Jānis Rozenbergs. FOTO: LETA
Šodien, 10. jūlijā, Cēsīs sākas sarunu festivāls LAMPA. Divpadsmito gadu tas aicina diskutēt par problēmām, kas satrauc, vai kuras līdz tam pat neesam aptvēruši. Šķiet, visā Latvijā zina, kas ir LAMPA un kur tā notiek. Par šī notikuma nozīmi Cēsu novadā, par ieguvumiem un izdevumiem un paša piedzīvoto saruna ar Cēsu novada domes priekšsēdētāju Jāni Rozenbergu.
– Kā sarunu festivāls nonāca Cēsīs?
– Kad toreiz saņēmu Ievas Moricas, Fonda atvērtai sabiedrībai “DOTS”” izpilddirektores, Sarunu festivāla LAMPA dibinātājas, e-pastu par ideju Cēsīs rīkot sarunu festivālu, nezināju, kas tas varētu būt par pasākumu. Bija zināmi mūzikas festivāli, pilsētas svētki, bet par sarunāšanās festivālu nebija dzirdēts. Arī pēc sarunas ar Ievu Moricu, kad pirmo reizi tikāmies Cēsīs, līdz galam nebija skaidrs, kā tāds pasākums izskatīsies, kā tas attīstīsies. Taču vērtēju tā — visu organizēs un finansēs paši rīkotāji, mums tikai jādod vieta un jāļauj darīt.
Tagad var secināt, ka reizēm ir vērts ļauties, ceļš pats aizvedīs un parādīs rezultātu. Piekrišana Cēsīs rīkot LAMPU bijusi pilnā loze tādā ziņā, ka sarunu festivāls kļuvis par ļoti atpazīstamu pasākumu Cēsu vasaras piedāvājumā.
– Ko lielais pasākums dod novada iedzīvotājiem? Valda uzskats, ka apmeklētāji lielākoties ir rīdzinieki.
– 35,9 procenti pagājušā gada festivāla apmeklētāju bija Cēsu novada iedzīvotāji. To apliecina pērn LAMPĀ veiktā aptauja, kurā uzrunāti 1030 cilvēki. Ja vairāk nekā trešā daļa apmeklētāju ir no Cēsu novada, tas, domāju, ir labs rādītājs. Tātad vietējie pasākumi ir pieņēmuši, ir interese būt klāt, paskatīties, paklausīties. Turklāt interese palielinās. 2022. gadā festivāla apmeklētāju skaitā bija 25,8 procenti vietējo iedzīvotāju, tātad četros gados desmit procentu pieaugums.
Jauniešiem ieguvums ir iespēja LAMPĀ iesaistīties kā brīvprātīgajiem. Festivāls ik gadu aicina palīdzēt pasākuma organizācijā, pildot dažādus pienākumus. No simt brīvprātīgajiem pagājuša gada festivālā 19,8 procenti bija Cēsu novada jaunieši. Daudziem tā ir pirmā pieredze piedalīties liela pasākuma organizatoriskajās norisēs, uzņemties atbildību. Brīvprātīgo kustība, manuprāt, Latvijā ir vēl nenovērtēts lielums, tā ir laba bezmaksas iespēja gūt pieredzi, prasmi. Ne visu varēs iemācīties skolas un augstskolas solā, ir lietas, kas apgūstamas praksē.
– Ko pašvaldība iegūst no tā, ka sarunu festivāls notiek Cēsīs?
– Nenoliedzams ir LAMPAS pienesums vietējai ekonomikai. Varbūt to nevar nosaukt par tiešu pašvaldības ieguvumu, bet novada kopēju ieguvumu gan. Festivāla daudzveidība uz Cēsīm atved ap 20 tūkstošiem cilvēku. Pērn bija 376 dažādi pasākumi, šogad 407 — diskusijas, sarunas, darbnīcas un citi. Katrs ierauga sev svarīgo, interesanto. Un katram atbraucējam vajadzīga nakšņošana, klientu pieplūdums ir ēdināšanas uzņēmumos, veikalos.
