Gaujas apburtais

Kā tas ir — būt leģendai? Un kā par to kļūst? Mežsaimnieks, plostnieks, dabas vērtību sargs, Gaujas Nacionālā parka inspektors un arī vairāku grāmatu autors Māris Ansis Mitrevics droši vien negribētu atbildēt uz tādiem jautājumiem un par atbildi atmestu ar roku. Viņš savā dzīvē darījis to, kam ticējis, par ko bijis pārliecināts, darījis to pēc sirdsapziņas un ne savam, bet kopējam labumam. Taču gaujmaliešiem Māris Mitrevics kļuvis par leģendu. Spēcīga un aizrautīga personība, ko liktenis aizvedis tur, kur cilvēkam vajadzēja būt, jo tur sakausējās viņa vēlmes, vērtības un spējas — aizveda pie Gaujas. Savā dzīvesstāsta “Izvēle. Gauja” veltījumā Gaujai M. Mitrēvics raksta: “Paldies, ka esi izvēlējusies mani…”

Tagad, kad jau devītais gadu desmits nodzīvots pāri pusei, aiziet uz savām iemīļotajām vietām — brīnumainajām gravām Gaujas krastos — vairs nepietiek varējuma, bet domas uz to pusi mēdz doties. Taču no tā, kas M. Mitrēvicam bijis svarīgs visu dzīvi, nav atkāpies arī pēc 80. jubilejas nosvinēšanas. Pērn pavasarī Siguldā atklāja Žuļiku muzeju, kur var ieraudzīt, cik radošs var būt cilvēks, lai veiktu noziegumu — iegūtu lasi nārsta laikā. Izveidojis ekspozīciju par plostnieka amatu. Pirms dažiem gadiem kopā ar četriem jaunajiem dabas pētniekiem un LKA Kultūras un mākslas institūta pētnieci piedalījies kultūrvēsturiskā ekspedīcijā “Gauja. 44 tilti”, kuras idejas autors ir viņš pats, Māris Mitrevics. Trijās dienās ar auto un arī mazliet kājām pievarēti vairāk nekā 1007 km, apsekoti vairāk nekā 44 Gaujas tilti. Iedvesmojoši!

Gauja plūst savu gadsimtu ritējumu, un tāpat cilvēku dzīves tās krastos. Mainās gaujmaliešu paaudzes, paliek katras atstātais nospiedums un stāsti. Māris Ansis Mitrevics jeb  Gaujas Mitrais, kā viņu dēvē ne tikai tie, kam saistība ar Vidzemes skaistāko upi, zina daudz stāstu, lielākoties paša piedzīvoto un arī dzirdēto no veciem gaujmaliešiem.

Gaujas Mitro var satikt Gaujmalā Siguldā. Te ir viņa rosināta un kopā ar domubiedriem biedrībā “Ozollīči” veidota ekspozīcija par Gaujas plostniekiem un Žuļiku muzejs jeb, kā norādīts pie ieejas, — šī nav mācību klase iesācējiem lašu duršanā, tas ir stāsts par Gaujas zivju aizsardzību. Abas ekspozīcijas iekārtotas uz plosta plostnieku mājiņās. Māra stāstos var klausīties stundām, dažādu laiku  vēsturi, nopietnus piedzīvojumus viņš prot izstāstīt, iepinot sev raksturīgo humora devu.

Allaž možs, dzīvespriecīgs, atklāts kā jau vīrs ar stingru mugurkaulu, kurš savos nu jau 86 gados uzņem ekskursantus, vizina interesentus ar plostu pa Gauju, raksta grāmatas.

