“Nieka” trīsdesmit gadi invalīdu biedrības vadītāja amatā

Pavasarī Cēsu Invalīdu biedrības pilnsapulces un vienlaicīgi 36 gadu pastāvēšanas svinību laikā notika valdes priekšsēdētāja pārvēlēšana.

Ainārs Danga nomainīja amatā ilggadējo biedrības priekšsēdētāju Induli Balodi, kurš, paša vārdiem sakot, biedrību vadījis “nieka trīsdesmit gadus”. Nododot darbus jaunajam biedrības vadītājam, Indulis Balodis piekrita sarunai ar “Druvu”.

Uzsākot sarunu, vispirms Indulis aicina noklausīties “Youtube” interviju, kurā viņš skaidro Latvijas situāciju attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti un viņus pārstāvošajām biedrībām. “Mēs nevaram cerēt uz lieliem uzlabojumiem, kamēr pie varas valstī būs vienas dienas saimnieki, tādi, kam nav sajēgas nedz par valsts pārvaldi, ne arī ekonomiku. Mūsu valsts priekšstāvjiem nav arī nekādas skaidrības, kas ir invalīds un invalīdu biedrības. Bet mēs domājam, ka tautas kalpus esam pieņēmuši darbā un viņiem būtu jākalpo sabiedrības interesēs, bet ne savās šaurajās interesēs,” video ierakstā saka Indulis Balodis. Sarunā ar “Druvu” viņš atzīst, ka Saeimas deputāti mainās, bet viņu attieksme ne. Daudz tiek solīts, bet maz no tā pildīts.

-Esat daudz darījis biedrībai un cilvēkiem ar invaliditāti, bet par sevi publiski runājis faktiski neesat. Pastāstiet mazliet par savu bērnību!
-Esmu dzimis un audzis Cēsīs. Vietējais, iedzimtais te esmu.

-Kur mācījāties?
-Vispirms pamatskolā Gaujas ielā 17. Nu, toreiz tās bija septiņas klases, pēc tam pārgāja uz astoņām, un tagad ir deviņas. Pēc tam vakara vidusskolā mācījos, jo es agri sāku strādāt, jau no piecpadsmit gadu vecuma. Tādi tolaik bija apstākļi. Veikalos nekā nebija. Iesauca arī armijā.

–Kur dienējāt?
-Baltkrievijā, Borisovā.

–Tā jau, šķiet, liela pilsēta?
-Jā, liela, rūpnieciski attīstīta.

-Tālāk arī mācījāties?
-Jā, Politehniskā institūta filiālē Valmierā. Rūpniecību un civilo celtniecību. Man kāds pusotrs gadiņš gan pietrūka līdz pabeigšanai. Bija jābraukā uz Rīgu. Mācījos neklātienē, grūti bija ar darbu apvienot. Dažādos amatos esmu strādājis – gan par meistaru, tehniķi, gan inženieri. Biju darba vadītājs. Partijas komiteja mani pārcēla no Ceļu pārvaldes uz Patērētāju biedrību.

-Sakāt “nieka” trīsdesmit gadi biedrībā!
-Nu, jā, tikai trīsdesmit gadi, bet man pietiek. Valdē jau palikšu. Četrus gadus meklējām jaunu priekšsēdētāju, tagad apmācu jaunu cilvēku. Ir pagrūti. Te vajag drusku piešauties. Viņš daudz ko vēl nezina par biedrības darbiem , bet ir spēcīgs kandidāts, domā apmēram vienā virzienā ar mums, pamazām visu apgūs, un darbs izdosies. Jauns vēl – viņam ir 63 gadi, vēl var kalpot sabiedrībai.

-Kā pats nonācāt biedrībā?
-Biju apslimis, bija operācija. Pēc tam sāku interesēties par biedrību. Tā jau bija izveidota. Tajā laikā veikalos neko nevarēja dabūt, dažām iedzīvotāju grupām deva īpašas pārtikas kartītes.

Sāku biedrību vērot un pamanīju, ka telpās ienes lielas transporta kannas. Dabūja, piemēram, lēto degvielu un pārdeva tālāk dārgāk. Divus mēnešus vēroju. Bija pārmaiņu laiki, visiem bija grūti. Prasīju viņiem, ar ko īsti nodarbojas. Locījās ar atbildēm. Nolēmu iestāties biedrībā, man bija mērķis to visu sakārtot. Tā darboties nedrīkst! Ja strādā sabiedrības interesēs, tad ir jāstrādā godīgi.

