Doma par gatavību kādai pavisam negaidītai situācijai man gan ir uzmākusies jau vairākkārt, ne tikai tagadējo dronu uzlidojumu sakarā un pat pirms samilzušās politiskās krīzes mūsu reģionā. Vienkārši, kā man un man tuvajiem būt gataviem nenoskārstām nelaimēm – ugunsgrēkiem, vētrām. Tagad smadzeņu nostūrī klejo arī iespējami militāra uzbrukuma draudi.
Vai man organizēti nolikt bērnus “ierindā” un visu skaidrot no A līdz Z? Vai sapakot un kur mūsu ierobežotajā dzīves telpā nolikt 72 stundu somas? Par to domājot, aizvien vairāk manī nosēžas doma ar divām pretējām krāsām – gan “jā”, gan “nē”.
Mums, nenoliedzami, pakāpeniski jānobriest, ka pār mūsu galvām var nākt ne tikai meteoroloģiskās, bet arī militārās vētras. Tātad ik pa brīdim sev ir jāatgādina, kādām lietām un kādiem produktiem jābūt mājās kā obligāti nepieciešamiem izdzīvošanai kaut pāris dienu. Ar laiku tas nosēdīsies atmiņā, un palēnām sāksim automātiski kaut ko atlikt un uzkrāt, pieskatīt, lai tas būtu. Mans jā – ir vērts piedalīties jebkurās mācībās, semināros vai kādu lieku reizi noklausīties podkāstu par gatavību krīzes stundai.
Taču vienlaikus gribas teikt arī ‘’nē’’. Tikai tamdēļ, lai nekristu drausmā panikā. Nē – es psiholoģiski negatavojos karam. Nē – es turpinu dzīvot, kā ierasts.
Bet “jā” – tie mazie paradumi attiecībā uz mājās turamajām lietām un produktiem, es ceru, vismaz tie manā ikdienā iesakņosies. Kad domas aiziet tajā virzienā un nenovēršami iznāk sev pārmest, kāpēc joprojām neesmu gatava, es gan cenšos sev atgādināt – galu galā arī Ukrainā par spīti pastāvīgajiem militārajiem draudiem un darbībām dzīve visās tās dažādajās krāsās joprojām turpinās. Jā, ar nenovēršamiem upuriem un “salauzītu” dienas režīmu, bet tomēr.
Tiesa, ar neiespringšanu un nedomāšanu es savu nelaimi nenovērsīšu – tikai šajā mirklī izslēgšu to no galvas. Un tagad esmu nonākusi līdz brīdim, kad sāku sevi pieķert pie sajūtas – obligāto mājasdarbu neesmu izdarījusi. Centīšos laboties! Un to pašu novēlu arī lasītājiem.
