Ceļojot ārpus Latvijas, gribi vai negribi, bet iznāk salīdzināt redzēto ar mūsu pašu Latviju. Kā jau Cēsu mazpilsētas mīļotāja, arī Itālijā izvēlējos mazpilsētiņu.
Jāteic, neatkarīgi no tā, vai esi lielpilsētā vai mazpilsētā, pirmais, ko ārzemēs uzreiz izjūti – neviens uz tevi īpaši neskatās. Cilvēks var būt tievāks vai apaļīgāks, izvēlēties klasisku vai košu apģērbu, nekad nav sajūtas, ka esi apkārtējiem kā uz delnas. Un tas ļauj justies ļoti brīvi. Tā reizē, kad mūsu pulciņš nokāpa no kuģīša un bijām saulē visnotaļ apdeguši, kāda sieviete uzreiz pienāca klāt un manai jaunākajai meitai piedāvāja saules aizsargkrēmu. Tāpat atceros, kad pirms daudziem gadiem vēl ar maziem bērniem biju Itālijā, visur man pieteicās palīdzēt iecelt bērnu ratus sabiedriskajā transportā vai kā citādi atbalstīt, lai būtu vieglāk.
Kafejnīcās vai veikaliņos darbinieki ienākušo sirsnīgi pasveicina un pēc tam pievēršas atkal savām lietām. Tāpēc man arvien ausīs skan laipnais – buon giorno un atvadoties nereti teiktais – ciao. Apbrīnoju itāļu čalošanu, visu laiku šķiet, ka viņiem ir kādi aizraujoši piedzīvojumi, par ko otram izstāstīt, jo sarunas pavada smaidi un smiekli. Jā, viņi māk priecāties par dzīvi!
Savukārt neatkarīgi no tā, cik smalka vai vienkārša bija ēdināšanas vieta, jāteic, tualetes nereti nepatīkami pārsteidza. Radās iespaids, ka Latvijā sabiedriskās vietās gan tualetes izskatam, gan tīrībai tiek pievērsta krietni lielāka uzmanība.
Man ļoti patika pilsētiņā, kurā uzturējāmies. Tā bija ainaviskā vietā, skaisti iekopta, ar daudziem jo daudziem ziediem – uz balkoniem, apstādījumos, visur. Šķiet, fotogrāfijas nevarēja neizdoties, visur bija tik skaisti iekopts, ka tā vien gribējās vēl un vēl uzņemt kādu attēlu. Un soliņi! Tik daudz, ka šķiet pat par daudz, bet īstenībā vienmēr kādam bija, kur piesēst, turklāt ar patīkamu distanci no citiem. Turklāt soliņiem arī interesants veidols, dažviet ar papildinājumiem, kas kalpo kā vieta, kur vajadzības gadījumā piesēst.
Tieši tāpat atkritumu urnas. Līdzko vajadzība kaut ko izmest, paskaties apkārt un redzi, lūk, te jau to var izdarīt. Ļoti parocīgi. Un, lai gan Itālijā šķiro atkritumus un arī sabiedriskās vietās bieži ir nodalītas atkritumu urnas papīram un plastmasai, tādu taromātu kā mums nav, tāpēc, iegādājoties dzērienu, nav jāpiemaksā par taru. Tomēr tam ir arī negatīvs efekts, ne visi izvēlas iztukšoto plastmasas pudeli izmest pie šķirotajiem atkritumiem. Bet laime bija dzērienu aparāts, no kura izvēlēto ūdeni saņem gluži vai ledus aukstu – tik ideāli tveicīgai vasaras dienai.
Itāļi daudz pārvietojas ar velosipēdiem, elektriskajiem velosipēdiem un motorolleriem, bet neredzēju nevienu elektroskūteri. Vispār izskatījās, ka autobraucēji ar velobraucējiem sadzīvo ļoti labi. Itālijas pilsētu vecajās daļās ir šauras ieliņas, kur apdzīt velobraucēju īsti nevar, un tad kādu laiku visi brauc riteņbraucēja ātrumā – pilnīgi bez jebkāda stresa.
Un to es ļoti gribētu no itāļiem iemācīties – viņu mieru neatkarīgi no situācijas. Nav iepriekš nopirkta autobusa biļete (izrādās, to var iegādāties tikai internetā), nekas, izstāsta, ka nākamais autobuss būs pēc divām stundām. Kuģītis kavējas – nekas, nav jau nekādas steigas. Vēl piecas minūtes līdz pasažieru uzņemšanai kuģītī, ārā svelmaina saule – mierīgi var pagaidīt. Un veikalā – lai cik gara būtu rinda, visi to pieņem vienā mierā. Salīdzinājumā ar to sajutos kā viens liels nervu kamols. Kad vēlā vakara stundā atgriezos Latvijā un braucu mājās pa miglas apņemtu ceļu, sajutu to mieru, ko dod tieši Latvijas daba. Tomēr ikdienas skrējienā un dzīves negaidītajās situācijās spēt saglabāt mieru – tas man jāmācās no itāļiem.
Komentāri