Dr. biol., ekologs, pētnieks un makšķernieks Matīss Žagars sarunā ar jaunajiem dabas pētniekiem.
Rīta agrumā, kad daba mostas, iebraukt ezerā vai pastaigāt gar tā krastu ar makšķeri rokās ir atpūta, kas pieejama katram. Un nebūt nav svarīgi, vai mērķis ir kārtīgs loms vai vēlēšanās gūt prieku, noķerot zivi un to atlaižot. Cik bagāti ir Latvijas ezeri, kā tie jūtas cilvēka klātbūtnē , saruna ar Dr. biol., ekologu, pētnieku un makšķernieku Matīsu Žagaru.
-Bieži dzirdēts, ka savulaik gan ezeros bija zivis, tagad ūdeņi tukši. Vai tā ir?
-Tā ir klasika. Kad kļūstam vecāki, šķiet, ka agrāk zāle bija zaļāka, saule siltāka. Tas pats attiecas uz zivīm. Svarīgi, par kuru laiku runājam. Pirmsindustriālajā laikmetā, pirms simts, divsimt gadiem cilvēku bija mazāk, zivju vairāk. Salīdzinot ar padomju gadiem, tagad zivju nav mazāk. Cilvēku ietekme uz vidi un dabu lielākoties mēdz būt negatīva. Šodienu nevar salīdzināt ar to, kā bija bērnībā vai rakstīts Jāņa Jaunsudrabiņa stāstā “Ar makšķeri”. Nevajag situāciju vērtēt negatīvi, bet mācīties saimniekot, atpūsties, patērēt resursus, nedarot pāri dabai.
Dati rāda, ka 90. gados nemācējām izmantot dabas resursus. Bija plaša malu zvejniecība. Sabiedrības attieksme mainās, ūdeņus apsaimniekojam un izmantojam aizvien labāk. Bija vienkāršs uzskats – ūdeņi pieder visiem, ja zivtiņu paņemšu, nekas slikts taču nenotiks. Pašvaldības, kas ir ūdeņu saimnieki pēc likuma, apzinās to vērtību, apsaimniekotāji strādā aizvien profesionālāk. Esmu optimists, zivis ir, resursi tiek atjaunoti.
-SIA “Saldūdeņu risinājumi”, kura vadītājs esat, regulāri arī Cēsu novada ezeros veic hidrobioloģisko izpēti, izstrādā zivsaimnieciskās ekspluatācijas noteikumus. Kas pēdējos gados mainījies?
-Ezeri jāapseko tāpat, kā cilvēks regulāri pārbauda veselību, veic analīzes, lai nepieļautu, ka rodas problēmas. Viss sākas ar apzināšanu - cik daudz ir zivju, kādā stāvoklī ir ekosistēma. Zinātnieku, politiķu un sabiedrības sarunās veidojas apsaimniekošanas modelis, kas nodrošina ilgtspējību. Noteikumu izstrādātājiem – zinātniekiem, politiķiem – ir jāgādā, lai likumi būtu loģiski, balstīti zinātnē un cilvēku vajadzībās. Nevaram atļauties nesaimniekot, jo tad ātri vien izsaimniekosim. Mūsdienās cilvēku skaits ir krietni par lielu pieejamajiem dabas resursiem. Ir cilvēki, kuriem daba šķiet pašsaprotama un neizsmeļama, un tiek aizmirsts, ka tā ir ārkārtīgi trausla sistēma, kurā esam arī mēs.
Cēsu novada ezeros malu zvejniecība ir maza problēma. Valsts Vides dienesta dati rāda, ka pēdējos 20 gados Latvijā desmit reižu samazinājies Makšķerēšanas noteikumu pārkāpumu skaits no 14 tūkstošiem līdz 1400 pērn. Kur ezera tuvumā mazāk cilvēku, tuvumā nav māju un ezers nav pieskatīts, kādam paslīd rokas – ielikšu vienu tīklu, ezers taču liels. Nelielu ezeru pāris šādu maliķu var krietni patukšot. Tas cilvēku niķis nekur nav zudis. Bet, ja ezers tiek labi pieskatīts, tas tiek pasargāts.