Mums nav precīzu aprēķinu par ieņēmumiem, ko gūst vietējie uzņēmumi, bet zināms, ka festivāla dienās viesnīcās, viesu un atpūtas mājās vietu pieejamība ir vismaz ierobežota, bet lielākoties vietas jau aizrunātas laikus. Mēdz būt, ka viesi, jau braucot prom, piesaka nakšņošanu nākamā gada LAMPAS dienām. Ja par to nav padomāts laikus, nereti nākas meklēt viesnīcu kaimiņos — Siguldā vai Valmierā.
Tiešais ieguvums, ko LAMPA dod man un citiem mūsu pašvaldības politiķiem ir festivāla lielā atpazīstamība. Pasākumā var satikt nacionāla līmeņa politiķus, biznesa līderus, mediju pārstāvjus, ir iespēja neformāli parunāt un arī norunāt tikšanos, lai virzītu kādu novadam svarīgu lietu.
LAMPA ir arī tāds emocionāls tilts, darba kabinetos tiekoties ar amatpersonām un risinot konkrētus jautājumus, labs sarunas uzsākšanas punkts.
Un vēl ieguvums ir Cēsu skatuve, tā ir laba iespēja publiski diskutēt par jautājumiem, kas novadā tajā brīdī ir aktuāli. Esam runājuši par lietām, kurām nav ātra, vienkārša risinājuma un kuras reizēm nevar vienkārši izskaidrot. Debatēts par izglītības attīstību, Cēsu vecpilsētu, vides problēmām administratīvi teritoriālo reformu.
– Kā pašvaldība atbalsta LAMPU?
– Festivāla rīkotājs, nodibinājums “Fonds atvērtai sabiedrībai “Dots””, lai iegūtu atbalstu festivālam, piedalās pašvaldības konkursā, ko katru gadu izsludinām sabiedriski nozīmīgu kultūras un sporta projektu organizēšanai. Šī gada LAMPAI piešķirti 20 tūkstoši eiro, bet festivāla kopējais budžets ir gandrīz pusmiljons. Tātad pašvaldības ieguldījums ir apmēram pieci procenti. Varētu teikt, tāda pievilināšanas nauda.
Atbalstām arī organizatoriski. Priekšsēdētāja vietnieks Atis Egliņš–Eglītis un Komunikācijas un klientu servisa pārvaldes vadītājs Aleksandrs Abramovs ir tā sauktajā rīkotāju kodolgrupā, piedalās izvērtējuma un plānošanas sarunās, diskusijās par saturu. Iesaistāmies praktisko jautājumu risināšanā, piemēram, pašvaldības policija sniedz palīdzību kārtības uzturēšanā, satiksmes organizēšanā. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka viss, ko ieguldām, novadam desmitkārt atmaksājas.
– Vai festivāls maksā par pašvaldības infrastruktūras izmantošanu?
– Jā, vismaz daļu. Maksā brīvdabas estrādes krēslu nomu, par tirdzniecības atļaujām, pils dārza izmantošanu. Protams, apmaksā elektrību, atkritumu savākšanu, teritorijas sakopšanu, atlīdzina, ja lielā cilvēku plūsma sabojājusi kādus apstādījumus.
– Pils parka infrastruktūra ir diezgan jutīga — zālieni, pakalniņi. Vai apmeklētāju tūkstoši parka videi nekaitē un vai nav apsvērts mainīt norises vietu?
– Domāju, Pils parks ir festivāla pievienotā vērtība, pērle, kur notikumu rīkot. Klaja lauka vidū noteikti tas veidotos citāds, būtu cita noskaņa. Organizatori arī lēmuši, ka LAMPAI paplašināties kvantitātē nav ne nepieciešams, ne arī iespējams. Savulaik bija doma izmantot Maija parku, veco alus brūzi, bija mēģinājumi tur rīkot sarunas, bet jau pirms pāris gadiem bija skaidrs, ka paplašināties nebūtu pareizi, tad pasākums pārāk izkliedējas. LAMPA paliek Pils parkā un Pils laukumā pie Jaunās pils.
Runājot par parku, skaidrs, ka daudz ir atkarīgs no laikapstākļiem. Ja LAMPA notiek sausās, saulainās dienās, infrastruktūru tikai apbružā. Ja ir lietus, tad, protams, kādu nedēļu pēc festivāla parka zālieni un celiņi ir pabojāti.