“Kad man prasa: “Kā iet, kā ar veselību?”, atbildu, ka lieliski. Cik nu vairs esmu aktīvs, bet katru dienu darbojos. Pa­sportot, daudz staigāt nevaru, kājas neklausa. Mazs ir to slimību saraksts, kuru man nav. Esmu tas dīvainis, ko inteliģenti cilvēki var nosaukt par rīmu. Man garšo viss. Tikai ne kartupeļu klimpu piena zupa. 1944. gadā visa ģimene mukām no sarkanās armijas, pabijām Vācijā, arī atgriežoties mājās, katru vakaru galdā bija zila, nevis balta, kartupeļu klimpu piena zupa. Pārējo visu ēdu un daudz. Paskriet nevaru, bet, ja redzētu Gaujā kādu maluzvejnieku, morāli esmu gatavs mesties ūdenī, to zina ne tikai draugi un kolēģi,” saka M. Mitrevics.

Viņš mūžu veltījis Gaujas aizsardzībai, iepazinis katru upes līkumu, stāvkrastu, alas.  “Nekad neesmu ievērojis kaut kādu režīmu. Mēs, pagājušā gadsimta dabas aizsardzības inspektori, strādājām bez sistēmas, tā bija mūsu atslēga kaut ko izdarīt. Pa dienu noskrējušies, paēduši vakariņas, piezvanījām cits citam — aizbraucam kaut kur. Sanākam trīs, tad nolemjam, kur. Bija tādi sabiedriskie inspektori, kuri darbojās pēc grafika,” stāsta ilggadējais Gaujas nacionālā parka inspektors un min piemēru. Bija 90. gadi, viņš ievērojis, ka Krimuldas pagastā pa nakti braukā mašīnas, visticamāk, no mašīnām medī. Sabiedriskajam inspektoram, kurš bija arī zemessargs, palūdzis, lai reidam piesaista sešus zemessargus. Pieteicis, lai to nevienam nestāsta. Divas dienas pirms reida pazīstams vīrs pajautāja: “Tad piektdien reids?”   “Mans trumpis ir intuīcija. Kad notika reids, atbrauca nevis seši, bet 30 zemessargi, divi ar automātiem, nu tik brauks uz Krimuldu! Ātri sadalījām komandas un aizbraucām otrpus Gaujai, noķērām elektrozvejniekus. Jārullē, nevis jāplāno. Tā esmu pieradis — neplānot, dzīvot nost, situācija pasaka priekšā, kā rīkoties,” saka Māris un piebilst, ka tagad mieru neliek Renāra Kaupera dziesmas vārdi “..un es zinu, neviens manā vietā to nedziedās”. “Es gribu atstāt to, ko citi nevar izdarīt, bet es varu,” teic M. Mitrevics.

Viņš pratis pieņemt izaicinājumus un reizē darīt to, par ko ir pārliecināts. Māris uzsver, ka katra cilvēka dzīvi nosaka gan liktenis, gan izvēle, bet tikai kopā ar gribēšanu un varēšanu. Dzimis un bērnību pavadījis Rīgā, bet vasaras pie Baltezera. “Man ir vectēva dokuments, ka viņš bija Baltezera kanāla uzraugs,” viņš saka ar lepnumu un pastāsta, ka kanāls izrakts 1903. gadā kā Gaujas–Dau­gavas ūdensceļš koku pludināšanai pa Gauju līdz Vecmīlgrāvja ostai Rīgā. “Bērnībā esmu mērcēts Gaujas ūdeņos, jo Gauja ietek Baltezerā,” ar smaidu teic gaujmalietis. Viņš studēja mežsaimniecību, uzrakstīja diplomdarbu par koku pludināšanu un 1964. gada 5. martā kļuva par Gaujas pludināšanas meistaru. Darba lauks bija no Pielekšiem pie Cēsīm līdz Baltezeram.

Plostnieka   darbs un dzīve bija labi pazīstama, 1960. un 1961. gadā bija strādājis uz Gaujas no Turaidas līdz Mur­jāņiem un no Virešiem līdz Stren­čiem. Tad koku pludināšana samazinājās un jaunāko meistaru atlaida. Sirdī bija Gauja, tā nelaida prom. Viņam piedāvāja labi apmaksātu darbu Kurzemē, Zemgalē, bet Siguldā bija brīva mežziņa vietnieka vieta un… tur bija Gauja. Bet pie plostiem un plostnieku dzīves viņš vēl atgriezīsies.

