Prasmes, kas dod drošības sajūtu

Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcijas “Vēveri” vadītājam Edgaram Žīguram tuva ir siena laika gaisotne. Viņš aicina ikvienu to izbaudīt pasākumā “Siena laiks Piebalgā” jūlija sākumā.

-Varbūt vispirms varat mazliet noraksturot lasītājiem, kuri nezina, kas ir Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija ”Vēveri”. Ar ko tā ir īpaša?

-Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija “Vēveri” atrodas Vecpiebalgas pagastā. Galvenā tās atšķirība no brīvdabas muzeja, ko mēs droši vien visi labi pazīstam, ir tā, ka ‘’Vēveros’’ esošās ēkas nav mākslīgi pārvietotas un uzstādītas. Tās atrodas savā vēsturiskajā vidē un pārsvarā ir oriģinālās, šeit bijušās ēkas. Daļa ir atjaunotas un restaurētas. Bū­tiska un unikāla vērtība ir tā, ka Vēveros kultūrvēsturiskajā ainavā saglabājies autentisks Piebalgas zemnieku – amatnieku sētu puduris jeb grupa. Kopumā tās ir astoņas saimniecības, kuras joprojām atrodas savā sākotnējā vietā. Vēveros ne tikai atsevišķas ēkas, bet visa vide kopumā dod iespēju daudz pilnīgāk izprast šīs vietas vēsturisko kontekstu.

-Vai tādas lauku ekspozīcijas ir vēl kaut kur Latvijā?

-Jā, Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam ir vēl viena lauku ekspozīcija. Tā atrodas Kurzemē, Papes “Vītolniekos”. Tur ir apskatāma viena zemnieka – zvejnieku sēta.
Arī tā ekspozīcija, līdzīgi kā “Vēveri”, piedāvā autentisku ieskatu vēsturiskajā vidē, taču tā pārstāv Kurzemes piekrastes zvejnieku dzīvesveidu, savukārt “Vēveri” raksturo Piebalgas zemnieku un amatnieku tradīcijas.

-Kāpēc tieši tāds pasākums – ”Siena laiks Piebalgā”?

-Doma par “Siena laiku Piebalgā” radās jau pirms kāda gada. Manuprāt, siena laiks ir īpašs un savā ziņā burvīgs periods tradicionālās lauku sētas saimnieciskajā dzīvē. Mūsdie­nās tradicionālā izpratne par siena laiku un ar to saistītām prasmēm lielā mērā ir zudusi. Protams, vēl ir cilvēki, kuri šīs prasmes pārzina, taču viņu ir arvien mazāk.
Tāpēc šķita, ka tieši “Vē­veros”, kur saglabājušās plašas, dabiskas un ziediem bagātas pļavas, tāds pasākums ļoti iederētos. Tur apmeklētāji varēs iepazīt siena laika darbus un darbarīkus, dalīties atmiņās un pieredzē, kā arī paši līdzdarboties tradicionālajos darbos.
Papildus tam pasākuma ietvaros iespējams arī iepazīt un nogaršot tradicionālos siena laika ēdienus, kā arī piedalīties to gatavošanā, tādējādi vēl pilnīgāk izprotot šo laika periodu un tā nozīmi lauku dzīvē.

-Kādas tieši aktivitātes paredzētas?

-“Siena laiks Piebalgā” plānots divu dienu garumā. Ja laika apstākļi būs labvēlīgi, tas notiks 4. un 5. jūlijā, sestdien un svētdien. Ja būs lietains, pasākums tiks pārcelts uz vēlāku laiku.

Pozitīvā scenārija gadījumā pirmajā dienā, 4. jūlijā, no rīta paredzēts stāstījums par siena laika darbarīkiem, īpaši izkaptīm. Gan muzeja darbinieki, gan apmeklētāji dalīsies atmiņās un pieredzē. Būs iespēja apgūt izkapts asināšanu, tāpēc dalībnieki aicināti ņemt līdzi savus darbarīkus, īpaši izkaptis.

