Sacensības “Amata 53” aizvadītas

Ūdenstūristiem sacensības Amatā ir saldais ēdiens. Tur jābrauc un jābūt, kaut vai augsta temperatūra un roka sasaitēta, vismaz krastā pastāvēt, līdzi just un savējos satikt. Lai arī Amatā pavasara pali jau sen aizskrējuši, sporta kalendārā ierakstīti “Amatas mači” jeb viens no Latvijas ūdenstūrisma čempionāta posmiem. Šogad pļavā pie Zvārtes ieža jau 53. reizi pulcējās aktīvi laivotāji un veterāni no dažādiem Latvijas ūdenstūrisma klubiem.

Divu dienu sacensībās dažādās laivu klasēs startēja 75 dalībnieki no astoņiem ūdenstūristu klubiem. Kā ierasts, par “Amatas maču” norisi rūpējās klubs “Beb­ri”, iekārtojot trasi, izzāģējot upē sakritušos kokus, ierīkojot nometni un nodrošinot tiesnešu brigādi. Arī laika apstākļi bija labi, bez lietus vai sniega, kā reizēm ga­dījās citus gadus, taču sacensību galvenais tiesnesis Viesturs Brie­dis, visus steidzinot, teica: “Kat­ra lieka minūte un kavēšanās krastā pazemina ūdens līmeni par centimetriem.” Šoreiz Amatā ūdens līmenis bija nokrities līdz kritiskajiem 94 centimetriem, taču braukt varēja. Rezultātus apkopojot, Amatas kauss palika saim­nieku un rīkotāju rokās.

Upmalā “Druva” sastapa Ilzi Vanagu, viņa pastāstīja: “Ar ūdenstūrismu nodarbojos septiņus gadus. Piedalos sacensībās, braucu brīvajā laikā, arī darbdienu vakaros. Kad dzīvoju Rīgā, patika atpūsties no darba, izbraukt pa Daugavu, lejpus Dien­vidu tiltam. Amata ir viens no sep­tiņiem Latvijas čempionāta posmiem. Ekstrēmi ir lielajā ūdens līmenī, kad atbraucam izbaudīt, kā tas ir. Braucamais līmenis ir 105 centimetri, tagad ir mazāk, laivas dibens sitīsies uz akmeņiem.”

Komanda no kluba “H2O” – rīdzinieki, olainieši un ogrēnieši – gatavoja startam katamarānu, kam svešvalodā visai briesmīgs nosaukums. Pēc senas tradīcijas laivai jādod vārds sieviešu dzimtē, jācer, ka ar tādu labāk noturēsies virs ūdens. Apmetnē bija uzslieta vēsturiska, pabalojusi brezenta telts, rotāta ar dažādu starptautisku sacensību emblēmām. Kapteinis Vladimirs Veriteņ­ņi­kovs “Druvai” pastāstīja, ka brauc ar laivu jau kopš piektās kla­ses: “Sāku viens, bez vecākiem. Tolaik nebija mobilo tālruņu, vecākiem iestāstīju, ka palieku pie draugiem. Mēs, trīs puikas, laivojām pa Ogri no Ērgļiem līdz Og­rei ar diviem baltmaizes kukuļiem un divām konservu bundžām ēdienam, bet bez naža. Ta­gad ar katamarāniem braucam pa upēm Kaukāzā, Somijā, Nor­vē­ģijā un, protams, Latvijā. Neesam komersanti, tas ir mūsu vaļasprieks. Uz Amatu braucam atpūsties un izmēģināt ziemā būvēto laivu. Šodien mums vēl pievienosies četri ūdenstūristi no Daugav­pils, kuri vēlas apskatīties, kas te notiek.”

Satiekot sportisko un smaidīgo Amatas veterānu Jāni Olderu, vienu no pirmo sacensību rīkotājiem, nevarētu uzminēt, ka viņam jau 82 gadi. Varbūt 65, ne vairāk. Jānis stāsta, ka pa Amatu vairs nebrauc jau daudzus gadus: “Ie­ra­dos tikai paskatīties uz pāris stundām. Esmu pie Amatas un Ama­tā no 1956.gada. Agrāk sezonā nobraucu vismaz divas trīs reizes. Pie tilta netālu dzīvoja mežsargs, kurš vienmēr perfekti zināja, kurā dienā būs “lielais ūdens”.”

Šogad skatītāju bija mazāk, taču tie, kuriem Amata kaut ko nozīmē, bija ieradušies ar visām ģimenēm un pavadīja pie upes divas vējainas un jaukas pavasara dienas. Līdzjutēja Anita Birznie­ce teica: “Es pat neplānoju kāpt laivā. Nekad! Taču, manuprāt, ūdenstūrisms ir ļoti jauka iespēja “izcelties” ārā no ierastās vides, no telpām un tumšiem kambariem, vienkārši būt vējā, dabā, pavasarī. Latvijā ir daudz skaistu vietu, bet kārtīgs latvietis noteikti zina Zvārtes iezi. Pat laivotāji izvēlas sacensībām pašu skaistāko vietu.”

Trases malā varēja noklausīties pieredzējušo laivotāju stāstus par notikumiem pirms 20 vai 30 gadiem: “Pēdējos gados dalībnieku nav vairs tik daudz, bet kādreiz lejā, Zvārtes pļavā, bija kāds tūkstotis, visa teritorija pilna ar teltīm. Arī skatītāju daudz, pat pāris tūkstošu; agrāk uz Amatu ūdenstūristi no Liepājas brauca ar lielo autobusu un vēl kravas automašīnu – pilnu ar laivām; bija pavasari, kad sacensību laikā Amatā gāja ledus. Pēkšņi paspruka kāds aizdambējums. Sacensības pārtrauca, dalībnieki pāris stundas gaidīja, kad ledus gabali aizpeldēs.” Kāds zināja stāstīt, ka bijušas sacensības, kad Amatas krastos vēl nebija nokusis sniegs vai arī snidzis. Zvārtes pļava bijusi balta, un tiesneši uz saviem posteņiem braukuši ar slēpēm.
Zinātāji minēja faktu, ka pirmais reģistrētais piepūšamo laivu nobrauciens bijis jau 1959.gadā, savukārt īstā Amatas ūdenstūrisma sacensību vēsture sākas no 1964.gada, kad startēja 137 dalībnieki 70 laivās.