Mežsaimniecībai un dabas aizsardzībai jābūt līdzsvarā

Gatis Ziediņš ir meža taksators un meža īpašnieks. Par sevi viņš saka: “Esmu mežsaimnieks.” Gatim ir augstākā izglītība šajā specialitātē, bet ar mežiem bijis saistīts visu dzīvi.

Pajoko, ka mežā dzimis un mežā audzis, tāpēc mežsaimniecība kā profesija esot gluži dabiska. Abi Gata vecāki bijuši biologi. Tēvs, būdams aizrautīgs mednieks un ar mīlestību pret mežu, dēlu bieži ņēmis līdzi gaides medībās. “Esmu tāds dabas bērns, kam mežs ir dvēselē,” teic Gatis.

Runājot par savu meža īpašumu uzturēšanu, G. Ziediņš atzīst, ka stratēģijas, kā mežu kopt, var būt dažādas: “Var, protams, savās meža platībās nedarīt neko. Mežs tāpat kā pārējā daba pastāvēs arī bez cilvēka klātbūtnes. Var arī paātrināt visus meža ciklus, stādot un kopjot audzes.” Latvijā tradicionāli tiek audzētas priedes, egles, bērzi, mazāk — ozoli, apses un balt­alkšņi. Gatis gan uzreiz piebilst: “Pašlaik Latvijā dzīvnieku blīvums ir tāds, ka priedi izaudzēt ir ļoti problemātiski. Jāsaprot, ka dabas aizsardzība ir laba lieta, tomēr jābūt kaut kādam līdzsvaram.” Viņš uzskaita: “Mēs aizsargājam lāčus, lūšus, vilkus, būtībā visus plēsējus. Man ir pāris mazu dīķīšu, es savam priekam drusku audzēju arī zivis. Tad nu zinu, ka ūdrus mēs arī aizsargājam un izaudzēt zivis ir sarežģīti. Taču, ja, piemēram, lūšu un vilku ir par daudz, tad citu sugu attīstība ir ierobežota. Šī iemesla dēļ stirnu ir arvien mazāk, aizvien biežāk dzirdam, ka zemnieki pārtrauc nodarboties ar aitkopību, jo vilki noplēsuši aitas. Briedi vilkam ir grūtāk dabūt zemē, arī lāčukam grūti, jo briedis ir drusku fiksāks lops. Ja aizsargājam plēsējus, tad nevar arī vienlaicīgi pasargāt, piemēram, irbes. Tās ligzdas taisa uz zemes un ir viegls medījums citiem.” Mežsaimniecības speciālists spriež, ka mūsdienās nereti dabas aizsardzība aizvirzās neizprotamā un pārspīlētā virzienā. “Interesanti, ka lielākā daļa pašu šo kaislīgo dabas aizstāvju dzīvo pilsētās,” norāda Gatis.

Jautāts, vai valsts politika mežsaimniecības jomā vairāk palīdz vai traucē, viņš teic: “Mežs ir jāaizsargā. Par to nav jautājumu. Es, starp citu, pavisam nesen nobraucu pa Pededzi no Litenes līdz Rēzeknes autoceļa tiltam. Nu, ārkārtīgi skaisti krasti. Tajos aug milzīgi seni ozoli. Grēks, protams, būtu pateikt, ka tos vajadzētu nocirst, tomēr, kā jau teicu — jābūt līdzsvaram!” Gatis papildina, ka ir situācijas, kad privātpersonas paaudžu paaudzēs ir sargājušas mežu un nevar viņiem vienkārši pateikt, ka valsts un sabiedrības vārdā viņiem savā īpašumā ir aizliegts darīt jebko. Viņaprāt, ja daudzas paaudzes ir savu mežu nosargājušas, tātad cilvēki nav tendēti uz ciršanu. “Mežs vienmēr ir bijis arī iztikas avots. Rietumeiropā ir valstis, kas savus mežus ir izcirtušas un tagad mūs māca, ka vairāk cirst nedrīkst. Bet tagad iznāk, ka tie, kas mežu pasaudzējuši, varbūt ar domu to kādreiz izmantot ģimenes vajadzībām, neko vairs tur darīt nedrīkst,” neizpratni ­pauž mežsaimniecības speciālists. Vēl viņš aicina padomāt par pašreizējo ģeopolitisko situāciju, vaicājot: “Vai cilvēks, kuram, piemēram Gaujas nacionālajā parkā pieder īpašums un kura teritorijām tūliņ izmainīs zonas un būs aizliegts gan stādīt, gan cirst, būs valsts patriots? Ko­m­­­­­­pen­sācijas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem vai pat pilnīgu saimnieciskās darbības aizliegumu ir neadekvātas. Ja tev aizliedz cirst mežu, kura hektārs ģimenei var ienest 20–30 tūkstošus eiro, bet kompensācijās maksā 190 eiro gadā, to nevar uzskatīt par samērīgu. Man pie mājas ir mežs stāvā Amatas krastā, kur es neko nedaru un arī nedarīšu, bet, ja cilvēkam pilnīgi līdzenā vietā neļauj neko darīt, to ir grūti saprast. Mēs pirmām kārtām apzogam sevi kā sabiedrību, jo tā ir mūsu nauda. Mēs iekonservējam naudu, līdz mainīsies politiskā situācija, bet katrai dzīvai lietai ir savs mūža ilgums. Priede dzīvos varbūt gadus divsimt, egle kādus 140 gadus, ja tik ilgi izvilks.”

Speciālists paskaidro — lai mežs būtu skaists un vērtīgs, tas tomēr ir jākopj un jāveido. “Arī tie meži, kas mums te apkārt Cēsīm un cilvēkiem ļoti patīk, piemēram, pie Niniera, tie visi ir stādīti. Vai arī, piemēram, Rozulas ozolu audzes tur ir, jo savulaik muižkungs devis rīkojumu zemes apstādīt ar ozoliem. Ja paskatās 120 gadus vecas fotogrāfijas no vietas, kur dzīvoju, tas ir, pie Amatas pretī Ainavu kraujai, tur visi tie krasti ir bijuši nocirsti. Bija atsevišķas priedes, pa kādam kokam.”

G. Ziediņš savā mežā stādot gandrīz visas koku sugas, izņemot baltalksni un apsi, kas atjaunojas dabiski. Cits labprāt audzē baltalksni, jo tas ir gana ātraudzīgs un nav ilgi jāgaida, lai varētu cirst, jo tam vienkārši nav noteikts galvenās cirtes vecums. Savukārt priede būs jāaudzē gadus simtus vai kamēr tā sasniegs zināmu resnumu. Līdzīgi ir ar egli, kam ciršanas vecums ir 81 gads, bet egļu astoņzobu mizgrauzis gadus neskaita, un var gadīties, ka kaitēkļa invāzijas rezultātā audze būs gājusi bojā, nesasniedzot ciršanas caurmēru. Gaujas nacionālā parka teritorijas mežos gan tas neesot piemērojams, jo jāgaida audzes konkrēts vecums pēc gadiem. “Visa valsts politika šajā jautājumā ir izveidota tā, ka saimniekot, lai tas būtu skaisti un labi arī dabai, nav izdevīgi,” rezumē Gatis. Viņš piebilst: “Manuprāt, būtu jārīkojas pēc skandināvu principa un jāļauj cilvēkam brīvāk ­saimniekot savā īpašumā.”