Gaujas Mitrais aizstāv Gauju kabinetos

 1974. gadā Māris Ansis Mitrevics kļuva par nesen dibinātā Gaujas Nacionālā parka (GNP) dabas aizsardzības inspektoru. “Bijām pirmie reindžeri Latvijā, kā pasaulē sauc dabas inspektorus,” saka inspektors. Reindžeru pārziņā bija pretdarbība malu zvejniekiem, nelegāliem medniekiem, nelikumīgiem koku cirtējiem, viņi uzraudzīja tūristus, kas brīžiem kaut ko salauza, piesārņoja.

Māris atzīst, ka GNP statuss, direktora Gunāra Skribas un darbinieku neatlaidība un prasme pierādīt dabas vērtības padomju gados apturēja daudzas būves, kuras neatgriezeniski mainītu vidi. Bija ieplānota autostrāde pāri Sudas purvam, bobsleja trase pa Vējupītes gravu no Pētera alas gar Satezeles pilskalnu un Gleznotāju kalnu, liela airēšanas bāze pie Vaidavas ezera, vēl viens slepenais bunkurs pie Amatas ietekas Gaujā. Toreiz uzvarēja veselais saprāts. Siguldas bobsleja trase tika uzbūvēta uz ganu ceļa. 90. gados, zemes reforma laikā vislielākos spēkus prasīja GNP visnozīmīgāko teritoriju saglabāšana. Saeima grasījās mainīt likumu, kas nodrošināja īpaši aizsargājamo teritoriju saglabāšanu neskartajai dabai un brīvai pieejamībai, Gaujas Mitrais rakstīja vēstuli parlamentam, vāca parakstus vēstulei “Gauja pieder Dievam”. Arī šajā reizē cilvēki atkāpās dabas priekšā. “Lēmēji ir jāpārliecina, jārunā pretī, skaidrojot,” uzsver pieredzējušais inspektors.

M. Mitrevics atgādina kādreizējā Siguldas mežziņa Antona Breidaka teikto: “Lai arī citi par tevi smejas, ja esi pārliecināts par savu taisnību — pasaki, ko domā. Vienalga, pret cik stipru vēju ej, ja jūti, ka tas ir pareizi, ej pretī.” Tie rūdījuši stingro mugurkaulu, nelocīties kā Gaujas kārkliem. Kad 2002. gadā valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga M. Mitrevicam pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni, viņa novēlēja: “Nu, sargājiet gan to Gauju!”

Žuļiku viltības var pārspēt

Ikdienā inspektoriem vislielākās galvassāpes sagādāja maluzvejnieki, kuri nesaudzīgi tīkoja pēc lašiem.
“Mēs meža zagļus, malu zvejniekus un medniekus, dabas piesārņotājus saucām vienā vārdā par žuļikiem, tāpēc arī Žuļiku muzejs,” skaidro M. Mitrevics. Muzejs ir viņa ideja. Tajā apskatāmi 85 lašu duršanas šedevri, no Ulmaņlaiku mēslu dakšām līdz padomju laika birsti ar iedzītām četrām naglām, kā arī inspektoru aprīkojums. Muzejā apskatāms, kas, durot lašus, izmantots no 1974. gada līdz 2000. gadam. “Elektrozveja ir visnežēlīgākais malu zvejniecības veids. Daudzus noķērām, vienu žuļiku komandu noķērām četras reizes, sēdēja cietumā. Rekords bija 86 kilogrami zivju, arī divi bebri bija gājuši bojā. Darba mūžā 35 gados atklājām ap pussimts izcili kriminālus nelikumīgas zvejniecības gadījumus,” stāsta ilggadējais reindžeris un piebilst, “Siguldā kādreiz bija daudz tādu, kuri nodūra lasi, uzreiz pārdeva, un bija nauda šņabim. Elektrozveja lielākoties bija saistīta ar šņabi.”  Viņš vērtē, ka elektrozveja Latvijā ienāca, kad 70. gados populārajā žurnālā “Tehnika Molodjoži” bija publikācija par to, ka čehu zinātnieki izdomājuši, kā var pievilināt zivis, un uzzīmēta shēma, kā tas jādara. Muzejā ir tikai viens elektrorīks, jo par elektrozveju iestājas kriminālatbildība, tie kā lietiskie pierādījumi nonāca milicijā, vēlāk policijā.

