Svētki mediķiem ir intensīvs darba laiks

Mums priekšā ir piecas brīvdienas, tāpēc mediķi rēķinās ar pastiprinātu darba režīmu. Laura Balode ir ķirurģe Cēsu klīnikas Ķirurģijas nodaļas diennakts stacionārā. Viņa ir viena no tām, kas īpaši izjūt svētku laiku, kad uzņemšanā vēršas vairāk pacientu nekā ikdienā.

Laura Balode dalās pieredzē, kas ir raksturīgākās traumas Līgo svētkos un vasarā, kāpēc klīnikā bieži uzņem dārza darbu darītājus un kāpēc tuviniekiem vai draugiem nevajadzētu cilvēku pēc kritiena pašiem vest uz slimnīcu. Tāpat sarunā ar “Druvu” mediķe pastāsta, kāpēc kļuva par ķirurģi un no Rīgas pārcēlās uz Cēsīm.

-Ar ko medicīnas darbiniekiem ir jārēķinās, ja brīvdienu ir vairāk nekā parasti?

-Situācija gadu no gada atšķiras. Bet esam ievērojuši, ka garās brīvdienās smagākās dežūras ir otrajā un trešajā dienā. Taču ir bijuši gadi, kad pirms Jāņiem ir saulaina diena un man kā ķirurgam ir 26 pacienti, bet lietainajā Jāņu dienā – pieci pacienti pa visu diennakti.

-Tas nozīmē, ka vasarā daudz ir atkarīgs no laikapstākļiem?

-Ļoti. Ja ir saulains, cilvēki iet ārā, darbojas, bērni rotaļājas bērnu laukumos, spēlējas ārā. Tagad daudz bērnu brauc ar velosipēdu, diemžēl liela daļa arvien nelieto ķiveres un citus aizsargus, tāpēc krītot gūst traumas.

Bērni traumas gūst dažādi, ne katru reizi tās ir smagas. Nereti vecāki bērnu pārbaudei uz slimnīcas uzņemšanu atved savam sirdsmieram, baidās, ka paši nevar objektīvi novērtēt situāciju. Bet, ja atved pāris mēnešu vecu zīdainīti, viņam rentgena izmeklējumu tik un tā nevarēsim veikt. Ja mazulim mājās mēģinās iedot mantu un viņš to ar roku satvers, vecāki paši sapratīs, ka roka nav traumēta.

Citā stacionārā bija gadījums, kad atveda apmēram desmit gadus vecu meiteni, kurai bija garīga atpalicība, un tētis teica, ka nevar saprast, vai roka ir lauzta. Mēs atradām veidu, kā saprast, vai un kur meitenei roka sāp, un secinājām, ka tiešām lūzums jāfiksē ieģipsējot. Gribu iedrošināt, ka visus bērnus varam izmeklēt.

-Līgo svētkos ir ugunskuri, darbojas grili. Vai bieži jāpalīdz apdegumu gadījumos?

-Apdegumi vairs nav tik bieži. Bet bija gadījums, kad meitene ar velosipēdu bija braukusi gar grilu un smagi apdedzinājusies. Taču pārsteidzošākais, ka biežāk un lielāki apdegumi ir saistīti ar iešanu pirtī.

-Ar iešanu pirtī?

-Kad bērni iet ar vecākiem kopā pirtī, pieaugušie nepaseko, cik daudz uzmet garu un cik tuvu ir bērni, un gadās, ka no tvaika dabū nopietnus apdegumus. Bērniem pirtī ir jāatrodas uz viszemākās lāvas un vistālāk no vietas, kur izdalās tvaiki.

Protams, nemainīga klasika laiku laikos ir bērni, kuri gūst apdegumus, kad no krūzes uzlīst karsts dzēriens.
Tagad retāki ir apdegumi, ko bērni gūst no saules, jo vecāki atvases ieziež ar aizsargkrēmu. Reizēm gan nākas saskarties ar karstuma dūrienu.

-Svētkos cilvēki lieto arī alkoholu. Kādas tam sekas?

-Iereibuši cilvēki gūst traumas krītot, bet parasti tie ir nobrāzumi vai viegli lūzumi. Citādi, ja starp svinētājiem izceļas konflikts. Tad uzņemam pacientus ar durtām brūcēm, arī ļoti smagām un dzīvībai bīstamām. Ir pacienti, kuri alkohola reibumā gribējuši sev nodarīt kaitējumu, bet parasti griež ļoti virspusēji, jo, tiklīdz viņi saprot, ka sāk sāpēt, vairs negriež.
Vēl man bija gadījums, kad vīrietis, gan ne alkohola reibumā, bija kāpis kokā, paslīdējis, kritis un uzkritis uz sejas. Nebija iekšējo orgānu bojājumi, bet ļoti daudz sejas kaulu lūzumu, arī vaļēja brūce. Cilvēks pats atbrauca uz uzņemšanu!