Sekos praktiskā daļa – izkapts sagatavošana darbam, tas ir,kapināšana un strīķēšana. Pēc tam dosies pļavā pļaut. Līdztekus notiks arī tradicionālo siena laika ēdienu gatavošana, kur varēs iesaistīties tie, kas nevēlas doties pļavā, vēlāk visi tos varēs nogaršot. Ja saule labi kaltēs zāli, kas vēlēsies, varēs arī vālus ārdīt

Nākamajā dienā, jau svētdien, darbi atkal sāksies ap desmitiem no rīta. Tos ievadīs stāstījums par tradicionālajām siena kraušanas metodēm un atmiņu stāsti par siena laiku. Tos kuplinās rakstniece Elvita Ruka. Pēc tam dalībnieki dosies pļavā, kur kasīs sienu un kraus zārdos.

Arī šajā dienā būs otra nodarbe- tradicionālu ēdienu gatavošana. Apmeklētāji varēs piedalīties un vēlāk degustēt tradicionālos siena laika ēdienus.

Pēc paveiktajiem darbiem paredzēti tradicionālie danči. “Vēveros” muzicēšanas tradīcija vēsturiski bijusi ļoti spēcīga – gandrīz katrā mājā bijis kāds muzikants. Lielākās talkās un svētkos muzikanti spēlējuši, pārējie dejojuši. Arī mēs šajā “Siena laikā” tradīciju turpināsim.

-Kas jums pašam siena laikā būtu interesantākais?

-Man ir grūti izcelt vienu konkrētu lietu vai kādu vienu darbu, kas šķistu visjaukākais, tuvākais. Drīzāk tas ir viss kopums — visa siena laika gaisotne.

Jau no bērnības esmu piedalījies siena laika norisēs, turklāt galvenokārt izmantojot tradicionālos darbarīkus. Tāpēc man tas viss kopā veido īpašu procesu.

Siena laiks ir tāds periods, kad darbus nevar atlikt — nevar pateikt, ka šodien negribas, izdarīšu rīt vai parīt. Viss ir jādara raiti, secīgi un savstarpēji cieši sais­tīti. Katram darbam ir sava īpaša sajūta un noskaņa.
Tie ir agrie rīti vai vēlie vakari, kad pļauj ar izkapti, kad ir rasa, kad kaut kur pļavā griež grieze. Tā ir izkapts sagatavošana darbam. Tā ir nopļautās zāles un vēlāk — jau siena smarža…

Tas ir arī fiziski smags darbs — siena grābšana, zārdu kraušana karstumā vai steigā, baidoties, lai lietus nesabojā padarīto. Taču šis laiks ir apveltīts ar īpašu gaisotni. Un droši vien vislielākais gandarījums ir brīdī, kad viss ir nopļauts, sagrābts un sakrauts gubās. Tad ir īpašā sajūta — darbs padarīts. Siena savešana šķūnī vēl turpināsies, bet lielākais darba posms jau ir aiz muguras, un gandarījums ir patiešām liels. Arī tāda novākta pļava ir ar savu īpašu skaistumu, kas, kā zinām, apdziedāts ne vienā vien tautasdziesmā.

-Vai, jūsuprāt, siena laika darbu prasmes kopumā Lat­vijā sarūk?

-Jā, noteikti — siena laika darba tradicionālās prasmes Latvijā sarūk. Laukos, protams, sienu joprojām gatavo, taču mūsdienās tas pārsvarā tiek veikts ar tehnikas palīdzību. Tātad siena laiks ir krietni atšķirīgs no tā, kāds tas bija pirms 50 un vairāk gadiem, kad darbi lielākoties tika veikti ar rokas darbarīkiem.

Aizvien mazāk ir cilvēku, kuri prot pļaut ar izkapti, pareizi sagrābt sienu un sakraut to gubās jeb zārdos. Ceļojot pa Latviju, var redzēt, ka šādas tradicionāli sakrautas siena gubas sastopamas arvien retāk. Ja tās arī ir, tad kvalitatīvi veidotas- vēl retāk.

Tāpēc var teikt, ka šīs prasmes pamazām izzūd, īpaši jaunākās paaudzes vidū. Protams, ir entuziasti, kuri siena laika tradīcijas kopj un uztur, taču kopumā tās vairs nav tik plaši izplatītas kā agrāk.

-Vai ir svarīgi tās atjaunot, apgūt no jauna, un kāpēc?

-Jā, manuprāt, tas ir ļoti svarīgi. Un tas attiecas ne tikai uz siena laiku — visas senās amata prasmes un iemaņas ir nozīmīgas.