-Tāpat, kā jūs teicāt video ierakstā ,– valdībai būtu jāstrādā sabiedrības interesēs.
-Tā jau būtu, bet viņi nestrādā. Tagad jau atkal birs solījumi kā no pārpilnības raga, jo nāk vēlēšanas.
Kas tik man nav solīts, vai dieniņ! Daudz esmu bijis Saeimā, plenārsēdēs, Ministru kabinetā, Labklājības ministrijā. Beigās apnika, jo tā ir tukša runāšana. Nekas tur neiznāk. Tur iemācījos viņiem populāru apgalvojumu, ka mēs nevaram tiešā veidā pārņemt citu valstu pieredzi, jo tas pie mums nebūtu tiesiski. Es biju šokā un prasīju, vai jūs paši saprotat, ko runājat?! Tad taču pieņemiet vajadzīgos likumus, lai tas būtu tiesiski!

-Kurš gan cits to visu varētu padarīt tiesisku.
-Tieši tā! Un tā iznāk tikai tukša muldēšana!

Esmu ticies ar visiem labklājības ministriem, izņemot to Austrālijas ielikteni (Jānis Ritenis (1925—2007) bija latviešu politiķis un diplomāts, Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) Informācijas biroja vadītājs (1989—1990). Latvijas labklājības ministrs (1993—1994)). Viņš bija īsts demagogs, tur neko nevarēja darīt.

Izstāstīšu, kā man gāja ar Saeimu. 2013.gadā aizsūtīju Saeimai priekšlikumus invalīdu dzīves uzlabošanai. Nesaņēmu nekādu atbildi. Pagāja gads, tieši tāda paša satura vēstuli atkal nosūtīju visiem deputātiem. Uz to atsaucās tikai viena “Progresīvo” partijas pārstāve Jana Simanovska. Solīja vienu punktu izmainīt, lai būtu valsts atbalsts sabiedriskajām organizācijām. Tagad atkal nekā, jo neesot koalīcijas atbalsta. Nu redzēs, kā tur ies, bet kopumā jāsaka, ka ir bēdīgi. Par pašvaldību runājot, šim sasaukumam, ko vada Jānis Rozenbergs, cepuri nost! Cenšas palīdzēt.

Gribējās arī panākt, lai Latvijā līdzīgi kā citās valstīs, kad šādas organizācijas kā mūsējā apvienojas, piemēram, ar pensionāru biedrību. Latvijā drīzāk ir tā, ka katra nevalstiskā organizācija velk to deķīti uz savu pusi. Un katrs grib par citu būt gudrāks.

-Cēsu invalīdu biedrībā pārsvarā ir pensijas vecuma dalībnieki?
-Jā, turklāt jaunus ir ļoti grūti piesaistīt. Tie, kas grib darboties, tomēr atnāk bez idejām un var tikai izdarīt to, ko liek.
Savulaik bijām viena no lielākajām organizācijām Latvijā. Kad es sāku, nesenajā 1996. gadā (smejas), bijām deviņi simti. Tolaik sniedzām medicīniskos pakalpojumus, mums bija pārtikas veikals, organizējām darba vietas. Pēc kāda gada jau bija tikai 400 biedru. Tagad uz papīra laikam ir kādi 76, bet daļa parādās tikai tad, ja kaut ko vajag. Ja kaut kas jādara, pazūd. Tā ir visas biedrībās, mēs neesam izņēmums. Vēl jau tas, ka toreiz, kad bija daudz dalībnieku, mēs Cēsu rajonā bijām tikai trīs šāda veida biedrības. Sarkanais Krusts darbojas jau no pirmās Latvijas laikiem, tad padomju laikā uzplauka neredzīgo biedrība, kas ir Valdemāra ielā, mēs bijām trešie. Vairāk biedrību nebija.

-Ir teiciens, ka tur, kur trīs latvieši, tur ir partija. Ar biedrībām laikam ir līdzīgi. To ir daudz?
-Manuprāt, vairāk varētu panākt, ja visi darbotos kopā, vienkārši būtu nodaļas ar savu vadītāju vai priekšnieku, vienalga, kā viņu sauc.