-Sabiedrībai ļoti bieži ir viedoklis pret jebkurām izmaiņām noteikumos.
-Tam nepiekrītu, esmu dzirdējis ļoti daudzus par, bet kāds vienmēr paburkšķēs pretī. Visu vasaru pavadu pie ūdeņiem un satieku daudz pozitīvu cilvēku. Tādi esam – kad tiek piedāvātas pārmaiņas, uzreiz pozitīvi nereaģējam, bet ar laiku tās novērtējam un sakām labus vārdus. Kad ir godīgie ūdeņu lietotāji, negodīgo skaits samazinās. Kad kādā vietā patīk makšķerēt, jūties tai piederīgs, vairs neesi ar mieru, ka kāds pārkāpj noteikumus.
Alūksnē veicām sociāli ekonomisko pētījumu. Iedzīvotājiem jautāja – kas jums ir Alūksne. Puse atbildēja – ezers. Tas ir viņu identitāte. Sabiedrības acīs ezeriem ir cita vērtība nekā zinātnieku, un te nav sakarības ar ūdentilpes lielumu. Lielāks nenozīmē vērtīgāks, tam, kurš nav makšķernieks, svarīgākais ir tuvākais. Ninieris – maza ūdenstilpe, bet cik daudz prieka tas sagādā! Cēsniekiem tas ezers ir lielākais ūdens resurss ne tikai vasarā. Rīdzenes dīķis Vaives pagastā ir labs piemērs krasta makšķerēšanai, kas kļūst aizvien populārāka.
Ir jāizmanto pilsētvides dīķi, lai cēsnieki makšķerē. Gribas ticēt, ka makšķernieki neatstās tukšas čipsu pakas, paņems karūsu, ko izbarot kaķim. Dīķi pieder sabiedrībai, vakarā skatīties uz saulrietu pilsdrupās un makšķerēt ir brīnišķīga atpūta.
-Kāda ir ezeru veselība?
-Piesārņotu ezeru novadā, arī Latvijā nav. Esmu bijis daudzviet pasaulē un redzējis, kādi ir ūdeņi tur, kur ir pārapdzīvotība. Simtiem tūkstošus hektāru lieli ezeri ir piemēsloti. Tas nenozīmē, ka mēs varam priecāties un gulēt uz lauriem, noslodze mūsu ezeriem ir liela. Cilvēks ietekmē to veselību. Nevajag tīrumu uzart līdz pašai ezermalai un tuvumā izmantot minerālmēslus un pesticīdus. Piemērs – Cēsīs Pils parka dīķis, kur satecējuši piesārņoti ūdeņi, ir zaļš, bet Avotu ielejas dīķī ūdens ir tīrs.
Latvijas ezeriem ir potenciāls būt tādiem pašiem kā Skandināvijas valstīs. Jaunākais veiksmes stāsts Latvijā ir Usmas ezers. Pirms desmit gadiem tur bija bēdu leja. Ekoloģiski labā stāvoklī tas bijis vienmēr, bet tukšs. Kopā ar sabiedrību un politiķiem vienojāmies, ko darīt, pēc pieciem gadiem jau bija rezultāts. Tagad ezerā notiek Latvijas un Lietuvas čempionāts spiningošanā, tur zivju ir daudz. Ja dabai ļaujam, līdaka līdz atļautajam izmēram izaug četros piecos gados. Jāļauj izaugt! Sociāli ekonomiskais ieguvums ir ļoti liels, resursa vērtība palielinājusies.
-Bieži dzirdams uztraukums, ka ezeri aizaug.
-Tā cilvēkiem ir ļoti emocionāla attieksme. Ja aizaug mana pludmale, tas uzreiz nozīmē arī to, ka aizaug viss ezers. Ezers arī noveco, sakrājas nogulsnes, tas aizaug. Tīri savu pludmali! Izpļauj, izravē ūdenszāles! Protams, ir gadījumi, kad ezeri aizaug, bet zinātniski lielāka problēma ir, kad tas sāk ziedēt, ūdens kļūst zaļš. Tas ir indikators cilvēku slodzei. Aizaugšana ir lēna.