Protams, tas nenozīmē, ka mūsdienās visiem būtu jāatgriežas pie pļaušanas ar izkapti vai jāveic visi darbi tā, kā agrāk. Taču būtiskākais ir tas, ka šīs prasmes tiek saglabātas un mēs par tām zinām vismaz pamata līmenī.

Manuprāt, šīs zināšanas darbojas kā sava veida drošinātājs. Ja zinām un kaut nedaudz protam šos darbus, esam labāk sagatavoti situācijām, kad apstākļi var strauji mainīties — ,piemēram, ja kādā brīdī nav pieejama tehnika, degviela vai elektrība. Tad mēs nepaliekam bezpalīdzīgi, bet varam atskatīties pagātnē un izmantot zināšanas un prasmes, kā cilvēki šos darbus darīja pirms 50, simts vai pat diviem simtiem gadu.

Tas nozīmē, ka nezaudējam spēju rīkoties un neapjūkam — mēs zinām, ka vajadzības gadījumā varam paņemt izkapti, nopļaut zāli, sagatavot sienu vai apgūt kādu citu praktisku iemaņu. Tas attiecas ne tikai uz siena laiku, bet arī uz citiem amatiem — vai tā būtu aušana, podniecība vai kalēja darbs.

Tāpēc es teiktu, ka šīs prasmes dod mums zināmu drošības sajūtu. Tās ir kā sava veida “drošības spilvens” — līdzīgi kā automašīnās. Ikdienā tas varbūt nav vajadzīgs un, par laimi, bieži netiek izmantots, bet ir ļoti svarīgi, ka tas pastāv un ir pieejams, ja rodas nepieciešamība.

-Pastāstiet lasītājiem ari mazliet par sevi- vai esat no šīs apkaimes, no Cēsu novada?

-Jā, es esmu no Cēsu novada. Tiesa, neesmu visu mūžu dzīvojis Piebalgā, mana bērnība un jaunības gadi aizritējuši Ieriķos. Tur arī apguvu pirmās praktiskās iemaņas- gan sienu pļaut, gan to grābt un kraut.

Savukārt Piebalgas pusē dzīvoju jau gadus 25. Jau no apzināta vecuma mani interesējušas tradīcijas, folklora un amatniecība, un šīs intereses lielā mērā arī noteikušas manu dzīves ceļu.

Ar to cieši saistīta ir arī mana interese par vēsturi, jo amatniecības prasmes un tradīcijas būtībā ir daļa no mūsu vēsturiskā mantojuma. Tāpēc varu teikt, ka mana profesionālā un personīgā dzīve lielā mērā saistīta ar šo jomu izzināšanu un saglabāšanu.

-Kāpēc izvēlējāties kļūt par vēsturnieku? Vai tas bija tāds apzināts mērķis, uz kuru virzījāties jau kopš skolas vecuma?

-Paradoksāli, bet bērnībā, “padomju laikos”, mans vectēvs, kurš bija piedzīvojis dažādus laikus, gan Ulmaņa periodu, gan vācu laikus, gan padomju okupāciju, man teica: “Tikai nekļūsti par vēsturnieku!”, jo tajā laikā, viņaprāt, vēsturniekam bieži vien nācās pielāgoties ideoloģijai — attaisnot vai slavēt pastāvošo režīmu.

Tomēr vēsture mani interesēja jau skolas gados. Patika šķirstīt vēstures mācību grāmatas, skatīties attēlus, un īpaši saistoši šķita tieši senākie laiki. Vēlāk, jaunības gados, kas sakrita ar Atmodas laiku, pavērās daudz plašākas iespējas piekļūt jaunai, agrāk nezināmai informācijai, un interese par vēsturi tikai pieauga.

Vidusskolas beigās jau bija skaidra doma, ka savu dzīvi varētu saistīt ar vēsturi. Tā tas arī pakāpeniski notika, kādu laiku strādāju Āraišu ezerpilī arheologa Jāņa Apala vadībā, bet vēlāk nonācu Piebalgas pusē “Vē­veros”.

Tagad strādāju Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcijā “Vēveri”, kur mans oficiālais amata nosaukums ir vēsturnieks. Protams, darbs neaprobežojas tikai ar pētniecību — ikdienā ir arī daudz citu pienākumu. Taču ar šo vietu esmu saistīts jau ilgu laiku — kopumā “Vēveros” nostrādāti 22 gadi.