Juris Žagars ir pārliecināts, ka Cēsīm piestāvētu Latvijas laikmetīgās mākslas muzejs

Cēsu mākslas festivāls, kas pilsētā pulcē vizuālās mākslas, mūzikas un teātra māksliniekus, šogad svin 20 gadu jubileju. “Druva” aicināja uz sarunu tā izveidotāju Juri Žagaru.

– Esat viens no Cēsu mākslas festivāla iniciatoriem. Pastāstiet par tā pirmsākumiem!

– Jā, sākotnēji tā bija Cēsu komandas ideja. Tad piesaistījām papildspēkus. Visus šos gadus festivāla komandā ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) direktore Indra Lūkina, komponists Arturs Maskats un vizuālās mākslas kuratore Daiga Rudzāte.

Festivāls ir noturējies divdesmit gadus. Nekad nebijām domājuši, ka tas izdosies. Pirm­kārt, protams, tās ir idejas, kas nedrīkst aptrūkties, otrkārt, stabils finansējums. Pilnīgi nekas profesionālajā mākslā nevar eksistēt bez finansējuma. Ir jāpārdod biļetes, jāgūst ieņēmumi, jāpiesaista sponsori, cits finansējums. Māksla maksā. Nekur pasaulē augstvērtīgu nekomerciālu mākslu nevar finansēt tikai ar biļešu ieņēmumiem.

Cēsu mākslas festivāls nekad nav bijis komercmāksla vai popkultūra, kas var sevi atpelnīt. Tas vienmēr ir bijis kaut kas ekskluzīvs un zināmā mērā pat unikāls, ja tā var teikt. Vai varbūt — elitārs mākslinieciskā ziņā! Tāpēc tā ir Cēsu zīme, jo arī Cēsis faktiski ir unikālas, es pat atļaušos teikt elitāras un ekskluzīvas. Tādas Cēsis vienmēr ir bijušas un tā sevi vienmēr pozicionējušas. Esam kaut kādā veidā atšķirīgi no citām pilsētām, arī tāpēc Cēsu mākslas festivāls varēja piedzimt tieši šeit. Tas nevarēja rasties, piemēram Valmierā, tāpēc, ka Valmiera ir citāda.

– Katrai vietai savas raksturīgās iezīmes.

– Jā, un Cēsīm un Cēsu sabiedrībai piemīt kaut kas specifisks. Un tikai saprotami, ka pēc tam, protams, šeit radās arī koncert­zāle. Varētu teikt, ka Cēsu mākslas festivāls arī bija viens no dzinējspēkiem, kas ļāva īstenot koncertzāles projektu. Tas ļāva pierādīt, ka te tādai koncertzālei ir publika.

– Viss iet roku rokā, viena lieta piesaista un pavelk citu.

– Jā, kaut kā tā tas ir. Mums pašiem zināmā mērā ir pārsteigums, ka festivālam divdesmit gadus ir bijis finansējums. Ne jau entuziasms var apdzist vai ideju pietrūkt. Tā notiek reti. Vienmēr tas, kas izsīkst vispirms, ir līdzfinansējums. Tādā ziņā Cēsu novada pašvaldība vienmēr bijusi ļoti kultūru cienoša un saprotoša, var teikt, mākslās izglītota. Es to domāju par visu deputātu sastāvu, ne tikai vadību. Ir lielo festivālu konkurss, kur piedalāmies, un katru gadu festivālam tiek piešķirti zināmi līdzekļi. Te ir sava loģika. Taču tas paradoksālākais, par ko es domāju, mēs varbūt ieiesim Latvijas kultūras vēsturē, ka mums visus divdesmit gadus nav mainījušies galvenie sponsori. Tas ir mūsu patrons “SEB banka” un ģenerālsponsors “Latvijas Mobilais telefons”. Jā, ir bijuši arī citi, tie ir nākuši un gājuši, bet šie divi galvenie finanšu atbalsta avoti ir bijuši visus gadus. Un, protams, arī Cēsu novada pašvaldība un Valsts Kultūrkapitāla fonds vienmēr ir bijuši stabili partneri.

Tam visam gan nebūtu nekādas jēgas, ja nebūtu klausītāju un skatītāju. Nereti mākslas profesionāļiem liekas, ka galvenais ir saražot šo mākslas produktu, bet, cik to noskatīsies, kāda būs publikas atsaucība, cik daudz tiks pārdotas biļetes, ir mazsvarīgi. Es vienmēr esmu kategoriski nostājies pret šādu viedokli. Ja tev nav tavai saražotajai precei lietotāja, tad šīs preces radīšana ir bezjēdzīga.

– Ja pretī nav cilvēka, kas to visu bauda.