Salikām visu kopā, sašuvām, pēc tam nāca izņemt šuves. Es tomēr gribētu uzsvērt, ka gadījumos, kad cilvēki nokrīt no augstuma, kaut vai tas ir tikai pusotrs metrs, nekad nevajadzētu viņu kustināt un uz medicīnas iestādi braukt pašam vai vest tuviniekiem. Cēsu apvidū ir tik daudz zemes ceļu, pa kuriem braucot sēdus stāvoklī, nepiefiksētiem, sekundes laikā var nobīdīties kāds mugurkaula skriemelis, un cilvēks paliks paralizēts uz mūžu. Ja cietušais ir pie samaņas, runā, atbild, tas nozīmē, ka dzīvībai briesmas nedraud, tad pareizāk ir izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, kas cilvēku piefiksēs matracī, atbilstoši un droši atvedīs uz slimnīcu. Lai neiznāk, ka, gribot izdarīt labu, varam izdarīt daudz sliktāk, un tur vairs atpakaļceļa nav.

Jāteic, pavasarī un vasarā uzņemam ļoti daudz dārza darbu darītājus. Gandrīz katrā dežūrā saskaramies ar cietušajiem, kuri pļāvuši zāli, trimmerējuši. Ar trimmeri vairāk savaino sevi vai citus, ar zāles pļaušanu problēmas notiek tad, kad ierīci neizslēdz no elektrības un sāk to tīrīt. Vēl palīdzam jauniešiem, kuriem vecāki uzticējuši cirst malku vai sagatavot skaliņus, un jaunieši iecērt rokā, pirkstos. Tāpat ir negadījumi, kas saistīti ar zāģēšanu. Mēs darbā mēdzam teikt – ja dežūrā ir bijis zāles pļāvējs un cirvis, tad tūlīt būs arī zāģis. Tāda neatņemama trīsvienība.

-Kā ir ar peldēšanu un slīkšanu?

-Slīkšana vairāk saistīta ar laivošanu. Bija gadījums, ka Gaujā noslīka puisis, kuram bija glābšanas veste. Tobrīd bija ļoti augsts ūdens līmenis. Laivai apgāžoties, cilvēki iekrita ūdenī, kur bija daudz kritušu koku, un aiz viena no kokiem veste noāķējās.

Profesionāli laivotāji var braukt pa Gauju pa krācēm, bet ikdienas laivotājam tas ir jādara kopā ar profesionāli. Pati esmu laivojusi ar bērnu, bet vienmēr arī kopā ar profesionālu cilvēku, kurš zina, kā laivu noturēt virs ūdens jebkurā momentā, zina, kā dabūt cilvēkus mierā brīdī, kad laiva sāk šūpoties un iestājas panika. Bet laivot un ar fiziskām aktivitātēm nodarboties vajag. Tikai jāpadomā par visiem drošības pasākumiem, arī to, ka laivojot jābūt cepurei, saules aizsargkrēmam, ūdenim lielā daudzumā, jo ūdens jādzer vairāk, lai nepārkarstu.

-Vēl bieži vasarā runā par aizrīšanos, vai ar to jāsaskaras?

-Tādi gadījumi ir reti. Vairāk ir gadījumu, kad jāizņem svešķermenis. Bērni tos pamanās iebāzt ir visur, tipiski, ka degunā vai ausī. Bet gadās arī citādas situācijas. Piemēram, seniorei ausī līdz pat bungplēvītei bija ielidojusi muša, pielipusi, radot stipras sāpes.

-Šajos Līgo svētkos nebūs pilnmēness, bet vai mediķi izjūt pilnmēness laiku?

-Jā. Bet vistrakāk ir trīs dienas pirms un trīs dienas pēc pilnmēness, tad cilvēkiem ir problēmas ar asinsspiedienu, ir epilepsijas lēkmes, saasinās trauksme.

-Vasarā ir daudz dažādu svētku. Vai svētkos uzņemšanā ir jūtams pieplūdums?

-Pilsētas svētkos ir ļoti daudz pacientu, vissmagāk ir otrajā svētku dienā, kad tipiskas ir traumas, kas gūtas alkohola reibumā. Pērn naktī ap diviem, trijiem ieveda sešus, septiņus cilvēkus ar smagām traumām, jo bija sakāvušies. Strādājām līdz rītam.

Vasaras sākumā bija lielais riteņbraukšanas brauciens Cēsis – Valmiera, es pati arī braucu un satraumēju roku, bet labi, ka tas notika pēdējā posmā. Taču šī brauciena laikā nebija daudz traumu, kuru dēļ būtu jābrauc uz slimnīcu. Varētu teikt, ka darba apjoms mediķiem ir atkarīgs no pasākuma rakstura. Piemēram, sarunu festivāla “Lampa” laikā nebija jāuzņem vairāk cilvēku kā parasti.

-Esat ķirurģe. Vai domājāt, ka gribat strādāt tieši uzņemšanā?