-Kāda ir zivju sabiedrība ezeros, kas to ietekmē?
-No ekoloģiskā viedokļa – ja mežā nav vilku, savairojas stirnas un mežu posta. Tāpat ūdenī, ja nav plēsīgo zivju, savairojas citas. Zivju sabiedrība ezeros ir veselīga vai mazāk veselīga, kā kurā ūdenstilpē. Viens no indikatoriem ir plēsējzivis. Ja līdakas, zandarti, asari, kas aug lēni, lomos ir lieli, tad tiem ir piemēroti apstākļi. Pietiek barības, ir tīrs un nārstam piemērots ūdens.
Katrā ezerā ir sava vide. Piemēram, Burtnieks ir barības vielām bagāts, bet Ungurā dabiski zivis augs lēnāk. Tādi ir dabiskie apstākļi. Bet visvairāk ūdeņus ietekmē cilvēks. Tā pirms dažiem gadiem sociālajos medijos parādījās ziņa, ka Ungurā ir lieli plauži. Pēc pāris gadiem to skaits samazinājās, bet jāpaiet vairāk nekā desmit gadiem, lai plauži izaugtu lieli.
Zandartiem patīk duļķaināks ūdens, asariem dzidrāks. Kur vairāk zāļu, tur ir vairāk līdaku, jo ir, kur slēpties. Alūksnes ezerā, kas ir viens no apsaimniekošanas paraugiem Latvijā, lai cik ielaistu zandartus, asari dominēs, tiem ir konkurences priekšrocības.
Pie tā makšķernieku un zvejnieku spiediena, kas ir Latvijas ūdeņos, mēs neļaujam zivīm izaugt. Tikko tās sasniedz makšķerēšanai atļautos izmērus, tiek noķertas. Gan makšķernieki, gan ēdāji vēlas plēsīgās zivis. Zandarts ir dārgākā Latvijas saldūdens zivs. Pirms gadu desmitiem pārtikā krietni vairāk patērēja baltās zivis, taču tad, nezinu kāpēc, godā tika celti plēsēji.
-Katru gadu ezeros tiek ielaisti zivju mazuļi.
-Teikšu skarbi – tas nav nepieciešams. Ekosistēmas pašas labi tiek galā. Savulaik Burtniekā, kad tur laida līdaku mazuļus, pētījām ezeru. Nelielā līcītī pasmēlām ūdeni un saskaitījām vairāk nekā tūkstoti mazuļu. Tad arī uzdevu jautājumu, vai vajag tērēt naudu un laist zivis, ja tās nārsto tepat ezerā. Tāpat bija ar zandartiem. Burtniekā vairs zivis neielaiž, bet naudu izmanto apsaimniekošanai.
Ezeri ir ne tikai ekoloģiskas, bet arī sociāli ekonomiskas vienības. Brauc uz Alaukstu, lai noķertu zandartu, bet loms nav tik veiksmīgs kā Burtniekā. Mazuļus ielaiž makšķernieku vajadzībām, negaidot, kad dabā resursi atjaunosies. Tas ir, kā lietus laikā laistīt dārzu. Stāsts ir par to, kas ir lietderīgi. Dzidrajos ezeros zandartam nav piemērotu nārsta vietu, bet patērētājs pieprasa šīs zivis, un sociāli ekonomisku apsvērumu dēļ tos ielaiž.
-Kas būtu tas, ko katrs varam darīt, lai arī nākamajām paaudzēm būtu zivis, ko makšķerēt?
-Ievērot noteikumus un būt godīgiem pret dabu un sabiedrību.
-Kādas zivis pašam vislabāk patīk makšķerēt?
-Līdakas.
-Kur?
-Neteikšu.
-Īsti latviski. Ne asakas!
Tematiskā lapa tapusi sadarbībā ar Gaujas Ilgtspējīgas attīstības biedrību un Valsts zivju fonda atbalstu
Komentāri