Dabā. Nīderlandietis, mākslinieks Peters Jansens Latvijas mežus sauc par maģisku pasauli. FOTO: Sarmīte Feldmane
Cēsu Izstāžu namā apskatāma nīderlandiešu mākslinieka Pētera Jansena darbu izstāde “wasteland”.
Kopš 2007. gada mākslinieks dzīvo Latvijā Ērgļu pusē, kur bauda radošo brīvību, dabu un visdažādākajās tehnikās rada savus darbus. Pētera darbi eksponēti Nīderlandē un Latvijā, atrodas privātās kolekcijās abās valstīs.
– Draugi teica, ka uz divām nedēļām brauc uz Latviju, varbūt arī gribot. Nepratu ne latviešu, ne krievu valodu, bet mākslinieks Miķelis Fišers apsolījās būt par pavadoni. Latvijā bijām mežā, lielā, skaistā. Nokļuvu maģiskā pasaulē, tik daudz informācijas no Kosmosa. Tas bija 2000. gadā. Tā soli pa soli. 2007. gadā nopirku māju, apprecēju latvieti Sandru, tad Latvijā plaši bija jūtama krīze.
Te dzīve ir dabiskāka, brīvāka. Laukos var darīt trakas lietas. Daudzi grib jaunās tehnoloģijas un ekoloģisku dzīvesveidu, bet tā eiropeiski. Skaistas, vecas lauku mājas modernizē, maina, bet man patīk vecas, dabas dotas lietas.
– Esat gleznotājs, keramiķis, kokamatnieks, mūziķis, dzejnieks…
– Jā, tikai ne mūziķis, bet dīdžejs, jo ar skaņām varu radīt gaisotni. Man patīk radoša pieeja. Ir tik daudz tehniku, kuras izmantoju, lai parādītu, ka dzīve ir maģiska. Daudziem cilvēkiem trūkst dziļāka jūtīguma, viņi nesajūt, nesaredz, nesadzird, cik brīnišķīga ir pasaule apkārt, kā ar mums runā daba.
– Vai Latvija ir tukšā, aizmirstā zeme — wasteland, kā jūsu izstādes nosaukumā?
– Kaut kādā ziņā — jā. Wasteland ir arī mana jaunība— rūpnīcas modernizējās, vecās ēkas nebija vajadzīgas, bruka. Tad parādījās alternatīvā straume, industrializācijas atstāto sāka izmantot jaunieši, viņi pulcējās vecajās rūpnīcās, to teritorijās. Tagad Latvijā domā, kā izmantot ražošanas ēkas, kuras jau brūk, daudzviet ierīko kultūras vietas, arī dzīvokļus, radošās darbnīcas. Laukos daudzviet redzamas krūmos un zālē ieaugušas sabrukušas lielfermas.
Industriālais ir agresija, vajadzīgs līdzsvars. To dod daba. Postindustriālais laiks mudina meklēt, būt radošam un lietot jaunus paņēmienus. Tas ir viens wasteland aspekts. Otrs — kā rīkojamies šodien, kā izturamies pret dabu, kura spēj noturēt līdzsvaru.
Latvijā ienāk Eiropa un prasa, ko Latvija var dot. Mežu. Tik daudz, ko cilvēki grib un par to maksā ar mežu. Protams, meži ir jāzāģē, alkšņi nav jāaudzē. Kad mežs izaudzis, tas jāizmanto un jāstāda jauns, tāda ir atbildīga mežkopība. Bet, cik daudzi kokus izcērt, pārdod, jo vajag naudu un ja vēl kāds piezvana un piedāvā izzāģēt un labi samaksāt? Arī mums zvanīja, centās pierunāt. Pēc meža paliek wasteland. Tā ir arī vientulība, ko rada tukšā zeme.
Man patīk sēņot. Cik skaistas vietas ir mežā, mīksta sūna, gaisma iespīd caur koku zariem — maģiska sajūta! Cik skaistas ir ar ķērpjiem apaugušas egles! Pacel acis uz galotnēm, galva reibst. Esi citā pasaulē, attopies un vairs nezini, kur jāiet. Vai Nīderlandē kaut kur var apmaldīties?
– Sēņot iemācījāties Latvijā?
– Protams. Nīderlandē jau nav kur un arī nedrīkst. Man sēņošana bija brīnums. Sāku ar gailenēm, tagad jau pazīstu daudzas sēnes. Siera piepes ir brīnišķīgas. Desmit minūtes novāra, tad notecina caur sietiņu, uz nelielas uguns cep. Ļoti gardi.
– Kas ir tas, ko vēl jūs atradāt Latvijā, kā nav Nīderlandē? Par mīlestību nerunāsim.
– Klusums. Nīderlandē visur ir trokšņi no mašīnām, lidmašīnām, cilvēkiem. Paskaties apkārt, visur ēkas, grūti atrast vietu, kur tās neredzētu. Nīderlandē nav klusuma, un tas man traucē. Arī vidi un dabu nevar salīdzināt ar Latviju. Te viss ir dabiskāks, mežonīgāks, pirmatnīgāks, Nīderlandē, skatoties tālumā, viss novilkts taisnās līnijās.
– Kādus esat iepazinis latviešus?
– Ir laucinieki un pilsētnieki, viņi ir ļoti atšķirīgi. Rīdziniekiem arī patīk Jāņi, ugunskuri un vainagi, bet viņi ikdienā dzīvo betona mājās, strādā birojos, tad izraujas uz laukiem un domā, ka notiks brīnums. Daba ir jāsajūt, ar to jāsaprotas. Laucinieki ir dabā, tā viņus veido. Viņi ir vienkāršāki, sirsnīgāki. Esmu vientuļnieks, neesmu īpaši sabiedrisks. Tiekos ar tiem, ar ko vēlos. Jāņos gan sabrauca draugi.
– Labi runājat latviski.
– Visu laiku mācos. Sarunājoties ieskrien jau arī kāds vārds angliski.
– Kāda izstādes apmeklētāja atzina, ka jūsu darbos saredzams un sajūtams Kosmosa un Dieva pieskāriens. Ainavās spilgta šodiena un arī senatne. Skatītājs, iedziļinoties jūsu mākslas valodā, nokļūst citās pasaulēs un dimensijās.
– Man ir sajūta, ka mūsu dzīve ir tik īsa. Caur sajūtām gribu parādīt, ka ir kaut kas vairāk par šodienu. Ieraudzīt to, ko daba piedāvā, saplūst tajā un izcelt mākslas darbā. Jūra ir bezgalība. Ejot gar jūru, tik daudz ko var atrast. Vecs, no ūdens izskalots, koka gabals ir skaists! Un, ja to ieliek mākslas darbā — altārī, tas atdzīvojas, nevis nomirst. Upe ir mainīga, tā plūst, mainās ainava krastos. Viss notiek bez steigas. Es dzirdu, kā ainava skan. Tās ir emocijas, kas paver tālāku realitāti.
– Kas pārsteidz paša izstādē?
– Kad Izstāžu nama vadītāja Kristīne Rozenberga izvēlējās darbus, biju pārsteigts, ka starp tiem ir tādi, kas tapuši vēl Nīderlandē. Viņa vecajos darbos ieraudzīja ko tādu, ko nebiju iedomājies. Viņai ir acs, saredz gaismas, un ēnas un nav sveša mana dzīves filozofija. Man ļoti patīk, kā mākslinieks Dainis Andersons iekārtojis izstādi. Izstādē jūtos ļoti labi, katram darbam atrasta īstā vieta.
Komentāri