēkšanas princips. Sportists ar dēli tuvojas latiņai, seko atspēriens no dēļa, lēciens, tikmēr dēlis turpina kustību, un sportistam jāpiezemējas uz dēļa, jānobrauc vēl četri metri, šajā laikā ne ar kājām, ne rokām nepieskaroties zemei. Tikai tad rezultāts tiek ieskaitīts.
Latvijas rekords ir 1,5 m, ko sasniedza Jānis Gailis no Rīgas, kurš specializējas augstlēkšanā. Šis rekords ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā, un arī Edžus rezultāts daudz neatpaliek. Pats braucējs norāda, ka, strādājot tieši šajā veidā, rezultātu noteikti varētu uzlabot, bet ne vairs tagad.
Tagad ir arvien vairāk vietu, kur braukt ar dēli, jo uzlabojas segums ietvēm, ielām. Populāri arī dažādi skeitparki. Edžus atzīst, ka uz tiem nebraucot, esot pārāk sarežģīti: “Es no šīm rampām, pusrampām, citiem skeitparku elementiem esmu atradis, nejūtos tur drošs, būtu jāmācās no jauna. Labāk pieturos pie pārbaudītām vērtībām. Arī pieredzējušie skeiteri no tiem atturas, nav noslēpums – jo vairāk gadu, jo ilgāk sāp un lūzumi ilgāk dzīst. Tāpēc lieki neriskējam.”
Komentāri