– Jā, te atkal varu teikt, ka tieši Cēsīs šis festivāls varēja rasties un dzīvot, jo Cēsu publika arī ir mākslās izglītota un kulturāla. Cēsnieki, iespējams, pat proporcionāli lieto kultūru vairāk nekā citās pilsētās, tāpēc festivālam vienmēr ir bijuši skatītāji. Un, protams, vasara un Cēsis, un kultūrtūristi. Kā Latvijā runā — vismaz reizi gadā neaizbraukt uz Cēsīm nemaz nav iespējams, un festivāls vasarā ir labs iemesls. Mums arī ir, ko viņiem piedāvāt.

– Latvijā gan vasaras ir īsas un pasākumu piedāvājums — milzīgs.

– Jā, ārkārtīgi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs šogad festivāla atklāšanu ieplānojām Cēsu pilsētas svētku laikā, jo mums liekas, ka tas organiski iekļaujas. Divdesmitais mākslas festivāls, kas ir šīs pilsētas zīme, tas ir ļoti iederīgi.

– Pilsētai ir 820 gadi, un no tiem tie 20 ir arī Cēsu mākslas festivālam.

– Es ļoti uz jubilejām neskatos. Neplānojam nekā īpaši šo divdesmitgadi svinēt. Vienkārši tas ir zināms laika nogrieznis, kad kaut kas ir noturējies tirgū un tas par kaut ko liecina.

– Kas ir mainījies?

– Viena interesanta izmaiņa ir brīvdabas pasākums. Ja agrāk brīvdabas pasākums notika katru gadu un bija obligāts vasarā, tad šovasar, piemēram, mums tāda nav. Viens no galvenajiem iemesliem ir klimatiskā neparedzamība. Agrāk vairāk bija tā — ja vasara iestājās, tad iestājās. Bija arī, protams, riski. Fes­tivālā ir bijusi operas izrāde brīvdabā, kad lietus līst plīkšķēdams. Jūlijā brīvā dabā atskaņota Mālera trešā simfonija, bet ārā ir plus deviņi grādi. Ir bijuši ekstrēmi gadījumi, bet kopumā laika apstākļi festivālu ir sau­dzējuši. Pagājušajā gadā dienu pirms festivāla koncerta bija tāda vētra, ka noplūda viss Pils parks un mums mūziķi mēģinājuma laikā stāvēja līdz potītēm ūdenī. Un otrā dienā Valmierā bija liels negaiss un pērkons, bet Siguldā lauza kokus. Cilvēki brauca no Rīgas un no Siguldas zvanīja, lai uzzinātu, vai viņiem vispār ir vērts braukt tālāk, bet Cēsīs spīdēja saulīte. Mums pagaidām ir veicies, bet cik ilgi var izaicināt veiksmi.

– Šovasar izteikti, ka laikapstākļi vienā brīdī pilnībā samainās. Spīd saule, un pēkšņi sarodas mākoņi, un sāk līt.

– Klimatiskie riski tagad ir milzīgi. To var mazināt tikai vasarās pastāvīgi stāvoša pārsegta skatuves būve estrādē. Jau tāpat brīvdabas pasākums ir kļuvis ļoti, ļoti dārgs ar skaņas aparatūru, gaismu instalāciju un citu aprīkojumu. Un, ja tajā dienā ir slikti laikapstākļi, tad pasākums ir izgāzies.

Bet, ja mēs runājam par Cēsu kultūrpolitiku, ļoti, ļoti ceru, ka kāds domes sasaukums pieņems lēmumu par brīvdabas estrādes renovāciju. Pils parka estrāde ir unikāla novietojuma, akustikas ziņā, no tā, kas ir fonā, un citiem faktoriem. Varētu arī būt tāda uzvelkama jumta konstrukcija, kas nosedz skatuvi un, iespējams, pat daļu skatītāju vietu. Tā tiek uzbūvēta visai vasarai, ziemā noņemta. Tāda prakse ir ārzemēs, mūsdienu tehnoloģijas to atļauj. Esmu pārliecināts, ka katru sestdienu un svētdienu Cēsīs brīvdabā notiktu kāds pasākums, kas savukārt ienestu naudu vietējā ekonomikā. Es šo ideju lobēju un runāju par to jau gadiem, ceru, ka kādā brīdī tādi līdzekļi atradīsies. Esmu gatavs pat prezentēt biznesa plānu, ka tāda konstrukcija atmaksāsies pilsētai ar uzviju.

– Vai tas, ka festivālā nav brīvdabas pasākuma, ir vienīgais, kas ir mainījies gadu gaitā?

– Kas vēl ir mainījies? Vizuālās mākslas izstāžu zāles mums joprojām nav. Festivāla izstādes tā nosacīti mētājušās no vienām telpām uz otrām. Mums ir bijušas izstādes vecajā alus brūzī, “neredzīgajos”, pirms rekonstrukcijas tagadējā Raiņa kvartālā. Vienmēr ir bijis tā, ka mēs esam kādas telpas atklājuši, saveduši kārtībā tādā kondīcijā, lai tur varētu notikt izstāde. Vienmēr pēc tam kāds tās telpas ir pārpircis vai pārņēmis, kas atkal ir labi. Mazāk graustu un pamestu teritoriju.