Par lašu dūrēju stiķiem, negausību un aizrautību, viņu ķeršanu M. Mitrevics sarakstījis “Lašu stāstus”. “Man bieži jautā, vai tagad tā nenotiek, tad atjautāju, vai tad tuvākajos gados nebūs narkomānu. Nelegāli aizvien zivis ķer. Zemūdens mednieku ar harpūnām ir vairāk, tehnoloģijas attīstās.

Jau 1975. gada rudenī, kad vienam rakstīja protokolu, viņš skaidri pateica: “Puiši, jūs varat uzcelt pie katras upītes karātavas, tik un tā veči durs. Tas ir sports.” Cits skaidroja: “Es Gaujmalā dzīvoju. Vecaistēvs pāris reižu rudenī atnāca uz Gauju, paņēma pāris zivtiņu, mēs pagaršojām. Tēvs darīja tāpat, tagad mani noķēri, jo es arī tā daru.” Rakstīju protokolu, pārstāvēju likumu, bet galvā bija dažādas domas,” pastāsta pieredzējušais inspektors un piebilst, ka ir žuļiki, kurus patiesi neinteresē zivis, bet gan pati laša pievārēšana.

Dabas aizsardzības inspektoru neatlaidību, uzņēmību var apbrīnot, jo ne reizi vien nokļuvuši bīstamās situācijās. Nonākt viņu rokās baidījās ikviens likuma pārkāpējs, bet par Gaujas Mitro klīda leģendas. “Cik esmu peldējis aukstā ūdenī, skrējis gar upēm zeķēs. Diemžēl nācies aizturēt arī zivju inspektorus. Siguldas glābšanas stacijā vēl ir caurums sienā — vajadzēja šaut brīdinājuma šāvienu gaisā, gaisa nebija, šāvu sienā. Biju viens pret pieciem elektrozvejniekiem,” piedzīvoto ieskicē Gaujas Mitrais un piebilst, ka līdz šaušanai žuļiki nav nonākuši. “Dzīve ir kā upe — mēs nezinām, kas būs aiz nākamā līkuma,” secina Māris Mitrevics.

Atstāt sava laika liecības

“Dzīve jau nav tikai humors,” bilst Gaujas Mitrais. Viņš ir sarakstījis, kā pats saka, 9,3 biezākas un plānākas grāmatas, kurās ir paša piedzīvotais. “Neesmu rakstnieks, jo neko neizdomāju, nesafantazēju. Esmu aprakstījis reālus notikumus, savas izjūtas. Grāmatās ir manas bildes. Patlaban arī rakstu. Liela veiksme bija strādāt darbu, kurā katra diena ir piedzīvojums,” tā par sevi saka M. Mitrevics, kura darbs GNP ar dažādiem amata nosaukumiem visu mūžu bijis saistīts ar Gaujas sargāšanu.

Bet  rakstīšana sākās it kā nejauši, lai gan Gaujas Mitrais ir pārliecināts, ka nekas nenotiek nejauši. 1998. gadā viņš otro reizi mūžā nokļuva slimnīcā. “Bija piesūkusies ērce, mājās nelaida, sāku atcerēties par gadījumiem un negadījumiem dzīvē, par lašu maluzvejniekiem divās vai trijās dienās sarakstīju 77 pantiņus. 2003. gadā iznāca “99 Minhauzena padomi iesācējam lašu duršanā”, tad bija “111 Minhauzena padomi jaunajiem medniekiem” un “Minhauzens un boļševiku partija. 100 padomi politiķiem un deputātiem”. Tie tādi padomi ar jokiem, kuros nevar neieraudzīt dzīvē pārbaudītu patiesību,” stāsta M. Mitrevics. Bet “Izvēle. Gauja” ir viņa dzīvesstāsts, atbilžu meklējumi par saviem senčiem, pārdomas par izdarītajām izvēlēm, ģimenes un dzimtas vērtību un, protams, par Gauju. Tās ievadā autors raksta: “Dižais islandietis Haldors Laksness ir teicis: “Mēs nekad dzīvē nevaram izvēlēties labāko. Labākais izvēlas mūs.” Ja nu Gauja ir izvēlējusies mani?”  Bet veltījumā Gaujai pēdējais teikums ir: “Paldies, ka esi izvēlējusies mani…”

