Latvijā iedzīvojies varenais un skaistais plēsējs lācis. Dzimst mazuļi un sociālajos tīklos aizvien biežāk parādās sirdij tīkami video, kā mīlīgie, rotaļlietām līdzīgie lācēni spēlējas. Un šie pūkainie mazuļi izvēlas ne tikai mežmalas un meža pļaviņas, bet arī ceļus un līdzīgas vietas, kur bieži var gadīties arī cilvēks. Pēdējā laikā lāči ieklīst arī pilsētā. Tie gan nav mazuļi, bet pietiekami lieli un spēcīgi dzīvnieki.
Otrdienas “Druvā” lasījāt par lāčiem Jēkabpilī, un jau pirmdien, kad tapa avīzes numurs, ķepainis pastaigājies pa Smilteni, Mežu kapu un Klievezera teritoriju. Kādā feisbukā ievietotā fotogrāfijā redzams, ka dzīvnieks, gluži kā zinādams satiksmes noteikumus, glīti iet pa ietvi. Domājams, tas pats dzīvnieks iepriekš manīts arī Smiltenes tuvumā pie Niedrāja ezera un Mēru ciemā.
Informācijā, ko tādos gadījumos izplata atbildīgie dienesti, nav nekā jauna. Tas pats, ko ziņoja iepriekš, kad lāčus aizvien biežāk sāka manīt mežā un laukos. Galvenais ieteikums — cilvēkam, sastopot lielo plēsēju, jāsaglabā miers. Šoreiz arī piebilsts, ka nedrīkst radīt dzīvniekam papildu stresu, to dzenājot ar automašīnu, skaļi signalizējot vai aizšķērsojot ceļu. Tā droši vien ir atsauce uz Jēkabpils gadījumu, kad ne viens vien mēģināja lāci nofilmēt vai vismaz nofotografēt. Taču es šoreiz iedomājos ne par nezinātāju pārlieko ziņkārību, kas var radīt bīstamas situācijas, bet par speciālistu ieteikumiem.
Visvairāk pārdomas raisa ieteikums — saglabājiet mieru. Vai tiešām, sastopot masīvu dzīvnieku, kas sver vismaz pārsimts kilogramu un ir apmēram divus metrus garš, daudziem izdosies saglabāt mieru? Drīzāk glābiņš varētu būt, ja bailēs sastingsti uz vietas. Ieteikums, tiekoties ar plēsēju mežā (droši vien tagad der — pilsētas nomalē parkā, uz ielas vai peldvietā), negriezt tam muguru un iespējami ātri, bet neskrienot, atkāpties, palikt klusam, līdz lācis dodas savās gaitās. Cik daudzi šos ieteikumus pārbīlī spēs atcerēties, ja vispār tos zina? Vai to spēs seniore, kas kapsētā kopj tuvinieku kapus vai mežā ogo? Vai spēs pusaudži, kas ar velosipēdiem devušies jautrā izklaidē uz ezeru?
Protams, divus gadījumus, kad lācis ienāk pilsētā, var neuzskatīt par norādījumu uz dzīvnieka paradumu maiņu, tomēr mudina uz domu, ka plēsējs pierod pie vides, kurā dzīvo cilvēks. Lāci neuztrauc mašīnas, kā redzam Smiltenes ainiņā. Gribas arī secināt, ka ķepaini īpaši nebaida cilvēka tuvums, ja jau droši iet pa trotuāru.
Jā, ķepainis nav devies uz pilsētu medībās, nav noskaņots agresīvi. Tikai cilvēks nedzīvo ar lāci līdzās gadu tūkstošiem kā ar suni, kaķi vai zirgu, nespēj “noķert” katras lāča kustības nozīmi un neprot prognozēt, kas tieši paša cilvēka rīcībā var izbiedēt lielo zvēru tā, ka tas apņemas aizstāvēties. Tāpat pārdomas raisa izteikumi, ka lācis nejauši ieklīst pilsētvidē. Lasot populāro literatūru, radies priekšstats, ka neviens dzīvnieks bezmērķīgi neklaiņo, katrai darbībai ir kāds nolūks.
Vai lāču skaits jākontrolē medījot? Nevaru to vērtēt tāpat kā lielākā daļa medību atbalstītāju un noliedzēju. Taču es aicinātu dabas ekspertus un praktiķus meklēt risinājumus, ka rīkoties, lai lielais plēsējs labi justos mežā, bet cilvēks droši savā apdzīvotajā teritorijā.
Komentāri