-Uzņemšanā strādāju praktisku apsvērumu dēļ, lai vairāk varētu plānot savu laiku, grafiku un būtu vairāk brīvdienu, jo man mājās ir sešgadnieks, kuram arī vajag laiku ar mammu. Turklāt man ir savi vaļasprieki, kuriem arī vajag laiku.

-Kāpēc gribējāt apgūt ķirurģiju?

-Tas nebija bērnības sapnis. Man padevās bioloģija, sapratu, ka tā būs mana tēma. 9. klasē izdomāju, ka gribēšu studēt medicīnu. Mammas māsa ir ginekoloģe, dzemdību speciāliste, viņa ņēma mani līdzi uz dežūrām, cerot, ka izdomāšu, ka man to nevajag. Bet man tas likās ļoti aizraujoši. Sākot studijas, biju izdomājusi, ka gribu specializēties kardioloģijā, bet vēlāk nonācu līdz domai par asinsvadu ķirurģiju. Mums bija prakse uzņemšanā, un mani ielika ķirurģijas postenī slimnīcā Gaiļezerā. Tajā dienā dežurēja dakteris Gerķis, man piedāvāja, vai gribu aiziet uz operāciju. Protams, es gribēju. Bija pacients, kuram bija politrauma, vairākas durtas brūces un viena no tām vēderā. Bija jāsaprot, vai nav bojāti vēdera orgāni. Operācijas laikā secināja, ka iekšējie orgāni nav bojāti. Tad vienā brīdī dakteris Gerķis prasīja, vai gribu pasildīt rokas. Tikai uzsvēra, ka jāstrādā ļoti uzmanīgi, jo pret cilvēka ķermeni vienmēr ir jāizturas ar mīlestību. Ielieku rokas pacienta vēderā un sapratu – šī joma būs mana. Gāju uz mērķi, vispirms strādājot par sanitāri, tad neatliekamās medicīniskās palīdzības Imantas brigādē kā otrais ārsts intensīvās brigādes mašīnā. Tur sapratu, ka noteikti dzīvi nesaistīšu ar neatliekamo palīdzību, jo tas apdraudējums, ar ko jāsaskaras, ir milzīgs, mediķiem jādodas jebkurā mājā pie jebkuriem cilvēkiem, arī krimināliem. Turklāt izsaukumu Rīgā ir ļoti daudz, naktī nevienu sekundi nevari atpūsties.
Tagad, kad man garām brauc neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīna, vienmēr atceros, ka, tajā braucot, visu izšķir sekundes. Reiz kopā ar reanimācijas brigādi vedām vīrieti, kuram tikko Stomatoloģijas institūtā bija apstājusies sirds, mēs viņu atdzīvinājām ar minimālo sirds ritmu un vedām ar maksimālo ātrumu – ap 100 kilometriem stundā uz Stradiņu slimnīcu. To sajūtu nav iespējams aprakstīt!

Bet arī ķirurģijā uz katru operāciju vienmēr eju ar satraukumu, jo nekad nezinu, kā operācija beigsies. Aprakstā, izmeklējumā var būt rakstīts viens, bet, sākot operāciju, saproti, ka ir pavisam kas cits. Var ievest pacientu ar smagu traumu, viņš būtu jānogādā Rīgā uz cita līmeņa slimnīcu, taču situācija ir tik kritiska, ka jāoperē tepat, lai cilvēks nenomirtu. Tad ir līdzīga adrenalīna sajūta kā braucot neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnā.

Pret katru, ko esmu operējusi, izjūtu atbildību. Kad cilvēks pasaka, ka viss ir labi, tanī brīdī varu nopūsties un zinu, ka naktī varēšu gulēt. Jebkuram cilvēkam, kuram esi pielicis roku, kaut kādā ziņā ej līdzi, pārdzīvo, līdz brīdim, kad var izņemt diegus no šuves un secināt, ka viss ir kārtībā.

-Kā nonācāt līdz Cēsīm?

-Pārnācu bērna dēļ. Audzināju bērnu viena, un pēdējo gadu pirms pārcelšanās bērns mani gandrīz nemaz neredzēja, jo Rīgā bija milzīga slodze, biju ļoti lielā spriedzē. Sapratu, ka ilgi tā neizturēšu. Lai bērns mammu redzētu un lai es pati ļoti ātri neizdegtu, izlēmu pārcelties. Sapratu, ka jāatļauj sev arī nedaudz dzīvot un elpot, ne visu atdot tikai medicīnai. Turklāt šajā pusē man dzīvo vairāk radinieku, vairāk cilvēku, kas man nepieciešamības gadījumā var palīdzēt. Esmu dzimusi Cēsīs, lai gan bērnībā dzīvoju Alojā un Limbažos, pēc tam aizgāju mācīties uz Rīgu. Esmu priecīga par izvēli dzīvot Cēsīs. Bērns ir priecīgāks, es esmu laimīgāka, esmu arī uzsākusi attiecības, veidojas ģimene, tāpēc domāju, ka pārmaiņas man ir nākušas par labu.