Tik liels notikums kā festivāls LAMPA, kad parkā aizņemts katrs brīvais stūrītis, katrs laukumiņš un pat zāliens, vasarā ir tikai viens. Ja tik vērienīgi pasākumi būtu katru otro nedēļas nogali, būtu par traku. Taču citos sarīkojumos, koncertos parka apmeklētāji izmanto tikai bruģēto daļu, pārvietojas pa celiņiem, tad antropogēnā slodze nav tik liela.
– Ko pats gūstat no festivāla saturiskā piedāvājuma?
– Saprotams, mani interesē jautājumi, kas saistīti ar pašvaldību darbu, attīstību, plaša spektra viedokļu līderu atziņas par ekonomiku, ģeopolitiku, starptautiskajām attiecībām. Piemēram, reiz festivālā sarunājās bijušie premjerministri, vērtīgi dzirdēt, kā viņi redz mūsdienas un savas darbības laiku no šodienas skatupunkta.
Taču man katru gadu LAMPĀ jāpiedalās četrās, piecās diskusijās, reti iznāk aiziet uz citām sarunām. Taču mēdzu paklausīties ierakstus.
– Šogad festivāla tēma ir “Par ko nedrīkst runāt?”. Es pajautāšu pretēji — par ko šobrīd būtu jārunā?
– Nacionālajā un arī reģionālā līmenī mani satrauc demogrāfija. Kā apdzīvosim savu valsti, kā uzturēsim visu infrastruktūru, kā turpināsim savu nāciju, ja tikai saruksim, ja iedzīvotāju skaits turpinās samazināties?
Kādi tam risinājumi — vai spējam atkopties, lai ģimenes kļūst kuplākas, vai ir veids, kā atgriezt kādu daļu aizbraukušo, un cik un kā esam gatavi domāt par imigrāciju. Tas ir eksistenciāls jautājums.
Otrs joprojām aktuāls jautājums ir sabiedrības noturība, spēja stāvēt pretī iespējamam apdraudējumam. Spēcīga armija ir viena lieta, bet Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā parādīja, cik nozīmīga ir sabiedrības pretestība. Krievija nesalauza ukraiņu cīņas gribu, sparu. Bija, protams, pārbēdzēji — gan politiķi, gan militāristi, gan policisti —, bet ukraiņi nostāvēja pretī jau uzbrukuma sākuma vilnim, kad otrā, trešā kara diena varēja būt kritiski izšķiroša.
Mums ir jāturpina veidot un stiprināt sabiedrības noturību. Tā būs izšķiroša, ja tiešām būs jāpiedzīvo tik smagas krīzes brīdis.
Būtiski ir turpināt debatēt par tautsaimniecību, jo joprojām atpaliekam no savām Baltijas kaimiņvalstīm. Latvijā nacionālajā līmenī precīza piedāvājuma ekonomikas attīstībai nav, gribam attīstīt visas industrijas. Bet, vai kā maza valsts varam pilnīgi visu, vai tomēr nav jānosprauž fokuss uz kādiem konkrētiem virzieniem un uz to arī jāstrādā?
– Vienmēr LAMPĀ daudz skatītāju ir politiķu cepināšanai. Kā pats tajā pirms deviņiem gadiem jutāties?
– Mani cepināja diezgan saudzīgi. Atmiņā ir komiķu atrastais, ka es saku: Cēsīs jau ir ļoti droši un visur var aiziet kājām. Un tam blakus kriminālziņa no mūsu puses, kur vīrietis ar cirvi rokās bija skrējis pakaļ sievietei.
Cepiens no cepiena, komiķis no komiķa un situācija no situācijas atšķiras. Ir gaumīgi cepieni, kur ir humors un satīrisks piesitiens, bet dažkārt redzi, ka aiziet melnajā. Bet cepināmajam svarīgi neapvainoties, saglabāt veselīgu attieksmi arī pret skarbiem jokiem.
Amerikā valda uzskats, ka katram sevi cienošam politiķim tāds cepiens ir jāpiedzīvo. Tā ir tāda kā kvalitātes zīme. Protams, kad cepiens gaidāms rīt vai parīt, tad ir sajūta — kāpēc man to vajadzēja, kāpēc nevarēju mierīgi skatīties, kā cepina citus. Bet pēc tam ir laba sajūta, ka esi izgājis to piedzīvojumu.
Komentāri