– Tās tiek pamanītas un aiziet apritē?

– Jā, telpas tiek pamanītas un parādās to funkcionālā pielietojamība. Tagad Raiņa kvartāla tā otrā stāva zāle, kur mums bija izstādes, ir izremontēta. Pašlaik tā ir labākā Latvijā laikmetīgās mākslas telpa. Diemžēl Eiropas fondu nosacījumi, ar kādiem šis Raiņa kvartāls remontēts, neparedz tādas mākslas aktivitātes.

– Jā, šādi nosacījumi mēdz sarežģīt telpu izmantošanas iespējas.

– Jā, Raiņa kvartālā ir jābūt nodrošinātai uzņēmējdarbībai. Diemžēl laikmetīgās mākslas izstāžu zāli nevar pieņemt par uzņēmējdarbību. Es gan zinu, ka pašvaldība centās runāt ar Centrālo finanšu un līgumu aģentūru, kas administrē Eiro­pas Savienības projektus, lai atrastu kādu godīgu veidu, lai šo ideju īstenotu, tomēr pagaidām tam risinājuma nav. Iespējams, laika gaitā atradīsies kāds filantrops, kas šo telpu noīrēs un pēc tam nodos šim mērķim, bet varbūt arī ne. Taču tam pretī ir arī labā ziņa. Cēsīs ir pabeigts Konrāda nams, un tur ir brīnišķīga izstāžu zāle. Otra labā ziņa ir pils, kur muzeja vadība arī ir ļoti ieinteresēta dažādās nemuzejiskās aktvitātēs. Un tas arī ir pareizi. Tāda tendence vērojama visa pasaulē, ka muzeji mēģina atrast citas aktivitātes līdztekus vēstures artefaktu prezentācijai, piemēram, tajās pašās telpās notiek mākslas izstādes, koncerti, performances.

Šogad mūsu festivāla laikmetīgās mākslas izstāde ir pilī. Redzēsim, kā cilvēkiem tas patiks. Var jau būt, ka nākotnē kaut kā atrisināsies jautājums ar Raiņa kvartāla izstāžu zāli. Vispār tagad ir tāds izdevīgs brīdis, jo izstāžu zāle “Arsenāls” Rīgā līdz 2028. gada beigām tiek remontēta. Tātad šajos gados ar savu laikmetīgo mākslas telpu mēs varētu būt vienīgie Latvijā.

Jebkas jau sākas ar sapni. Savulaik mums likās nereāli, ka Cēsīs varētu būt koncertzāle. Tagad liekas nereāli iedomāties, ka Latvijas laikmetīgās mākslas muzejs varbūt varētu atrasties nevis Rīgā, bet Cēsīs. No tādiem sapņiem nereti veidojas realitāte. Es esmu pārliecināts, ka tas būtu fantastisks pienesums Cēsīm. Arī pasaulē tā dara. Piemēram, Igaunijas Na­cionālais muzejs ir Tartu, nevis Tallinā. Cēsīm Latvijas laikmetīgās mākslas muzejs piestāvētu. Tas mums jāsāk lobēt ne tikai uz vietas, bet arī Rīgā.

– Vai jūsu paša gads ir tā sadalīts, ka ziemā domājat par sportu un Žagarkalnu, bet vasarā par kultūru?

– Nē, tā nav gan. Man jau tagad visu laiku ir darbs Dailes teātrī. Žagarkalna aktivitātēm ziemā īsti neatliek laika, tajās vairāk esmu iesaistīts tikai sestdienās un svētdienās. Vasarās, kad teātrī Rīgā ir atvaļinājums, tad parasti esmu Cēsīs. Dažkārt, protams, ir nogurums, ka nav vienlaidus atvaļinājuma, bet var salasīt arī atpūtu pa dienām. Man patiesībā patīk vasarās strādāt. Tā esmu pieradis, un man tas ir “okey”. Es tāpat ar vienu kāju visu laiku esmu koncertzālē, joprojām esmu mākslinieciskās programmas koordinators. Pirmdienās teātrī ir brīvdiena, tad esmu Cēsīs.

– Kaut kā taču atpūšaties? Ieplānojat kaut ko pa vidu darbiem?

– Jā, ieplānoju pa vidu kaut ko atpūtai. Piemēram, tikko visu dienu nolaivoju pa Gauju. Man līdztekus vēl ir kaut kādas filmēšanās ārzemēs, uz tām arī jāaizbrauc. Tas atkal ir labi, jo tad atgriežos savā aktiera profesijā. Tā mana profesija, bijis mans pamatdarbs, ko es esmu mācījies un darījis visus savus 35 darba gadus.