Lepns, jo plostnieks

Bet tagad par Gaujas plostniekiem, kuriem M. Mitrevics ir piederīgs. 1997. gadā Eiropas Meža darbinieku orientēšanās sacensībās Somijā bija koku pludinātāju šovs. “Kad tas beidzās, baļķis bija pie krasta, gribējās pamēģināt. Baļķis bija stipri īsāks nekā tie, ko pludināja pa Gauju. Paņēmu kārti, uzkāpu uz baļķa. Viss izdevās, latviešu līdzjutēji aplaudēja,” pastāsta Mā­ris. Kad 1998. gadā Strenčos entuziasti sāka rīkot Plostnieku svētkus, kuros bija arī braukšana uz baļķa, viņam vairākus gadus konkurentu nebija.

“Strenči ir plostnieku galvaspilsēta. Domāju, ka tikpat labi var būt Gaujiena, Lejasciems vai cita vieta Gaujas augšpusē. Būvējot plostnieku mājiņu Siguldā, manās rokās nonāca 1938. gada “Atpūta”, kurā rakstīts, ka Strenčus godā par Plostnieku galvaspilsētu. Pa­mats ir, apstrīdēt nevar, Strenčos aizvien dzīvo veco plostnieku dzimtas, plostnieku amats tiek turēts godā,” pastāsta M. Mitrevics. Viņš piedalījies astoņos starptautiskos plostnieku pasākumos Vācijā, Spānijā, Slovēnijā, Somijā, izdota Māra grāmata “Gaujas plostnieka stāsts”, kas tapusi pēc 1960. gada dienasgrāmatas.

“Mums šodien vakara maiņa, tas nozīmē, ka jāstrādā no diviem dienā līdz desmitiem vakarā. Pirmās pāris stundas strādāju ar sajūsmu. Saule spīd spilgti un svilinoši, bet, tā kā pats darbs prasa brīžam līdz ceļiem, brīžam līdz kaklam atrasties ūdenī, jūtos lieliski. Vēlāk sāku just nogurumu, bet vakarā jūtos salauzts. Man riebjas baļķi, sau­le, galīgi riebjas ūdens un citreiz tik kolosāli skaistie Siguldas skati. Es gribu tikai ēst un pampt. Vakarā pamatīgi saēdos zupu, ko pa diviem rubļiem var nopirkt uz plosta. To uz plosta arī gatavo,” teikts dienasgrāmatā. Bet Māris pajautā: “Visu dienu strādājot ūdenī, kādēļ plostniekam cepure galvā?” Zinot, ka tiks piedāvāti visdažādākie varianti, bet īsto varbūt pateiks retais, viņš paskaidro: “Zem tās sausa un droša vieta papirosiem un sērkociņiem.”
“Esmu ļoti lepns — 2022. gadā koku pludināšanas tradīcijas un vēsturiskās prasmes tika iekļautas UNESCO Cilvēces

nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Nomināciju Latvija virzīja kopā ar kolēģiem no Austrijas, Čehijas, Polijas, Spānijas un Vācijas. Sarakstā no Latvijas ir tikai Dziesmu svētku tradīcija, Suitu kultūrtelpa un Gaujas plostnieku amata prasmes,” gandarīts Māris.

