Uzķērušies uz āķa

Juris un Mārtiņš Markovi ir kārtīgi uzķērušies uz āķa, teju vai burtiskā nozīmē. Viņu vaļasprieks – karpu makšķerēšanā nu jau pāraugusi sportiskā azartā. Viņi regulāri piedalās sacensībās gan Latvijā, gan citur pasaulē.

“Laikam jau var teikt, ka ir divi iemesli, kāpēc mēs ar brāli esam karpu makšķerēšanas sportā,” teic Juris Markovs.

“Pirmais – tētis bija kaislīgs makšķernieks. Cik vien sevi atceramies, mūs ņēma līdzi uz makšķerēšanu. Protams, kad bijām mazāki, ķērām visādas zivis, bet tētim aizraušanās bija tieši karpu makšķerēšana. Tajos laikos, kad viņš to darīja, nebija visas šīs speciāli sagatavotās vietas. Tad bija ezeri, kur ir uzietas karpu vietas, tās bija jātur slepenībā, līdzīgi kā sēņu vietas. Viņš ar to aizrāvās, tas bija interesanti. Mēs jau no bērnības esam piedalījušies dažādās sacensībās.”

Juris Markovs uzsver, ka katram makšķerniekam pašam ir jāsaprot būtiskā atšķirība – vai viņš vēlas tikai piedalīties sacensībās vai sacensties. Vienīgā līdzība esot ierašanās notikuma vietā, tālākais redzējums, ko tur darīt, jau ir krietni atšķirīgs. “Jāatzīst, mēs ar brāli jau no bērna kājas esam bijuši arī kādā no sporta veidiem – brīvajā cīņā, hokejā, florbolā. Esmu absolvējis sporta skolu, daudzus gadus tiesājis basketbolu. Un tas sportiskais adrenalīns kādā brīdī izlien uz āru,” spriež Juris.

Karpu makšķerēšanas vaļasprieks aizsācies ar kolēģu pasniegtu dāvanu karti dīķsaimniecībā “Ūdensrozes” Stalbē.

Inventārs bijis, tāpēc abi ar brāli nolēmuši aizbraukt pamēģināt. “Ja mūsu mērķis ir, kā saka, uzsēdināt zivi uz āķa, tad šī dāvanu karte uzsēdināja mūs uz āķa. Ar to arī viss sākās,” smejas makšķernieks.

Aizbraukuši vien­reiz, otrreiz, sākuši internetā meklēt, kur vēl ir kādas vietas, kur var pamakšķerēt. No ieteikumiem arī uzzinājuši par “Mazo Ansi” Rubenē, kur atklājuši ļoti labu makšķerēšanas vietu. “Tā mēs sākām un vienā brīdī nolēmām, kāpēc gan nepamēģināt sportā,” atminas Juris. Gadu braukājuši uz Rubeni, lai gūtu nepieciešamās iemaņas. “Ļoti daudz izšķir fiziskā sagatavotība,” paskaidro Juris, piebilstot, ka nereti, dzirdot par makšķerēšanu kā sportu, cilvēki ķiķina. Sabiedrības attieksmē iegūlis karikatūrās un jociņos atainotais stereotipiskais makšķernieka tēls ar pīcku rokās, cigareti zobos un polšu blakus. Viņš piekrīt, ka tādu makšķ­ernieku netrūkst arī dzīvē, tomēr tas ir virspusējs priekšstats. “Mūsu gadījumā sacensības notiek, piemēram,­­­­­

72 st­­­u­­­­n­­das. Nesen bijām Lie­tu­vā sacensībās, kas ilga

96 stundas. Manuprāt, tās vispār ir ilgākās sacensības nepārtrauktā režīmā, kur sadala valstu un arī pasaules čempionāta medaļas. Netre­nējies sportists ko tādu nemaz nevar izturēt,” spriež sportists. Esot arī īsāki sacensību formāti, bet pamatā tās ir 72 stundas. Karpu makšķerēšanas sacensībās tieši pēdējās 24 stundas parāda, kas ir kas. Tas ir laiks, kad makšķerniekiem sakrājies nogurums, nāk miegs, bet zivis apradušas ar situāciju, ka ūdenskrātuvē notiek sacensības un ir gatavas ļauties noķerties, tāpēc arī pieredzējušiem sportistiem parasti sacensībās pietrūkstot vienas dienas vai vienas stundas, kā nu kurā reizē.

Gluži tāpat kā trenējas citu sporta veidu pārstāvji, tā abi brāļi regulāri braucot uz to pašu “Mazo Ansi”, lai trenētos mešanā tālumā, tas, cik tālu var iemest makšķeres āķi, var būt izšķirīgs faktors sacensībās.

Juris ar pārliecību uzsver, ka pret pretinieku, šajā gadījumā karpām, ir jāizturas ar cieņu un respektu, gan izvēloties konkrētās dienas ēsmu, gan pēc noķeršanas, kad zivij izņem āķi un brūci obligāti apstrādā ar īpašiem līdzekļiem, kas karpu makšķerēšanā katram ir līdzi.

Juris arī pastāsta, ka viņu izvēlētajā sporta makšķerēšanā ir milzum daudz nianšu, kas lielā mērā nosaka komandas rezultātu. “Tur ir ārkārtīgi liela konkurence un ļoti daudz pieredzējušu vīru, kas ar karpu makšķerēšanu nodarbojas daudzus gadus. Piemēram, šogad, ja nemaldos, Horvātijā notiks jau 26. pasaules čempionāts karpu makšķerēšanā. Tas nav vakardien izgudrots sporta veids,” paskaidro mūsu novada sportists. Runājot par savu komandu, viņš akcentē, ka abi ar brāli ir pieslīpējušies līdz niansēm un spēj visas garās sacensību stundas darboties kā labi ieeļots mehānisms, izjūtot otra noskaņojumu un darbības līdz sīkumam.

Vēl Juris nebeidz vien jūsmot pa dabas bagātību un skaistumu. Viņš aicina pretdabu būt saudzīgākiem un katram novēl izbaudīt bezgala skaistos rītausmas un vakara mirkļus, ko var izjust klusumā un mierā, makšķerējot kādā ūdenstilpē.
Starp citu, viņam arī garšo zivis. Tiesa, tam mērķim ir audzētās. Komandas noķertās ar apstrādātu āķa vietu tiek palaistas atpakaļ brīvībā.