Lai arī vēls rudens un pierasts, ka par “Skroderdienām Silmačos” atceras un tās spēlē ap Jāņiem, kaivēniešiem bija savs iemesls.
“Man Sanita Karpa atsūtīja videorullīti, kurā nofilmēti fragmenti no Kaives teātra izrādes. Tā bijusi vai nu 2003., vai 2004.gadā, par to vēl jāpārliecinās. Tad arī radās ideja, ka vajadzētu bijušajiem aktieriem satikties, noskatīties ierakstu un pakavēties atmiņās,” stāsta Kaives tautas nama vadītāja Agnese Caunīte – Bērziņa un piebilst, ka par to, ka ir tāds ieraksts, kaivēnieši nezinājuši.
Toreizējā kultūras darbiniece un režisore Alda Riža atceras, ka parks bija aizaudzis, ejot pa taciņu uz ezeru, dadži ķērās apģērbā. “Estrādes vēl nebija. Redzam, cik viss vienkārši, aizskatuve norobežota ar lina audumu, kas uzvilkts uz bērza koka rāmjiem. Skatītāji turpat tuvumā, kam nav vietas uz soliem, sēž piekalnē. Šķiet, aktieri ir tuvāki skatītājiem, viss vienkāršāk un mīļāk nekā tagad ar tehnoloģijām nodrošinātajās estrādēs,” pārdomās dalās A.Caunīte – Bērziņa.
Alda atceras, ka iestudējums bijis liels izaicinājums. “Kur dabūjām lina audumu, neatceros, bet tam spīdēja cauri, tas šķita nieks. Katrs iesaistījās, ko varēja, darīja. Rekvizīti tika sanesti no mājām,” stāsta režisore. Vairāki atceras, kā Ērika Buraka, kura spēlēja Tomuļu māti, gādājusi, lai visi rekvizīti ir vietā, lai katrs noliek, kur paredzēts. Andris Veispāls daudz laika veltījis dekorāciju izgatavošanai.
Elīna Doniņa, kurai tad bija gadi astoņi un viņa tēloja Toniju, atceras, ka viss noticis ļoti lēni, bijis ilgi jāgaida, līdz varēs iet uz skatuves. Pičuka izrādē nebija, jo nevarēja nevienu pierunāt spēlēt, tad atrada risinājumu – viņš aizbraucis ārzemju komandējumā. Jānis Riža pēc izrādes fragmentu noskatīšanās smej: “Kad pēru Pindacīšu, uzliku viņu uz bluķīša, tam nebija jāapgāžas, bet abi bijām zemē, visi smējās.” Jānis Ošs atklāj, ka krāsns dūmiem izmantota dūmu svece, bet sprādziens bijis starta pistoles šāviens.
Elita Doniņa uzsver, ka mēģinājumos pavadītais laiks, tas, kā mācījušies tekstu, bijis ļoti interesants un to, ka visi sēž ap garo galdu, aizmirst nevar. “Jaunie puiši Kārlēns un Rūdis Māra Krūmiņa un Salvja Čimoka izpildījumā bija ļoti forši,” saka A.Caunīte – Bērziņa un piebilst, ka diemžēl ne visi aktieri varēja ierasties uz pasākumu, toties uz izrādes fragmentu kopā skatīšanos ar interesi atnākuši kaimiņi.
Tautas nama vadītāja pauž pārliecību, ka “Skroderdienas Silmačos” bijusi Kaives teātra vērienīgākā izrāde. Pēc tās pagastā ne viens vien teicis: “Tāda izrāde iestudēta, bet nav, kur lāgā spēlēt”. Tad 2005.gadā ezera krastā uzcēla estrādi.
“Nav jau “Skroderdienas” vienīgā izrāde, spēlējām arī “No saldenās pudeles”, ar ko braucām uz Dikļiem,” atgādina Jānis Ošs, un visi atceras, kā kādā teātru pasākumā stikla kalnam izmantojuši pretsalnu plēvi,pēcāk teikts, ka tā pret klasiku nevar izturēties.
Atmiņas par nospēlētām izrādēm pagastā, kaimiņos – tā reizē ir nostalģija par to, kā bija, bet A.Caunīte – Bērziņa uzsver: “Kaivē aizvien spēlē teātri. Dramaturģe un režisore Baiba Jukņeviča uzrakstījusi un iestudē jaunu lugu.”
Kad satiekas teātrnieki, bez lustēm neiztikt, tika gan atsvaidzināta atmiņa par “Skroderdienu” varoņu teikto, gan nācās attēlot lugas varoņus tā, lai citi var uzminēt, kā arī nodziedāta kāda dziesma no izrādes.
Komentāri