Pirms četriem gadiem Siguldā Gaujmalā tika uzbūvēts plosts un uz tā divas plostnieku mājiņas. “Plosts pīts tā, kā kādreiz, bet plostnieku mājiņas tādas, kādas bija uz astes plosta. Kas ir astes plosts? Toreiz ik pa 15, 20 kilometriem Gaujā bija koku pludinātāju posteņi, viņi gādāja, lai neveidojas baļķu sastrēgumi, bet, lai arī cik labi plostnieki strādāja, tādi veidojās. Aiz viņiem gāja astes brigāde, dzina baļķus, lai neviens nepaliek.  Līdz Lejasciemam gāja kājām, tad brauca ar laivām, bet pie Virešiem būvēja plostu ar mājiņām, kur koku pludinātājiem pārgulēt. Tajās dzīvoja seši līdz 12 plostnieki,” vēsturi pastāsta M. Mitrevics.

Pirms neilga laika tepat Gaujmalā notika starptautiskā jauno plostnieku nometne, kurā padsmitgadnieki — spāņi, rumāņi, čehi un latvieši — apguva plostnieka prasmes — bomēt, pinčot, plenēt, pīt, vilkt, stumt, kantēt un iekātot ķekšus.

“Brauc arī ģimenes, bērni var sapīt mazu plostiņu un pamēģināt to palaist, lai peld. Plost­nieku stāsti ir par romantisku un grūtu darbu. Tā ir nesena vēsture, bet vēsture,” uzsver ekspozīcijas veidotājs. Ar lepnumu M. Mitrevics rāda mūžā saņemto lielāko dāvanu — divas tonnas smagu plostnieka koka skulptūru no Strenču plostniekiem.

Saruna ne tikai par Gauju

Visiem, kas dzīvo pie Gaujas, zināms, ka tā ir mainīga upe. “Ja pavasarī lieli pali, ļoti mainās. Skatoties senas fotogrāfijas, redzams ir lielais mežs, alkšņi, kāpa, tad desmit, divdesmit metrus skaistas smiltis, ko sanesuši pali. Vecās bildēs redzamas 50, 60, 100 metru platas smilšu sēres. Arī tagad ik pa pieciem, sešiem gadiem notiek kas līdzīgs,” atzīst M. Mitrevics un atgādina, ka Gaujā peldēt ir bīstami, visādi koku gali, mieti. Dziļums mainās ne tikai pavasarī.
Arī zivju bagātība upē tikpat mainīga kā straumes un krasti. “Vairākus gadus it kā nav un tad ir daudz. 2000. gadu sākumā bija kādi trīs rudeņi, kad Siguldā, stāvot uz tilta, visu dienu varēja redzēt trīs, četrus lašus, dažs bija varen liels. Pēdējos gados tā vairs nav. Zvejnieki pasaka skaidri — vainīgi roņi. Rudenī, kad laši nāk Gaujā, roņi pie ietekas gaida,” pastāsta lašu sargs.

Šī vasara Mārim Mitrevicam aizrit Gaujmalā. Agrāk kopā ar sievu Marutu divatā braukuši pa Eiropas valstīm. “Bet tālākais, kur pats esmu bijis, bija pasaules reindžeru kongresu Dienvidāfrikā, Krīgera nacionālajā parkā 2000. gadā. 1989. gadā ar jaunāko dēlu aizlidojām pie mana tēva brāļa, krusttēva uz Ameriku,” pastāsta Māris.
 

Mitrevicu ģimenē izaudzināti trīs bērni — Inga, Uģis un Mārcis. “Viņiem patīk būt dabā, tāpat kā mūsu astoņiem mazbērniem. Maruta ilgus gadus strādāja par orientēšanās sporta treneri, bērni un arī es piedalījos orientēšanās sacensībās. Bērni izauga paši, mazbērniem varam veltīt vairāk laika,” saka Māris Mitrevics.

Bet Māra Mitrevica mīļākā vieta dabā ir Nurmižu gravu rezervāts: “Tur būt vienam ir neaprakstāma sajūta. Tur Raganu katls tagad ir stingrā režīma zona, nedrīkst iet, bet netur arī ne sirds, ne kājas, lai aizietu.”